Lai Jāņi izdotos, tie jāsvin kompānijā, kas gatava svinēt, nevis vienkārši sēdēt un baudīt. Un vēl svarīgi ir ierasties sarunātajā laikā, citādi organizatoriskais darbs un kopības sajūta būs kaķim zem astes.
Apģērbies īpaši Līga Reitere, zāļu sieva, stāstniece un pirtniece: «Saulgrieži vasarā, pilnziedā, ir lieli svētki dabai. Tāpēc vajadzīgas goda drēbes – tām jābūt kaut kam tādam, kas tiešām izceļ cilvēku pašu un viņa attieksmi pret svētkiem. Balts balta galā, var vilkt arī tautastērpu – kā pašai patīk. Bet galvenais – lai būtu plandoši brunči. Un Līgo naktī nav jāvelk apakšveša – to es vienmēr ievēroju… Un noteikti jābūt plandošiem matiem.
Kad saule uzlēkusi, sievām un meitām jāripinās rīta rasā. Rasā var vārtīties gan kaila, gan brunčos, bet man vislabāk patīk lina apakškreklā. To man māsa iemācīja. Izvārties, kreklu izžāvē un atstāj skapī karājamies – nebaltai dienai, kad ļoti būs vajadzīgs īpašs spēks. Kad tā nebaltā diena pienāk, tu domā – nu nē, šī diena vēl nav tik nebalta, lai vilktu kreklu. Ja nu būs kāda, vēl ļaunāka?! Tā bieži vien grūtākā diena nemaz nepienāk.»
Uguns skulptūras
Tās Jāņu nakts uguns rituālu padara vēl jo īpašāku un palīdz izplatīt svētību pēc iespējas tālākā apkaimē. Jo, kā teikts ticējumā, svētība stiepjas tik tālu, cik atspīd uguns. Turklāt tad vīriešiem ir, ko darīt, nevis tikai nīkt pie alus kausa un runāt par futbolu.
Jānis Rēdlihs, televīzijas režisors: «Uguns skulptūras Jāņos kopā ar ģimeni gatavojam jau vismaz desmit gadu, šogad kopīgi veidosim ugunszirgu. Pirmais, kas jāizdara, – jāizdomā, kāda izskatīsies iecerētā figūra. Iesaku pārāk neaizrauties ar sarežģītām detaļām un sākt ar visvienkāršāko ugunsstabu – tas izskatās iespaidīgi. Lai izgatavotu ugunsstabu, nepieciešami sausi koki. Tos vai nu atrodu pats, vai par lētu naudu nopērku kādā gaterī.
Konstrukcija jāveido kā trīsstūris ar nelieliem šķērskokiem (tiem noder arī visparastākie atgriezumi) – lai gan tai būtu atbalsts, gan šķērskoki spētu noturēt salmus, ar kuriem tiks veidots figūras pildījums. Visgrūtākais uzdevums ir salikt salmus, piemēram, sešu metru augstumā, kad figūra jau uzbūvēta. Taču neviens nav teicis, ka figūrai noteikti jābūt vertikālai. To var veidot garu, bet – horizontāli. Viss atkarīgs no pašu fantāzijas. Mēs gan parasti cenšamies izveidot kādas zīmes, simbolus.
Augstākā pilotāža ir tad, kad kaut kas notiek arī ar pašu objektu degšanas laikā – notiek kāda kustība, viena figūra aizdedzina nākamo.»
Goda solis un uguns iedegšana Inese Krūmiņa, folkloriste: «Ja svinētāju daudz, Jāņu vakaru sāciet ar Goda soli. Sastājieties pa pāriem un pa apli apstaigājiet svinību vietu, bet pēc tam viens pāris aiziet pa labi, otrs pa kreisi, lai apļa otrā galā atkal satiktos.
Uguni dedz ap deviņiem vakarā vai vēlāk, bet katrā ziņā pirms saulrieta. To var darīt, vispirms iededzot lāpu, bet pēc tam padodot to aplī stāvošajiem no rokas rokā. Šis rituāls palīdzēs izjust kopības izjūtu, kas arī ir ļoti svarīga, lai Jāņi izdotos.
