Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
97
-
1
-
0
-
12
-
0
-
5
-
0
-
Jurim un Laurai nav laimējies ar mantojumā atstātām dzimtas mājām, taču viņi uzdrīkstējās sapņot, atrotīja piedurknes un ķērās pie darba. «Kad iepazinos ar Lauru, viņa sacīja, ka vēlētos māju. Es apsolīju un uzbūvēju,» smej Juris.
Gan Lauras, gan Jura mamma jau bija cienījamos gados, ar vāju veselību un dzīvoja īrētos dzīvokļos, turklāt māju augšējos stāvos, kas krietni apgrūtināja ikdienas gaitas. «Pirmā doma bija – nopirksim māju, mammas dzīvos mierā pie dabas, bet mums būs lauki, kur pavadīt vasaras, un būs arī kaut kas, ko bērniem atstāt,» atceras Juris.
Sākumā meklējuši lauku māju, kurā, nedaudz pieremontējot, tūlīt varētu dzīvot. Šur tur pat esot bijusi iespēja par pāris tūkstošiem latu tikt pie mājas un 15 hektāriem zemes, taču ne Rīgai tuvākajos novados. «Sapratām, ka mājas, kuras mēs varbūt varētu atļauties, ņemot kredītu bankā, bija ļoti sliktā stāvoklī, turklāt nekad nevar zināt, kas vēl atklājas, kad mājai ķeras klāt. Parunāju ar gudru cilvēku Māri Rulli, un viņš teica: būvē no jauna – darīsi, kā gribi, un zināsi par savu māju visu, iztiekot bez pārsteigumiem.»
«Parunāju ar gudru cilvēku Māri Rulli, un viņš teica: būvē no jauna – darīsi, kā gribi, un zināsi par savu māju visu, iztiekot bez pārsteigumiem.»
Simtnieks par skatīšanos
Zemes gabalu Hirši meklējuši, pētot sludinājumus, un vienu tādu arī atraduši – 8 hektāri zemes Vecumnieku novadā un nieka simt latu par hektāru! «Zvanām, bet saimnieks saka – nomaksājiet 100 latus, tad parādīšu,» stāsta Laura. «Bet ja nu mums nepatiks? Viņš atbild: tā ir jūsu problēma. Lai uzzinātu, kas tas par noslēpumainu zemes pārdevēju, piezvanīju uz pagasta padomi, bet tur saka, ka arī pagastam esot zeme. Tolaik jebkurš Latvijas pilsonis varēja dabūt lietošanā pašvaldības zemi un, ja vēlējās, pēc tam to privatizēt.»
Tā nu es, tāda Rīgas freilenīte, braucu uz pagastmāju un izstāstu, ko mēs vēlamies: lai zemes gabals ir pie ūdens, lai tuvumā ir lielceļš, veikals, autobusa pietura un pie zemes gabala – elektrība. Viņi saka: jā, ir tāds, brauciet un skatieties!
Atbraukuši, apskatījuši, izvēlējušies un steiguši rakstīt pašvaldībai iesniegumu par to, lai šo zemes gabalu piešķir lietošanā. Kad piešķīra, sekojis nākamais solis – iesniegums par lietošanā esošās zemes privatizēšanu. Kad tas tika apstiprināts, kārtoja dokumentus, nopirka privatizācijas sertifikātus un divus hektārus zemes Zvirgzdes upītes krastā ieguva īpašumā par 135 latiem.
«Mēs toreiz visiem draugiem un radiem teicām, ka tādā veidā var tikt pie zemes, taču viņi pamodās tikai tad, kad privatizācijas process jau bija beidzies,» stāsta Juris. «Bet mums labi izdevās – pateicoties vīriņam, kurš savu zemi par velti negribēja rādīt, dabūjām šo skaisto gabalu.»
Starta budžets – pieci lati
2002. gadā zeme bija iegūta īpašumā, un ar pieciem latiem kabatā Hirši sāka kalt plānus par māju. «Atļauties mēs nevarējām neko, labi ja sanāca benzīnu mašīnā ieliet,» atceras Juris. Viss tapa lēnām un pamazām, neņemot kredītus, – cik naudas bija, tik ieguldīja. Diemžēl mammas šo māju tā arī nepiedzīvoja.
Pirmās divas ziemas uz rūtiņu papīra Laura un Juris zīmēja mājas plānu, šo to palasīja, ar Māri pakonsultējās.
Domāja un rēķināja, kā māja varētu izskatīties, un kritēriji bija skaidri: tai jābūt maksimāli mazai, lai būtu lēta, un maksimāli ērtai, lai tajā varētu dzīvot visa ģimene. Tādu arī uzzīmēja.
