Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Kad aptuveni pirms 10–12 gadiem man vaicāja, ko es domāju par dzīvžogiem, tad to, ko es toreiz domāju, uzrakstīju, izveidojot sarakstu ar aptuveni 30 skuju un lapu kokaugu sugām, ko Latvijā iespējams audzēt formētā jeb cirptā dzīvžogā. Patiesībā to ir vēl daudz vairāk – vairāki simti sugu un šķirņu, un šīs ir tikai populārākās,» saka Edgars.
Toreiz stādaudzētavas deva stādus, Labie koki, Bulduru Dārzkopības skolas darbinieki un audzēkņi strādāja, lai iestādītu, un šodien savdabīgais cirpto dzīvžogu katalogs ir pašos spēka gados. To katrs var apskatīt un novērtēt dažādos gadalaikos. Kurš no augiem patīk labāk, kā katrs jūtas un izskatās vienādos apstākļos nabadzīgajā, smilšainajā jūrmalas augsnē. Skatoties uz kaimiņa žogu, vērtējums nebūs tik objektīvs, jo varbūt viņš ļoti dāsni mēslo un laista vai – gluži pretēji – nedara to nemaz.
Lai vieglāk orientēties, augi stādīti latīnisko nosaukumu alfabēta secībā no centrālās ass un celiņa, kas cauri lielajai ziemciešu dobei ved uz skolu, virzienā uz šoseju. Sākot ar Korejas baltegli (Abies koreana) līdz Holandes liepai (Tilia vulgaris) un parastajai gobai (Ulmus glabra). Ejot pretējā virzienā – no Jūrmalas šosejas uz siltumnīcu pusi –, dzīvžogs sākas ar gobu un beidzas ar baltegli. Pie katra posma ir arī zīmīte ar tā latvisko un latīnisko nosaukumu.
Ziemā
Ziemā zaļo krāsu dzīvžogā saglabājušas tikai nedaudzas tajā augošās skujkoku sugas – jau minētā Korejas baltegle, parastā egle (Picea abies) ‘Cupressina’, zirņu paciprese (Chamaecyparis pisifera), parastā īve (Taxus baccata) un, protams, arī rietumu tūja (Thuja occidentalis). Kailie lapu dzīvžogi ziemā vislabāk rāda zarojuma blīvumu – izcilnieces šajā ziņā ir Tunberga bārbeles (Berberis thunbergii), kuru biezajiem un ērkšķainajiem zariem cauri neizsprauksies ne tikai cilvēks, bet arī suns un kaķis. Vairākiem, piemēram, strautu sniegogām (Symphoricarpos albus) un ogābelēm (Malus baccata) zarus rotā auglīši.
Pavasarī
Pavasarī lapu dzīvžogi priecē ne tikai ar pumpuru briešanu un jauno lapiņu krāsu atšķirīgos laikos un toņos. Daudzi no tiem arī zied ar vairāk vai mazāk pamanāmiem ziediem. Cirptā dzīvžogā ziedu, protams, būs mazāk nekā brīvi augošā krūmā, bet pa kādam ziedam būs gan olveida forsītijām (Forsythia ovata), gan parastajiem ceriņiem (Syringa vulgaris), gan parastajiem filadelfiem (Philadelphus coronarius) un citiem.
Vasarā
Vasarā dažs pārsteigs ar odziņām, pat ēdamām, jo, raugi, cirptā dzīvžogā var audzēt ne tikai ierastās Alpu vērenes jeb Alpu jāņogas (Ribes alpinum), bet arī sarkanās jāņogas (Ribes rubrum), melnaugļu aronijas (Aronia melanocarpa) un citādi nevaldāmās atvasainās korintes (Amelanchier stolonifera).
Rudenī
Rudenī sevišķi skaists lapu krāsojums būs irbeņlapu fizokarpiem (Physocarpus opulifolius), arī Eiropas lapeglēm (Larix decidua), parastajiem skābaržiem (Carpinus betulus), kam lapas zaros turas apmēram līdz Ziemassvētkiem. Savukārt dižskābarži (Fagus sylvatica) kaparbrūnās lapas saglabā līdz pat jaunu plaukšanai aprīlī vai maijā. Tos labprāt izvēlas cilvēki, kas ziemā negrib skatīt kailus zarus, bet visu cauru gadu skuju un jo sevišķi tūju zaļumu – arī ne. Arī pelēkā spireja (Spiraea cinerea) ‘Grefsheim’ ilgi nenomet savas smalkās lapiņas.
Dzīvžoga vieta mūsdienīgā dārzā
Cirpts dzīvžogs – tā ir dažādu toņu zaļa siena. Atkarībā no izvēlētās sugas un saimnieka vēlmēm tā var būt gan pusmetru, gan piecus metrus augsta. Dzīvžogs ir simbolisks vai fizisks norobežojums, kas nodrošina dārzā mītošo privātumu, intimitāti un iespēju norobežoties no apkārtējās pasaules. Dzīvžogs sadala dārzu telpās, līdzīgi kā sienas – dzīvokli istabās. «Nav nekā garlaicīgāka par dārzu, ko, ieejot pa vārtiņiem, var pārredzēt no viena gala līdz otram,» saka Edgars. Dzīvžogs veido fonu puķu dobēm un citiem dārza augiem un elementiem.