Jāņu godināšana
Kad uguns iedegta, ir īstais brīdis sveikt Jāni (vai Jāņus). Jāni izsauc plāniņa vidū, uzliek galvā jāņukroni, pārējie sastājas aplītī visapkārt un dzied līgodziesmas. Kad sākas piedziedājums, Jānis ņem kādu no loka un griežas elkoņos. Un tā – kamēr visas ar Jāni ir izdejojušās.
Vainagu maģija Anda Sestule, IEVAS galvenās redaktores vietniece: «Kopš vien sevi atceros, man vienmēr Jāņos galvā ir bijis pašas pīts vainags. Un man ir svarīgi, lai viss, kas saistīts ar vainagu, notiktu pēc noteikta rituāla. Vispirms eju pļavā lasīt puķes. Viena pati. Lai arī varbūt turpat netālu ir draudzenes, tik un tā šajā brīdī būtībā esmu viena, jo tā ir kā meditācija – kurš zieds mani uzrunā, to noplūcu vainagam, dārzā vēl nogriežu rožu, peoniju un jasmīnu ziedus.
Vainagu noņemu, tikai gulētejot, bet nekad neizmetu. Uzkarinu to uz sijas lauku mājās – līdz nākamajiem Jāņiem, jo ar pērno vainagu saistās vēl kāds rituāls, un tas man šķiet tiešām absolūti fascinējošs: nakts vidū, kad vistumšākais, ugunskurā iemetam vecos vainagus (savus un arī savu mīļo cilvēku) un ejam ap ugunskuru, skandējot buramvārdus jeb spēka vārdus. Buramvārdu ritms, uguns liesmas, arī tāds – nezinu pat, kā lai noformulē, – cauri gadsimtiem nācis sieviešu kopības spēks, šīs nakts īpašā maģija – tas viss kopā rada sajūtu, ka šajā brīdī teiktais un domātais patiešām nonāk tur, kur jānonāk.»
Spēka vārdi vainagu dedzināšanai:
Sakūrosi uguntiņu no deviņi žagariņi.
Sildies, Dievs, mīļā Laima, mana mūža licējiņa.
Dedzi, dedzi, uguntiņa, tu nezini, ko es došu,
Es tev došu ziediņami trejdeviņas dzirkstelītes,
Trejdeviņas dzirkstelītes, pret saulīti uzlēkušas.
Lai sadega nelaimīte kā uguņa dzirkstelīte.
Dod, Dieviņi, dodamo, es paņemšu ņemamo.
Es paņemšu ņemamo ar abām rociņām,
Ar abām rociņām, ar balto dvēselīti.
Šī dziesma labi noder arī uguns iekuršanas brīdim un ziedojot jāņugunij. Ziedot var pļavas ziedu sauju, jāņusiera gabaliņu, alus malku, rokdarbniece krāsainu dziju saišķīti – ko ziedosi, tas nākamajā gadā labi padosies.
Rotaļas un dejas līgonaktij
Nepavisam nav tā, ka rotaļās iet tikai mazi bērni. Pieaugušajiem tas mēdz izraisīt pat lielāku jautrību. Galvenais – saņemties, pārvarēt biklumu, laiskumu un parasto ko nu es… Lūk, divas īpaši jautras rotaļas (vārdus ieteicams iepriekš izdrukāt un katram izdalīt lapiņu). Izdodas visiem un vienmēr!
Pēterīts ar Miķelīti
Visi sastājas pa pāriem divās paralēlās rindās – puiši meitām pretī. Uz pirmo pantiņu abas rindas divreiz sanāk kopā un atkal attālinās. Tad uz piedziedājumu pirmais pāris abām rindām pa vidu dodas uz rindu galu. Viens pāris lec galopā, cits izgriežas ar visiem elkoņos, cits izgudro pietupienus vai pārskrējienus. Tā, kamēr visi pāri izgājuši.