«2004. gadā dzelzsbetona klučus, uz kuriem tagad stāv māja, kādā algas dienā nopirku Mūkusalas ielas rūpnīcā par trim latiem gabalā. Aizbraucu, iekrāvu golfiņā, atvedu un teicu – te būs mūsu māja. Tas bija smieklīgi. Tad atvedu vēl divus, un tā pēc pāris mēnešiem, iztērējot aptuveni divdesmit latu, mājai jau bija pamati. Kad nauda bija, pirkām nākamos materiālus,» atceras aktieris.
Soli pa solim
Par Hiršu māju var teikt – simt procentu roku darbs, turklāt bez jebkādas tehnikas palīdzības. «Neko pirms tam nebiju būvējis – jautāju Mārim, un viņš man stāstīja pa posmiem, kas darāms. Es teicu: viss, tikšu galā ar šo, tad stāstīsi tālāk.» Kad pamati gatavi, bija jāķeras klāt sienām.
Mājai ir koka karkass, un, skatoties šķērsgriezumā, sienas veidotas šādi: ārpusē koka dēlīšu apšuvums, tad latojums (2,5 × 5 cm koka latiņas), tad OSB jeb skaidu plāksnes, tad 15 centimetru bieza akmens vate, tad tvaika plēve, atkal latojums un atkal OSB plāksne. Uzbūvēja sienas, un tad Juris izdomāja, kā bez ceļamkrāna dabūt augšā jumta spāres:
«Šo darbu gan viens nevarēju paveikt – draugs un dēli palīdzēja. Uzvelk malas, nostiprina, tad viņi paceļ augšā, cik var, es ar striķi ceļu vēl augstāk, no abām pusēm pietur, nobalansē un tad visu nostiprina. Bet, kad spāres bija uzliktas, nāca lielā vētras un tās nogāza. Trīs spāres vajadzēja pārtaisīt.»
Māju Hirši uzbūvēja divos stāvos, apmēram 95 kvadrātmetru lielu. Pirmajā stāvā – dzīvojamā istaba, neliela virtuve, vannasistaba, koridors un kāpnes uz otro stāvu, bet otrajā – trīs guļamistabas.
Apkures sistēma ir pavisam vienkārša – kamīns dzīvojamā istabā, kas gan pagaidām nav glīti apbūvēts un vairāk atgādina buržuiku. Kurinot, siltums ātri izplatās pa visu māju, un, ja otrā stāva istabu durvis stāv vaļā, telpas visai drīz ir siltas un omulīgas. Kurina kamīnu ar malku, kuras te no kritušajiem kokiem vien, kā smej Juris, pietiek veselam mūžam.
Profesionāļi veica dziļurbumu, bet ūdensvadu mājā Juris izbūvēja pats, turklāt uzlika arī ūdens sūkni ar nelielu spiediena rezervuāru, ielika vannu, izlietni, siltā ūdens boileru un tualetes podu. Juris ir pārliecinājies: «Ar mūsdienu iespējām tas ir elementāri! Tagad taču neko nevajag metināt – viss ir saliekams un saskrūvējams.»
Viegla, silta un ekoloģiska
Vai šādas mājas būvniecība ir dārga? Nebūt ne! Juris saka: «Tā mums ir izmaksājusi apmēram 15 tūkstošus latu, turklāt ar visu pašreizējo iekšējo apdari un santehniku. Mums jau nebija arī nekādu instrumentu, visu vajadzēja pirkt. Tad vēl neprasmes dēļ gadījās arī kādu salauzt. Izmaksas sasummējās triju četru gadu laikā.
Ja ir nauda, var nopirkt visus materiālus uzreiz, un tad šādu māju var uzraut augšā vienā vasarā!
Māju var uzbūvēt jebkurš, kam ir divas rokas, divas kājas un galva, kas spēj loģiski domāt. Ja vari sanaglot kopā divus dēļus, tad vairāk arī neko nevajag. Protams, ir jādomā un jāpalasa kādas grāmatiņas. Bet pieejams ir viss – materiāli, savienojumi, simt veidu leņķi, skrūves, viss, ko vien vari iedomāties. Vāc tikai kopā kā tādu konstruktoru!»
Hiršu māja ir sanākusi viegla, silta un ekoloģiska, un, kas nav mazsvarīgi, viņi nav parādā bankai un nav arī gadiem krājuši. Būvējuši soli pa solim – pacietīgi, bet ar azartu. «Tikai tā bez uzkrājumiem arī to var izdarīt, jo naudas celtniecībai nekad netrūkst. Ja tev būs 10 eiro, nopirksi vienu lietu un izdarīsi vienu darbu. Ja būs 30 – nopirksi vairāk materiālu un izdarīsi jau nākamo. Bet, ja tu sapērc visus materiālus uzreiz un domā: nu, tā, tagad būvēšu, – tad tu būvēsi visu mūžu. To, ko paveicām mēs, var paveikt jebkurš cilvēks un ar jebkādiem ienākumiem!»