Taču diezgan garlaicīgi un pat drūmi būtu arī pa visu dārza perimetru vai pat tikai garā gabalā gar ielu iestādīt vienveidīgu un kantainu dzīvžogu. Un, no otras puses raugoties, kamēr nav izgudrots robots, kas dzīvžogu apgriež – aizņemto cilvēku pasaulē, kur arī dārznieka darba stunda maksā dārgi, šādi dzīvžogi pat iziet no modes. Taču cirptajām formām aizvien ir vieta arī 21. gadsimta laikmetīgā dārzā. Vai nu tās pilda dzīvžoga funkciju vai kā kulises atdala vienu dārza zonu no citas, vai arī kā skulpturāls elements papildina brīvi augošos savvaļas un brikšņu dārzus.
Uzreiz liels un gatavs
Mūsdienās ir arī brīnišķīga iespēja – nav jāgaida daudzi gadi un jāvelta lielas pūles, lai no maziem stādiņiem izaudzētu varenu dzīvžogu. Tas īpaši iepriecina cilvēkus, kuriem laiks ir vērtīgāks nekā nauda. Edgars: «Arī, veidojot savu dārzu, es ļoti novērtēju iespēju tajā ielikt uzreiz gatavu dzīvžogu, kas ir izaudzēts un izveidots jau stādaudzētavā. Tas sniedz kopta, sen veidota, nobrieduša dārza izjūtu nevis pēc 20 vai 30 gadiem, bet uzreiz. Šādu dzīvžogu stāda no gataviem elementiem, piemēram, divus metrus augstiem un metru platiem. Arī iestādot tikai dažus vai pat vienu šādu elementu pie vārtiem vai mājas ieejas, jau rodas sajūta, ka dārzs tiek veidots un kopts otrajā vai trešajā paaudzē, lai gan viss pārējais vēl ir jauns – mazas ābelītes un graudzāļu dobes. Un šī sajūta ir ļoti patīkama un laba. Tik lielos kokos uzreiz arī apmetas un ligzdas veido putni, un dārzs atdzīvojas.
Nav jāgaida daudzi gadi, lai izaudzētu skaistu dzīvžogu. Var iestādīt uzreiz lielu.
Sliktākos augšanas apstākļos, kur, piemēram, ir par maz gaismas, lielie stādi, kam jau ir liels sakņu kamols un līdzi tam auglīga augsne, būs pat izturīgāki un grūtāk nobeidzami nekā sīki, vārgi stādiņi. Labos apstākļos, protams, izaugs arī mazulīši.
Cik maksā?
Viens gatavs cirpta dzīvžoga elements atkarībā no biezuma, augstuma un sugas (parastā egle, dižskābardis, skābardis, īve, arī liepa, kizils) maksā 150–100 eiro. Dārgākās ir īves.
Kas cirptam dzīvžogam patiks?
- Auglīga dārza augsne. Liesāka smilts zeme jāielabo ar kompostu, satrūdējušām lapām. Stādīšanas vieta būtu jāsagatavo apmēram pusmetru dziļāk, nekā sniegsies stāda saknes, – lai tām būtu, kur tiekties. Lai topošais dzīvžogs jau sākumā neieaugtu nezālēs, vērts vietu visā tā platumā un garumā atbrīvot no nezālēm, sastrādāt un ielabot augsni. Jo sevišķi tad, ja stādi ir mazāki, nevajag tos stādīt katru savā mazā bedrītē – tad apkārtējās nezāles tos drīz vien pārmāks. Apdobe ar kārtīgi atdurtu maliņu gan glīti izskatīsies, gan ļaus vieglāk nopļaut zālienu līdz dzīvžogam. Sākumā – pirmajā gadā un pat vairākos gados – ļoti svarīgi ir laistīt, lai stādi ieaugtos. Ērti ir izmantot kapilāro laistīšanas sistēmu.
- Mēslošana un mulčēšana. Reizi sezonā – pavasarī vai vasaras sākumā – būtu labi pabarot ar komplekso mēslojumu, taču Bulduru dzīvžogi šogad palikuši bešā, un nekas. Kritušās lapas tiek savāktas no zāliena un ceļa, bet no dzīvžoga ārā tās negrābj. Sadaloties lapas nodrošina augus ar barības vielām. Dzīvžogs tiek arī mulčēts ar lapu koku šķeldu, ko iegūst, sasmalcinot tepat parkā izzāģētos zarus. Mulča gan traucē augt nezālēm, gan palīdz uzturēt mitrumu augsnē, gan arī ziemā jutīgākos sargā no izsalšanas. Un, galu galā, arī mulča sadaloties papildina barības vielu krājumu augsnē. Mulčas kārtu atjauno katru gadu pavasarī un rudenī.
- Griešana. Visus lapu kokus un krūmus vēlams apgriezt divas reizes gadā. Tie, kas veido lielu pieaugumu, piemēram, skābarži, Kaukāza plūmes, vilkābeles, noteikti jāgriež divreiz vasarā – ap Jāņiem un augustā. Tos, kas aug lēnāk, piemēram, dižškābaržus, tāpat skujeņus, var apgriezt arī vienreiz – ap Jāņiem vai arī rudens pusē līdz pat sniegam. Daži dārznieki speciāli izvēlas, piemēram, egļu dzīvžogu apgriezt ziemā, kad zeme sasalusi, jo tad tas mazāk izdala sveķus un nav arī citu steidzamu darbu. Taču Bulduru dzīvžogi, kam kā jau paraugam vienmēr jābūt skaistiem, tiek apcirpti biežāk – kad vien perfektā forma sāk kļūt spuraina. Griešanai mūsdienās vairs reti kurš izmanto rokas šķēres. Piemēram, Bulduros lieto akumulatora dzīvžoga šķēres, kas ir ērti lietojamas – ne degviela jālej, ne elektrības vads līdzi jāstiepj. Griež studenti un trenējas to darīt ar brīvu roku, un izdodas taisni un skaisti.
