Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
17
-
0
-
4
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Tomāts spēcīgs augs. To pierāda jau smarža, ko tas spēj izdalīt, brīdinot, ka viņš te ir un aug. Tomēr nereti nepareiza audzētāja attieksme tomāta spēku sagrauj un imunitāti nomāc. Laba audzētāja uzdevums ir pilnīgi pretējs – saglabāt tomāta labo veselību, lai tas spētu pats par sevi pastāvēt un sevi aizsargāt. Nu, lūk, viena no svarīgākajām lietām tomāta veselības uzturēšanā ir veselīga, organiskām vielām bagāta augsne, no kuras tas var paņemt sev nepieciešamās barības vielas vajadzīgā daudzumā.
Jānosaka augsnes skābums
Lai sagatavotu tieši tādu augsni, kāda tomātiem patīk, jāsāk ar augsnes reakcijas jeb skābuma, jeb pH līmeņa noteikšanu. Tas nav sarežģīts process. Augsne uz laboratoriju nav jānes, katrs dārzkopis savā siltumnīcā to var paveikt pats.
- Vajadzīgs pH mērītājs.
Smalkākās ir zemē iespraužamas ierīces, kas ļauj uz ekrāna tūdaļ nolasīt pH līmeni. To cenu diapazons ir no dažiem eiro līdz pāri par 200 eiro. Taču nevar teikt: jo dārgāks, jo precīzāks. Skābuma noteikšanā ar stienīti ir svarīgi arī tas, cik augsne ir blīva, cik mitra, kāda ir tās struktūra, vai tā ir mālaina, vai kūdraina.
Savulaik Elga pat piedalījusies dažādu ražotāju piedāvāto pH mērītāju testēšanā: «Vienā un tajā pašā augsnē spraužot dažādus stienīšus, nebija pat divu kaut cik tuvu mērījumu. Tāpēc es tiem neuzticos un ar tādām ierīcēm nestrādāju. Lai gan var būt, ka ir kāds tiešām labs variants, tikai es to neesmu atradusi. Tāpēc augsnes skābumu pārbaudu ar parastu lakmusa papīriņu. Neprofesionālu audzētāju vajadzībām dažas iedaļas aiz komata nav tik būtiskas. Galvenais ir lielos vilcienos konstatēt, kāds ir pH līmenis.»
Testa papīriņus jeb indikatorus ar skābuma skalu var nopirkt dārzkopības veikalos – simt papīriņu komplekts maksā 12–13 eiro, un ar to pietiek vairākiem gadiem.
- Jāpaņem augsnes paraugi.
Atkarībā no siltumnīcas lieluma augsne jāņem četrās līdz sešās vietās. Katru aptuveni pāris ēdamkarošu jeb saujas lieluma paraugu ieliek atsevišķā tīrā traukā, piemēram, puslitra stikla burciņā vai litra plastmasas spainītī, kādos pārdod daudzus pārtikas produktus.
Augsnes paraugi jāsamitrina. Katru paraugu samitrina tik daudz, lai augsne būtu slapja, tomēr nepeldētu ūdenī. Paraugam jābūt tik slapjam, lai pēc tam saspiežot no tā iztecētu aptuveni pustējkarote ūdens. Svarīga loma ir arī pašam ūdenim. Mitrināšanai jāizvēlas tāds pats ūdens, ar kādu augus laistīs, jo arī tas ietekmē augsnes reakciju. Vienalga, vai ūdens ņemts no dziļurbuma, dīķa vai savākts lietus ūdens.
Divas trīs stundas jānogaida, lai ūdenī pagūtu izšķīst visas minerālvielas, kas augsnes paraugā ir.
Jānolasa rezultāts – tīrā trauciņā izspiež mitrumu no augsnes parauga, iemērc indikācijas papīriņu un uz skalas nolasa augsnes pH līmeni. Tā kā ir vairāki atsevišķi paraugi, tad redzams, kāds skābuma līmenis ir katrā vietā – aptuveni vienāds vai atšķirīgs – un kāds caurmērā visā siltumnīcā.
- Atkarībā no iznākuma jārīkojas tālāk.