Romantika bez apdares un mēbelēm
Tiesa, kamēr māja tapa, ceļojumus un citas dārgākas izklaides Hirši nevarēja atļauties, bet par to arī nepārdzīvoja, jo ar savu projektu bija ļoti aizrāvušies. Tas esot bijis kā hobijs, kas nekad neapnīk un kuram vienmēr var atrast laiku.
Kad kādā vasarā jau bija tikuši līdz nosiltinātām sienām un mājā ierīkota elektrība, pagalmā ieklīda suns – mīlīga vilcenīte. «Pabarojām un, braucot uz izrādi, teicu puikām, lai prom nedzen, bet arī ar varu netur, jo viņai noteikti ir mājas. Ceļā vēl piezvanīju Laurai un izstāstīju par pieklīdušo sunīti. Kad naktī pēc izrādes atgriezos, skatos – Laura nopirkusi sunim barību, bļodu, jau vieta uztaisīta, noklāts paklājiņš. Tovasar mēs te palikām ilgāk sunītes Krētas dēļ, bet turpinājām īrēt dzīvokli arī Rīgā, jo ziemā šo māju vēl nebijām izmēģinājuši. Kad sapratām, ka var piesildīt arī ar elektriskajiem sildītājiem, no dzīvokļa atteicāmies un palikām tepat. Iznāk, ka Krēta pie vainas,» stāsta Juris.
Sākums šeit bijis visai romantisks – mājā bez iekšējās apdares un mēbelēm. Guļvietas bija piepūšamie matrači, bet vasarā – vārda tiešā nozīmē – cisas. Piebāzuši segu pārvalkus ar sienu un gulējuši. Otrais stāvs tolaik vēl nebija sadalīts istabās, bet nokļūt tur varēja, kāpjot pa pieslienamām trepēm. Ne televīzijas, ne interneta pieslēguma, bet televizors un filmu atskaņotājs bija gan.
Kādas filmas veikalā nopirka, tādas arī visi kopā skatījās. Pilnīga harmonija – neviens nestrīdējās par to, kuru kanālu slēgt.
Hirši apkopj arī savu dārziņu un audzē kartupeļus, gurķus, tomātus, bietes, dilles un lokus. Starp citu, lociņi ir Jura pārziņā, un šajā jautājumā viņš ir eksperts: «Kad pašu dobē audzētus lociņus noplūc un tūlīt liek uz zoba, tiem ir fantastiska garša! Bet jau pēc pāris stundām tā vairs tāda nav.»
Ūdensgovis un zvaigznes
Zeme ap māju, kurā netrūkst koku un krūmu, ir sakopta, un ik gadu ainava kļūst pievilcīgāka. Vai gan daudziem ir tāda priekšrocība dzīvot vien pārsimt metru no upes? Pavasaros te nēģi nārsto!
Juris laivā vizina Lauru, ūdenī iepeldina degošas sveces, un abi nakts klusumā vēro zvaigžņu atspulgu ūdenī.
Bet piemājas dīķī šiverē pašu ielaistās zivis – baltie amūri ēd zāli kā tādas ūdensgovis, bet platpieri kā mazi valīši attīra ūdeni – izfiltrē caur žaunām un barojas no tā, kas aizķeras. Dīķī esot arī pa kādai līdakai, un, kas zina, varbūt saimnieks ielaidīs vēl kādu zivi, kas savu reizi noderētu gardai maltītei.
Šeit, Zvirgzdē, romantikas devu var saņemt pārpārēm, un pat ikdienas ceļš uz Rīgu un atpakaļ ir patīkams. «Pēc izrādes kolēģi saka: nabags, tev tagad vēl jābrauc 40 kilometru… Bet man tas ir jaukākais brīdis! Ceļu es zinu kā savu kabatu – no rīta aizvedu Lauru uz darbu, dēlus uz skolu. Dažreiz, ja man ir izrāde, viņi brauc mājās ar autobusu, bet citreiz mani sagaida. Kad braucu mājās pēc izrādes viens, mierīgi pārdomāju dienu un sagatavojos nākamajai. Man braukšana ir tīrā bauda – četrdesmit minūtes tikai sev pašam,» teic Juris.
Trīs vērtīgas Hiršu ģimenes atziņas:
- Vienmēr vajag projektēt mazliet vairāk nekā pirmajā brīdī šķiet nepieciešams, lai tad, kad uzbūvē, nebūtu par šauru.
- Āra tualeti, kura parasti top vēl pirms mājas, uzbūvējot normālu tualeti iekšpusē, noteikti nevajag nojaukt. Tā ļoti noder, kad vasarā sabrauc daudz ciemiņu.
- Ja ir zeme, ķerieties pie mājas būvniecības, ilgi nedomājot, un viss izdosies!
