Rīga +8°C 
Novērtē rakstu
-
13
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Kazaku, Virdžīnijas un Ķīnas kadiķi – tos nevajadzētu stādīt tuvumā dārziem, kur aug bumbieres, jo tādējādi uz bumbierēm var nokļūt slimības bumbieru-kadiķu rūsas ierosinātāji (pazīme – vasarā uz lapām parādās oranži plankumi). Pavasarī rūsas ierosinātāji var ceļot no kadiķa uz bumbieri, bet vasaras otrajā pusē – no bumbieres uz kadiķi.
Ievas – tajās mitinās daudz dažādu kaitēkļu, piemēram, ķiršu mušas un lapu grauzēji, kas labprāt iemetīsies arī augļudārzā, ja šie koki būs tuvumā. Turklāt ievas ir saimniekaugs sēņu slimībai, kuras ietekmē izaug tā dēvētās vējplūmes (plūmes ir saplacinātas, rievainas, cietas).
Parastie pīlādži – tos nevajag stādīt ābeļu tuvumā, jo pīlādžos dzīvo tīklkodes, un, ja pīlādžiem pašiem nav ražas, tīklkodes dodas bojāt ābolus – par to posta darbiem liecina āboliem zem mizas redzamais smalkais alojums, āboli iegūst rūgtu garšu.
Kizils un parastais sausserdis – neder kaimiņos ķiršiem un arī citiem kauliņkokiem, jo var izplatīt lapu brūnēšanu.
Vilkābeles – pievilina aveņu vaboles, un no vilkābelēm tās tālāk dosies bojāt ābeļu, bumbieru un ķiršu ziedus.
Kaukāza plūmes – kaut arī no tām augļu dārzam var būt savs labums – Kaukāza plūmes palīdz citām plūmēm apputeksnēties –, tomēr lielā daudzumā tās var būt bīstamas, jo dzīvžogā var strauji savairoties plūmju kaitēkļi un slimības.
Bērzi un egles viensētās gan izskatās ļoti skaisti, bet jāņem vērā, ka tiem saknes ir augsnes virskārtā, tāpēc šie koki neļauj savā tuvumā augt nekam citam. Ja augsni ap tiem nekustinās, tad pāris gados šajā vietā būs tikai blīvs sakņu tīklojums.
Ozols – sakņu sistēma tam gan ir nedaudz dziļāk, toties ozolam ir bieza un plaša lapotne, kas visu zem sevis noēno.
