Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
0
-
Hlorofīta labo īpašību sarakstu varētu turpināt vēl, tāpēc jāatzīst, ka šis augs mājās ir pat vēlams. Hlorofītam ir daudz lapu, kuras mitrina telpā sausu gaisu, tāpēc tas iederēsies ne vien dzīvojamā istabā, bet arī guļamistabā un bērnistabā. Savukārt virtuvē, kurā ir gāzes plīts, hlorofītu var audzēt, jo tas lieliski uzsūc gāzes daļiņas, kas nonāk gaisā, gatavojot ēdienu. Taču tas nav viss – hlorofīts attīra mājas gaisu no jebkāda kaitīgā piesārņojuma, tāpēc to var novietot arī netālu no elektroniskajām ierīcēm, piemēram, datora.
Labdabīgs raksturs
Zaļās vai zaļi svītrainās telpauga lapas nekaitēs ne mazam bērnam, kurš izdomājis to pagaršot, ne ziņkārīgam mājdzīvniekam. Turklāt hlorofīta labdabīgais raksturs izpaužas arī attiecībās ar citiem augiem.
Ja gribas, var veidot hlorofīta paklāju, piemēram, liela gumijkoka pakājē, un abi divi augs griezdamies.
Taču jārēķinās, ka hlorofīts ir ļoti audzelīgs un ātri vien pārņems visu brīvo zemi – tas sasakņosies, izveidojot blīvu jo blīvu augsnes slāni, un tad atbrīvoties no auga būs jau visai sarežģīti – vajadzēs celt ārā arī lielo augu, ar ko hlorofīts draudzējas, un pamatīgi izpurināt tā saknes.
Hlorofīta dzimtene ir Dienvidāfrika, bet kā istabas augs tas ir tik iecienīts, ka tiek audzētas daudzas šī auga šķirnes. Kādai, piemēram, pušķu hlorofītam (Chlorophytum comosum), lapas ir viendabīgi zaļas, citām – Chlorophytum comosum ‘Variegata’ vai Chlorophytum comosum ‘Marginata’ – ar gaišākām svītrām pa vidu vai gar malām. Lapu atšķirība gan neietekmē auga īpašības.
Piemērota augsne
Hlorofīts nav izvēlīgs un labi augs jebkādā augsnē: vāji skābā, neitrālā vai nedaudz kaļķainā. To var stādīt arī kūdrā vai pat nestādīt nemaz, bet ielikt traukā ar ūdeni, kur augs veidos dzeltenus dzinumus un ziedēs. Taču, lai tas izaugtu skaists, piemērotākā būs neitrāla augsne, bet, ja sagatavo trūdvielām bagātu augsni, hlorofīts apbalvos ar vēl dižāku kuplumu.
Hlorofīta gaļīgās, resnās saknes norāda uz to, ka tam nepieciešama pasmaga, trūdvielām bagāta augsne. Lai zeme labāk elpotu, tajā var iestrādāt smiltis un sīkus olīšus. Bet, ja stādīšanai ņemta dārza augsne, kas, iespējams, ir kaļķaina, tai var nedaudz pievienot skābu kūdru.
Labākā vieta
Pretēji izplatītam uzskatam, ka hlorofīts ir tikai slaidu lapu pušķis, tas spēj veidot dzeltenīgas stīgas un skaisti uzziedēt, ja vien tam divus trīs gadus ļauj augt vienā podā.
Lai ieraudzītu hlorofītu visā tā krāšņumā, vislabāk puķu podu pacelt un iekarināt vai uzlikt uz paaugstinājuma, tad stīgas var brīvi liekties uz leju. Ja pietiek vietas, hlorofīta stīgas saaug visapkārt un priecē ar baltiem ziediņiem un koši dzeltenām putekšņnīcām.
Augam, sevišķi, ja tā ir šķirne ar svītrām lapām, jāizvēlas gaiša vieta, piemēram, austrumu puse. Ziemeļu puse nederēs, jo tur būs par maz gaismas un hlorofīts stīdzēs. Savukārt dienvidu pusē pavasara saule var izrādīties pārāk spoža.
