Mainīgās laika prognozes
Kā jau tas vairākus pēdējos gadus noticis, siltais periods var ievilkties arī janvārī. Tāpēc vissvarīgākais darbs šajā laikā varētu būt ieziemošana – rozes, persiki, aprikozes, jaunie augļu kociņi, sala jutīgākie dienvidu izcelsmes košumaugi…
Decembrī tos vēl nedrīkstēja segt, jo – pārlieku lielais mitrums un siltums veicinātu izsušanu. Labāk, lai stumbri vējojas! Vienīgais, ko var un vajag izdarīt, – sagatavot egļu zarus. Tikai augus vēl nepako! Ja uzkritīs sniegs, ļoti labi – sniegs ir labākais sedzamais materiāls. Bet, ja sniegs nokusīs, kā Latvijā bieži gadās, un uznāks kailsals, tad rozes un citus augus sasegsi ar iepriekš sagādātajiem egļu zariem.
Neskaties kalendārā, ka ir janvāris, – skaties, ko rāda termometra stabiņš! Situācija katru gadu un katrā vietā ļoti atšķiras.
Arī ziemcietes, graudzāles, akmeņdārza augus piesedz ar skujām, bet tulpes un citas pavasara sīpolpuķes mulčē ar kūdru. Ja laika ziņās brīdina par nikna sala tuvošanos un arī termometra stabiņš noslīd uz leju, tad savukārt pārliecinies, vai visi augi tiešām sasegti, kā nākas. Kailsalā jāpastiprina piesegums rozēm, vīnogulājiem, sala jutīgajiem dienvidu izcelsmes krāšņumaugiem. Piemēram, lavandām, izopam, salvijām.
Gādā, lai nenoslīkst
Mēs, dārznieki, vienmēr esam stāstījuši, ka rudenī pirms ziemas augi kārtīgi jāsalaista, it sevišķi rododendri, bukši, tūjas, lai neizsalst, bet aizvadītajā gadā bija otra galējība – lietus lija un lija, un lija, un mitruma bija par daudz.
Kas noteikti jāizdara, staigājot pa dārzu? Tur, kur ir ļoti slapjš, kur ir mālaina augsne un redzams, ka augi stāv ūdenī, izroc novadgrāvīšus, lai ūdeni aizdabūtu projām un augu saknes neslāptu. To vērts izdarīt arī tuvākās nākotnes vārdā, jo pavasarī kusīs sniegi un apdobē atkal krāsies ūdens.
Ja brīnums notiek – ja SNIEG!
Ziemā nav labāka pieseguma par aptuveni 20 centimetru biezu irdenu sniega slāni, kurš uzkritis uz nedaudz sasalušas zemes virskārtas. Zem tā saglabājas nemainīga temperatūra, kas nodrošina augiem ideālus ziemošanas apstākļus. Tāpēc, ja sniega nav daudz, to no celiņiem un taciņām vari uzbērt uz puķu dobēm, kur ziemo tulpes, narcises, graudzāles un citi augi. Ja nepaguvi apsegt rozes ar egļu zariem, arī tās vari vēl papildus apbērt ar irdeno sniegu. Rokot celiņus, sniega segumu nenovāc pārāk tuvu mežvīteņiem un citiem dekoratīvajiem augiem, jo tas var veicināt sakņu apsalšanu.
Lai cik romantiski izskatās piesniguši skujeņi un krūmi, tos vajadzētu regulāri nopurināt.
Puteņa laikā sniegs sakrājas blīvākos koku un krūmu vainagos, sniegot slapjam sniegam, tas saķeras skujās, bet bieza un smaga sniega kārta deformē augus, izlauž zarus. Tāpēc, lai cik romantiski izskatās piesniguši skujeņi un krūmi, tos vajadzētu regulāri nopurināt. Tāpat arī augļu kokus un dzīvžogus.
Kompaktais vainags
Lai slapjais un smagais sniegs neizlauztu zarus, jau iepriekš vajadzēja tūju bumbām, kadiķiem, citiem dekoratīviem košumkrūmiem un kokiem viegli saspiest vainagus un tos apsiet ar auklu. Tad vainags top kompaktāks un sniegs vairs nevar kaitēt. Tādu augu arī vieglāk apsegt, kad uznāk stiprs sals, vai noēnot, ja nepieciešams.