Šurp, Jāņa bērni, dziedāsim tīrumā!
Piedziedājums: Pēterīts ar Miķelīti abi gāja bekas lauzt, Nevar, nevar, nevar, nevar, nevar bekas kustināt! Dziedāsim skaņi līdz vēlam vakaram!Cūka driķos
Dancotāji sadodas aplīšos pa četri un uz apļa vidu lec palēciena solī – vispirms ar labo, pēc tam ar kreiso kāju uz priekšu. Piedziedājumā sadodas dzirnaviņās (visiem vidū sadota kreisā roka, nākamajā rindiņā maina virzienu un sadod vidū labo roku) un lec pa apli. Var improvizēt un piedziedājumā pa pāriem lēkt galopu, polku vai ko citu.
Cūka driķos, cūka driķos, sivēntiņi kāpostos (2 x) Visi saka, visi saka: mana sieva laiska. Lai ir laiska, ka tik skaista, ka tik labi danco!
Pēriens ar trejdeviņām slotām
Viena no Līgo nakts mistērijām ir pirts. Senāk pirti kurināja iepriekšējā vakarā pirms saulgriežiem, taču var arī Jāņu svinēšanu apvienot ar pirts rituāliem. Pirts garā izteiktas domas īstenojoties septiņas reizes spēcīgāk un ātrāk. Jāņu nakts rituāla laikā jāperas ar trejdeviņām slotām, no kurām klasiskākās ir bērza un ozola slotiņas. Ozols ir stipru cilvēku slota, piesaista garīgo enerģiju un der gan vīriešiem, gan sievietēm. Ozols ir kā antena, saikne ar kosmosu.
Jāņu nakts pirts rituālā peras arī ar vītola, gobas, alkšņa slotiņām – tās stiprinot ģimeniskās saites. Ieva palīdzot sakārtot attiecības, arī madaru un lazdu slotiņa veicinot harmoniju starp vīrieti un sievieti. Margrietiņu slota palīdzēšot satikt savu mīlestību, bet liepu slota – atrisināt emocionālās problēmas. Pīlādžu slota atvairot mošķības. Kļavu slotiņa dāvājot līdzsvaru un pārticību. Ābeļu vai pīlādžu slota sievietē atmodinot snaudošu seksualitāti.
Ja pirts ir Jāņu naktī, tās noslēgumā, austot gaismai, var ar skrējienu iekrist ezerā, dīķī vai velties pa rasu.
Siera siešana
Ja siers nav sasējies iepriekš, to var darīt arī tajā pašā dienā un – kopā, tādā veidā radot vēl vienu iespēju kopības sajūtai, kas piešķir sava veida maģiskumu. Protams, sieru var siet parastā katlā uz parastas plīts, bet var arī ugunskurā, lielā katlā uz trijkāja. Tad ir cita garša!
Ieva Kušķe, sievu kopas Vilcenes vadītāja:«Siera siešana ir gluži kā pasaules radīšana: katrai sievai ir savs padoms, un pat vienā un tajā pašā vakarā no vieniem un tiem pašiem produktiem iznāk citāds siers – bet vienmēr garšīgs.
Katlā uzkarsē, bet neuzvāra piecus litrus piena, iedrupina tajā kilogramu biezpiena (labāk, ja nav pavisam svaigs). Karsē, līdz piens kļūst caurspīdīgs un biezpiens sāk it kā velties. Ja nekas neveidojas, jāpievieno kas skābs, piemēram, kefīrs, bet esmu likusi arī rabarbera kātu.
Tad izkarsēto biezpienu nokāš marlē, katlā liek 100 gramus sviesta, izkarsēto biezpiena pikuci, ko mīca un karsē, pieliek četras sakultas olas, sāli un ķimenes un karsē, līdz masa sāk velties pikucī. Liek uzreiz bļodiņā un no tās izgāž smuki apaļu sieru – gluži kā saulīti.