Tomātu audzēšanai vislabākais pH līmenis ir 6,1–6,5. Kāpēc tas nevarētu būt zemāks, piemēram, 5,8 vai kāds nu kurā vietā ir? Prakse liecina, ka mikroorganismi augsnē visintensīvāk pārstrādā augu atliekas un kūtsmēslus tieši šajā intervālā. Ja pH līmenis ir zemāks (zem 6) vai augstāks (ap 7 un vairāk), baktērijas strādā lēnāk vai pārstāj darboties vispār. It kā iekonservējas un gaida labākus laikus. Tāpēc skābums jākontrolē un jāuztur vēlamajās robežās.
Augsne jākaļķo
Augsnes pH līmeņa regulēšanai jeb augsnes kaļķošanai izmanto divus materiālus: dolomītmiltus un dārza kaļķi. Tie abi samazina augsnes skābumu, taču katrs iedarbojas atšķirīgi.
- Dolomītmilti
Iedarbojas lēni: lēni sadalās, lēni sajaucas ar augsni un uztur pH līmeni ilgākā laikā. Turklāt dolomītmiltu sastāvā ir magnijs – elements, kas tomātiem ļoti vajadzīgs. - Dārza kaļķis
darbojas strauji.
Par tik kaļķainu augsni, kuru tomātu audzēšanai vajadzētu paskābināt, Latvijā nav dzirdēts.
Zinot pH skaitli, jau uzreiz ir skaidrs, kuru no abiem kaļķošanas materiāliem izvēlēties. Ja augsnes skābums ir piemērots tomātu audzēšanai, lieto dolomītmiltus, jo ilgākā laikā, mēslojot un laistot, augsne parasti paskābinās, tāpēc jāpalīdz tai noturēt normālu reakciju. Savukārt, ja pH līmenis ir zems, jārīkojas uzreiz – jālieto dārza kaļķis, kas skābumu mazinās strauji. Taču arī dolomītmiltus vajag, jo tie stabilizēs augsnes reakciju ilgākā laikā.
Jāgādā, lai netrūktu kālija
Ja augsnē trūkst kālija, tomāti nenogatavojas pilnīgi – sānos vai pie augļa kātiņa veidojas cieti plankumi. Sākumā tie ir zaļi audu sabiezējumi. Kad auglis nogatavojies, tad vai nu ap kātiņu, vai sānos paliek dzeltenzaļš plankums, audu sabiezējums, kas nekad nekļūs citāds – liels gabals augļa būs ciets, negaršīgs, ēšanai nederīgs, izgriežams un izmetams.
Kālija trūkumu nedaudz palīdz novērst dolomītmiltu izmantošana kaļķošanai. Mazliet kālija ir arī kūtsmēslos, ja kūts kaisīta ar salmiem. Ja pakaišiem izmantotas siena atliekas vai kūdra, kālija kūtsmēslos nebūs nemaz. Tāpēc vajadzīgi spēcīgāki līdzekļi, un tomātu audzētāja rīcībā tāds ir – kālija magnēzijs. Kālija magnēzijā ir apmēram 38 procenti kālija, tas satur arī citus labus un noderīgus mikroelementus – magniju un sēru. Tomātiem tas būs nepieciešams augļu attīstības un briešanas laikā, bet augsnē jāiestrādā jau laikus. Kad pamanīsiet, ka pirmajos tomātos ir cietumi, daudz kas jau būs nokavēts.
- Kā kālija magnēziju iestrādā augsnē?
Kālija magnēziju augsnē iestrādā katru gadu pavasarī aptuveni nedēļu vai divas pirms tomātu stādīšanas – reizē ar augsnes mitrināšanu un irdināšanu. Deva ir aptuveni 120–150 gramu uz vienu kvadrātmetru. To izkliedē vienmērīgi pa visu augsni, nevis ieber bedrītē katram tomātam. Kālija magnēziju drīkst iestrādāt reizē vai nu ar kūtsmēsliem, vai ar kaļķojamo materiālu.