Saulīte ar zobiem
Vēl tā nedraud, taču padomāt par piesargāšanos būtu īstais brīdis… Februārī saule spīdēs arvien spilgtāk un ilgāk. Lai no tādas ligas izvairītos, vismaz tos augļu koku stumbrus, kas jaunāki par pieciem gadiem, vajadzēja rudenī nobalsināt. Tagad vari izlīdzēties ar agrotīklu divās kārtās.
Saulainās dienās uz baltā sniega fona saules apdegumi rodas arī dekoratīvajiem skujeņiem un augiem ar ziemzaļām vai mūžzaļām lapām.
Visvairāk no pārlieku straujas mitruma iztvaikošanas un saules apdegumiem cieš egles (it sevišķi Kanādas egle Conica), baltegles, atsevišķas tūju šķirnes, pacipreses, mūžzaļie rododendri, īves, bukši, mahonijas, efejas, Fortina segliņi, tāpēc būtu jāgatavojas to noēnošanai ar salmu vai niedru piesegumu, vai ar balto agrotīklu dubultkārtās. Mani novērojumi: visbiežāk augi apdeg tieši februāra beigās, martā, un īsto brīdi var pat sajust – kad tu izej laukā, jūti, kā saulīte svilina vaigus. Tad – simt punktu – arī augi apdeg.
Ja augiem uzbērta mulča…
Tas labi. Bet jāpārbauda, vai pie stumbra mulčas kārta nav par biezu. Trīs četri centimetri vēl nekas, bet, ja ir 5–10 centimetri, kā daudzi uzber, tad mulča pie stumbra noteikti jāatrušina nost. Citādi koka miza zem biezās mulčas kārtas izsūt un audi atmirst. Efekts tāds pats, kā mizu būtu apgrauzušas peles!
Kariņš ar grauzējiem
Ja ir dziļš sniegs un zeme nav sasalusi, ap kociņiem un krūmiem to cieši piemīdi ar kājām. Kāpēc? Zem irdena sniega ļoti patīk pārvietoties pelēm, un tad viņas noskrubina mizu pie sakņu kakla, kas pēc tam kokam – jo īpaši jaunajam – traucē augšanu. Peļu grauzumi parasti ir seklāki nekā zaķu zobu pēdas, bet tik un tā – tiklīdz ieraugi, brūci uzreiz apsmērē ar potvasku. Grauzēju radītām brūcēm nedrīkst ļaut iežūt.
Nekādā gadījumā necenties ar nazi tīrīt un izlīdzināt peļu grauzuma malas – svarīgs ir katrs palikušais mizas gabaliņš!
Daudz negantāki grauzēji, protams, ir ūdensžurkas jeb strupastes. Ja apdobēs ir kurmju alas, ūdensžurkas pa tām arī ziemā itin viegli piekļūst pie saknēm un nograuž pilnībā – pavasarī jaunais kociņš kā maiksts izceļas laukā no zemes. Ko darīt? Pret jaunām, vēl dumjām ūdensžurkām palīdz indes, bet tās, kuras jau ir ar stāžu, nepiemānīsi. Viņas indi pazīst un ar purniņu izbaksta ārā no alas. Ja nu vienīgi ņem talkā viltību… Proti, ūdensžurkām patīk svaigi burkāni, tāpēc tos var sarīvēt un sajaukt ar veikalā nopērkamo žurku indi, tad sataisi bumbiņas un tādas ievieto alās. Varbūt izdodas!
Janvārī apgriezt kokus un krūmus?
Griezt jau var, bet, kā mēs ar kolēģi nosmējāmies: «Ak, die’s, liekamies mierā! Kaut kad taču arī jāatpūšas. Kāda griešana?!» Labāk ne. Nelielā salā drīkst griezt egles. Siltā laikā kādreiz apgriež un retina vasarā ziedošos košumkrūmus. Bet – no otras puses… Ziema, janvāris ir miera periods, un tāpēc tas arī ir miera periods, lai liktu augus mierā. Drīzāk tagad vajadzētu uzasināt visas dārza šķēres un sakopt citus darba instrumentus – saeļļot, saskrūvēt, jo pavasarī tam parasti nepietiek laika.