Alus aklā degustācija Dana Sinkeviča, Lauku Mājas galvenā redaktore: «Es gan nevarētu lielīties, ka manai idejai ir senas senču saknes un rituāla nozīme, drīzāk tā ir Jāņu svinēšanas aktivitāte tiem, kas īsti negrib ne dziedāt, ne dancot. Toties pret alus dzeršanu pretestība novērojama reti. Tādēļ es, kurai pašai gan alus ir vienaldzīgs, saviem draugiem esmu rīkojusi no vīna pasaules aizgūto aklo degustāciju.
Doma ir vienkārša. Nopērc 5–7 šķirņu alu (iesaku ņemt tautā populārus vai specifiskus aliņus, piemēram, kādu ķiršu, lai nesanāk tā, ka zūd azarts minēt, jo pēc garšas neatpazīsti nevienu), ietin folijā vai papīrā, lai nav redzamas etiķetes. Katrai pudelei uzraksti savu numuru (galvenais – pati pieraksti, kurai šķirnei ir kurš cipars, lai nesajūk).
Tad sagatavo lapiņas ar precīziem alus nosaukumiem (arī to, cik katram grādu) jauktā secībā, pretī atstājot vietu, kur ierakstīt pareizo ciparu. Visbeidzot pēc kārtas ņem alu, lej degustētājiem garšot, bet viņu uzdevums ir savās lapiņās atzīmēt, kurš no dzērieniem (piemēram, alus Nr. 3) atbilst konkrētajam nosaukumam. Un uzvarētājam, protams, balva. Šoreiz alus laikam gan nederēs, jo tas jau tāpat Jāņos mēdz pludot…»
Jāņudziesmu špikeris Aiva Kanepone, IEVAS žurnāliste un kora Loja dziedātāja: «Skaidrs, ka daudzās ģimenēs jau iekrājušās savas mīļākās Jāņu dziesmas – atliek tikai atcerēties pirmo rindiņu, un pāris pantiņu ātri vien pielasās klāt.
Alu, alu, Jāņa tēvsi, līgo, līgo…; Visa laba Jāņu zāle, līgo, līgo, kas zied Jāņu vakarāi; Pa gadskārtu Jānīts nāca, līgo, līgo, savus bērnus apraudzīti, līgo; Sit, Jānīti vara bungas/ Vārtu staba galiņā… Visbeidzot teiksmainu erotikas noti piešķiļ Jauni puiši, jaunas meitas, līgo, līgo, Jāņu nakti neguļati, līgo… Bet, kad tās nodziedātas, iestājas klusums. Vēl gribētos, īstā noskaņa tikai tagad sāk klāties pāri kā zīdains šķidrauts, bet… vārdi beigušies, melodijas izsīkušas.
Pavisam vienkāršs ceļš ir tālāk visu nakti dziedāt tautasdziesmas – no Div pļaviņas līdz Strauja, strauja upe tecēj.
Bet ir dažas brīnumainas dziesmas, kas sasaistītas ar Jāņunakts rituāliem. Vieglumu tām dod tas, ka pietiek ar vienu vārdu zinātāju – rindiņas tiek atkārtotas. Un, ja meldiņus nezini, droši var dziedāt jebkurā zināmajā!»
Aplīgojamā dziesma
Viss, ko apdziedāsi, nākamajā gadā zels griezdamies. Pēc skaistā liniņu un rudzīšu sākuma katrs var iedziedāt sev svarīgo un dārgo – savu Jānīti, savu Līgu, savas mājas, savu Latviju, savus bērniņus vai pat kūku cepēja savas kūkas. Dziesma aizved tādā skaistā transā un, pats galvenais, ir ļoti praktiska. Kur tu vēl par baltu velti apdrošināsi visu, kas tev dārgs?!
Radošas variācijas iedvesmai:
lai mana valoda veldrē nekrīt;
lai mani bērniņi veldrē nekrīt;
lai mana tauta veldrē nekrīt;
lai manas puķītes veldrē nekrīt;
lai mans Jānītis veldrē nekrīt;
lai manas draudzenes veldrē nekrīt utt.