Kūtsmēsli un kaļķis – atsevišķi
Kūtsmēslus augi nespēj pilnīgi izmantot vienā gadā un paņemt no tiem visas labās barības vielas. Augsnes mikroorganismi tik ātri nepagūst tos pārveidot augiem uzņemamā formā. Tāpēc pietiek, ja kūtsmēslus tomātu siltumnīcā liek katru otro gadu. Ar aptuveni 15–20 kilogramiem jeb diviem spaiņiem uz vienu kvadrātmetru diviem gadiem pietiek. Pirmajā gadā mikroorganismi sadalīs kaut kādu daļu no mēslojuma, un tomāts tos izmantos. Atlikušos sadalīs nākamajā gadā, un tomātam atkal būs barības vielas. Protams, izmantošanas ātrums atkarīgs arī no tā, cik lielā mērā kūtsmēsli bija sadalījušies jau pirms likšanas siltumnīcā.
Svarīgi! Kaļķojamais materiāls nedrīkst būt saskarē ar kūtsmēsliem. Tas nu ir jāatceras un noteikti jāņem vērā, lai augsni nesabojātu.
Pats svarīgākais, kas jāzina par kūtsmēsliem, – tie nedrīkst saskarties ar pelniem, kaļķojamo materiālu vai dolomītmiltiem – ne iestrādāšanas brīdī, ne arī glabājoties. Kūtsmēsliem saskaroties ar kaļķojamo materiālu, veidojas savienojumi, kam mikroorganismi vispār netuvojas un tos nepārstrādā. Tāpēc tie jāiestrādā atsevišķi.
Kā darīt? Vispirms pa augsnes virskārtu jāizkliedē kaļķojamais materiāls. Augsni samitrina, lai kaļķojamais materiāls labāk ar to sadarbotos. Ar grābekli ierušina to augsnes virskārtā. Nogaida aptuveni divas nedēļas, lai kaļķošanas materiāls sastrādājas ar augsni. Tad liek kūtsmēslus un irdina augsni. Līdzīgi rīkojas, arī uz dobēm berot pelnus. Tur nekāds kaitējums nebūs.
Kā atveseļot augsni
Visi zina, ka tomātus nav labi gadu no gada audzēt vienā vietā. Tātad vai nu siltumnīca, ja tā ir maza, jāpārnes uz citurieni, vai vecā augsne jāizvāc un vietā jāieliek cita. Gan vienu, gan otru izdarīt ir visai grūti. Kā vēl varētu rīkoties?
- Audzēt citas kultūras.
Audzējot tomātus gadu no gada kā monokultūru, tie no augsnes paņem vienādu barības elementu daudzumu. Augsnē paliek tomātam nevajadzīgas, bet labas vielas. Tās ļoti labi spēj izmantot citas kultūras: puķzirnīši, cukurzirņi, kāposti, salāti. Jārēķinās gan, ka puķzirnīšiem un cukurzirņiem var uzmesties miltrasa – pat tad, ja siltumnīca tiek ideāli vēdināta –, un būs jādomā, kā ar to cīnīties. Pret miltrasu palīdz ķīmija – fungicīds Pegasus. Tas ir pietiekami saudzīgs – pietiek ar vienu vai divām smidzināšanas reizēm. Ja ķīmiskā augu aizsardzība šķiet pilnīgi nepieņemama, zirņus audzēt nevar, jo siltumnīcā nedrīkst ļaut savairoties miltrasas sporām – tās apdraudēs arī tomātus. Salāti ir ļoti ēdelīgi un īpaši veiksmīgi izmanto to, kas tomātiem palicis pāri. Salātus, protams, var apēst, bet pārpalikumus var iestrādāt augsnē kā zaļmēslojumu. Kamēr daļā siltumnīcas augs citas kultūras, arī augsne atpūtīsies no tomātiem. - Audzēt zaļmēslojumu.
Zaļmēslojumam izmanto sinepes un rudzus. Īpaši veiksmīgi zemi atveseļo rudzi – gan ar sakņu sistēmu, gan ar zaļo masu, ko iestrādā augsnē. Lai gan zaļmēslojumu sāk audzēt nedaudz vēlāk, šobrīd ir laiks izvēlēties, kā tieši to darīt.
- Daļā siltumnīcas – tikai zaļmēslojums.