Spēka dziesma
Ejot ap jāņuguni, no dažām dziesmām spēku burtiski var just kā dzirksteli, izšaujoties cauri roku ķēdei.
Visi ceļi guniem pilni, (katru rindiņu atkārto divas reizes)
Visi meži jatslēgām.
Jas būš’ jieti visam cauri
Jar Dieviņa palīdziņ’.
Jas būš’ jieti guniem cauri
Puši lauzti jatslēdziņ’.
Jāņunakts meditācijas dziesma
Skaistas melodijas, daudzslāņaini teksti un ritms itin kā ļauj saslēgties ar tumsu, uguni, pļavu un vīstošo jāņuzāļu smaržu.
Šķērsu dienu saule teka, (katru rindiņu atkārto divas reizes)
Nakti šķērsu mēnestiņš.
Šķērsu teka Dieva zirgi,
Nevažoti, negrožoti.
Krustiem auga bērzam saknes,
Krustiem zvaigznes debesīs.
Krustiem skrēja dieva zirgi,
Neēduši nedzēruši.
Sen dzirdēju, nu redzēju
Dievam greznu kumeliņu.
Caur segliemi saule lēca,
Caur iemauktu mēnestiņš.
Pavadiņas galiņāi
Tur lec rīta auseklīts.
Saullēkta sagaidīšanas un lietus aizdzīšanas dziesma
Īsta buramdziesma! Iedarbīga!
Spīguļo, saulīt, spīguļo, spīguļo!
Met mellu jūrā, velc baltu mugurā!
Lai velējas jūras meitas ar ozola vālītēm!
Kāpēc Līgo naktī jākur ugunskurs?
Tāds ir saulgriežu svinēšanas simboliskā jēga – saglabāt gaismu no saules rieta līdz lēktam. Naktī mostoties visi ļaunie spēki, skauģi un burvji, un Līgonaktī tie jāatstāj bez tumsas, tāpēc uguns noteikti jānosargā līdz saules lēktam.
Kad un kāpēc lēkt pāri ugunskuram?
Lēkšana pāri ugunskuram uzskatāma par senu auglības rituālu. Senos laikos cilvēki nenēsāja apakšveļu un uzskatīja, ka uguns svētī šo īpašo vietu un palīdz tikt pie bērniņiem. Tāpat mēdz uzskatīt, ka uguns sadedzina visu slikto un to izvētī. Tātad noteikti ir vērts pamēģināt šajā naktī iztikt bez apakšveļas. Tikai atceries – pretēji tam, ko rāda filmās, ugunij pāri jālec tad, kad ugunskurs vairs nedeg pilnās liesmās, bet palikušas vien kvēlojošas ogles, no kurām paceļas dūmu strūkliņa.
Vai ir kādi rituāli saistībā ar ēšanu un dzeršanu Jāņu naktī?
Katram noteikti vajadzētu apēst gabaliņu apaļā ķimeņu siera, jo tas simbolizē sauli, veselību un veiksmi. Savukārt Jāņu alu pirmajam jānobauda mājas saimniekam – lai pasargātu māju un ģimeni no likstām. Runājot par alu – svarīgi atcerēties: kamēr vīri turas stipri un lepni, tikmēr Jāņu vainags var būt galvā, bet, tiklīdz iznāk iedzert par daudz Jāņu alus, – vainags jāņem nost! Tas tāpēc, ka vainags pastiprina gan spēku un varenību, gan arī… reibumu.
Izskatās, ka Tu izmanto reklāmu bloķēšanas rīku (ad-blocker)?
Mūsu portāla lasītājiem bez maksas ir pieejami kvalitatīvi raksti. Reklāmas ir vienīgais veids, kā mēs varam turpināt piedāvāt bezmaksas saturu. Lūdzu, izslēdz savu reklāmu bloķēšanas rīku (ad-blocker)!
Rīga 0°C 
3
0
0
0
0
0
0
.jpg)