Daļu siltumnīcas, parasti pusi, atvēl tikai zaļmēslojumam, un to tur audzē divus gadus pēc kārtas – katru gadu divās apritēs. Pirmoreiz sēj maija beigās vai jūnija sākumā, un jūlija beigās vai augusta sākumā iestrādā augsnē. Vienkārši nopļauj vai sakapā un ierok. Un tūlīt sēj no jauna, mainot kultūru. Ja pirmās bija sinepes, tad uz rudeni sēj rudzus. Ja pirmie bija rudzi, tad otras sēj sinepes. Labāks un kultūru dabiskajam dzīves ciklam piemērotāks ir variants, ja pavasarī sēj sinepes un uz rudeni rudzus. Jo tie rudenī veido labāku un veselīgāku zelmeni nekā pavasarī. Kad rudzi saauguši un sacerojuši – oktobra beigās, novembra sākumā –, zaļo masu iestrādā augsnē.
- Zaļmēslojums – reizē ar tomātiem.
Šis variants noder tad, ja siltumnīca ir tik maza, ka nav iespējas daļu no tās atstāt tikai atveseļošanai pat uz vienu gadu, nemaz nerunājot par diviem vai trim. Tad audzēt zaļmēslojumu var reizē ar tomātiem, taču tas jādara regulāri katru gadu.
Zaļā sega pasargā tomātus arī no mikrosēnīšu sporu izplatīšanās siltumnīcā. Sporas vējš atnes no ārienes, bet sēnes vairojas siltumnīcā augsnes virskārtā, kur ir ideāli apstākļi sporu attīstībai – silts un mitrs. Ja augsne klāta ar zaļu segu, sporām nav, kur iedzīvoties un vairoties. Tāpēc rudens pusē, kad mikrosēnīšu sporas izplatās ļoti ātri – tomātu lapas brūnē un dzeltē, plankumi parādās ne tikai pa dienām, bet pa stundām –, zaļā sega to visu aizkavē. Postījumi tomātu stādījumos ir minimāli, un ar tiem var vienkārši cīnīties, nogriežot bojātos lapu galus.
- Sēj augustā.
To dara mēneša vidū, kad pirmie tomātu ķekari jau novākti un apakšējās lapas noņemtas. Zeme zem augiem atbrīvojusies, un tur ir pietiekami gaišs, lai labi varētu augt zaļmēslojums. Labāk zaļmēslojuma kultūras sēt pārmaiņus – vienu gadu sinepes, otru rudzus. Pēdējais laiks sēšanai ir 20.–25. augusts. Septembrī jau būs par vēlu.
Pirms sējas augsnei, protams, jābūt mitrai. Sēj izkliedsējā. Sinepes var atstāt neiestrādātas augsnē, bet rudzus ne, jo, pirmkārt, tie labāk dīgst tumsā. Otrkārt, rudzi ļoti garšo zvirbuļiem, un, ja tos atstās virspusē, pāri nepaliks nekas. Zvirbuļu kolonija lieliski prot sazināties un sasaukt uz mielastu radus un draugus no plašas apkārtnes. Tāpēc, sējot rudzus zem tomātiem, tiem jāpārber vismaz puscentimetru vai centimetru bieza mulčas kārta.
Rudzus var apsegt ar kompostu vai neitralizētu kūdru. Sējot lielākā platībā, kur neaug tomāti, tos var ieecēt ar grābekli. Tomātu audzēs šo paņēmienu izmantot nevar, jo tomāti visu zemes virskārtu ir caurauduši ar savām saknītēm. Sākot rušināties, visas sīkās saknītes tiks aprautas, bet tās ir jāsargā, jo ir tomātiem ļoti vajadzīgas, lai uzņemtu barības vielas un elpotu.
- Ierok vēlu rudenī.
Tomātus līdz ražas laika beigām kopj, kā ierasts. Septembra beigās vai oktobrī, kad pēdējā tomātu raža novākta, no siltumnīcas aizvāc arī tomātu lakstus ar lapām. Taču tomātus nevis izrauj, bet gan nogriež, sakni atstājot zemē. Ja tomātus rautu ar visām saknēm, augsne tiktu izcilāta lielā laukumā. Arī zaļmēslojuma augi tūdaļ sakristu gar zemi, pārstātu augt, un drīz vien rudenī uzmestos pelēkā puve. Bet puve taču ir tieši tā, ar ko mēs cīnāmies, sējot rudzus un sinepes. Tāpēc tomātu saknes izrauj, tikai rokot augsni, reizē, kad tajā iestrādā arī zaļmēslojumu. Vislabāk to darīt novembra sākumā, pirms zeme sasalst.