Lai telpauga lapas neapdeg, pēc ziemas dienvidu puse mazliet jānoēno vai puķu pods jāpārceļ tālāk no loga, ļaujot hlorofītam pie spožās saules pierast pamazām.
Laistīšana un mēslošana
Hlorofīts ziedēs un veidos jaunos dzinumus arī tad, ja par to rūpēsies ne pārāk cītīgi. Tomēr vasarā, kad augšana notiek straujāk, tas jālaista regulāri, neļaujot zemei izžūt. Tiesa, arī pārlaistīt nevajag, jo saknēs ir audi, kas spēj uzkrāt un kādu laiku saglabāt visu augam nepieciešamo. Tāpēc nekas nenotiks, ja hlorofīts arī vasarā kādu nedēļu paliks neapliets. Reizi divās nedēļās hlorofītu vajadzētu pabarot ar telpaugiem paredzēto mēslojumu.
Ziemā ar laistīšanu nevajag aizrauties – labāk, lai zemes virskārta starp laistīšanas reizēm izžūst. Tumšajā laikā nevajadzētu arī mēslot, lai neveicinātu augšanu, jo tad hlorofīts izstīdz.
Ja augs nekad nav mēslots, arī tā nav liela nelaime, jo labā zemē hlorofīts bez mēslojuma var iztikt.
Kopšana un pavairošana
Hlorofīta dzīves cikls neparedz miera un aktivitātes periodus, taču Latvijas tumšajā gadalaikā augam pietrūkst gaismas, tādēļ tas neveido ne ziedus, ne jaunos dzinumus.
Ja nav svarīgi redzēt, kā hlorofīts zied, un nav vajadzības iegūt pavairošanas materiālu, stīgas var nogriezt. Augs no tā necietīs, turklāt griezt var jau tad, kad stīga paaugusies tikai nedaudz.
Parasti stīgas izaug samērā garas, to galos veidojas ziedi, un, kad tie nozied, vietā izaug jauns lapu pušķītis. Stīgas aug pakāpeniski, tādēļ vienlaikus var redzēt gan kailu stīgu, gan stīgu ar pumpuriem un ziediem, gan zaļu lapu pušķīti bez saknēm un ar tām.
Ja vietas pietiek un augam ļauj izplesties, var saaugt pamatīgs hlorofītu mežs.
Pavairošana ir ļoti vienkārša: nokniebj zaļos kušķīšus, kas izauguši stīgu galos, un uzreiz tos stāda augsnē. Ja vecāks augs ir lielā podā un saaudzis milzīgs, to var pavairot arī ar dalīšanu. Četrus piecus gadus veca hlorofīta saknes ar rokām saplēst nevarēs, tāpēc talkā būs jāņem ass nazis. Kad tas izdarīts, katru daļu var iestādīt atsevišķi, un tad atliek vien gaidīt jaunos stīgu dzinumus.
Kaitēkļi
Hlorofītu kaitēkļi parasti liek mierā, bet, ja nu kāds izdomā apsēst, tad tās ir bruņutis, kas atceļojušas no citiem augiem. Lai cīnītos ar kukaiņiem, var izmantot jau zināmo metodi: pagatavot 40–50 procentu spirta šķīdumu un ar otiņu apsmērēt lapas. Grūtības sagādās tas, ka hlorofītam lapu dzinumi aug cieši cits pie cita, bet bruņutis salien tieši lapu žāklēs, kur tās ir grūti ieraudzīt un izmazgāt.
Ja hlorofītam pietiek gaismas un tas ir labi kopts – nav ne pārliets, ne izkaltēts –, tad kaitēkļi tam neuzmetīsies, gluži kā slimības nelīp cilvēkam, kuram ir veselīgs dzīvesveids.
Kāds ir ideāls hlorofīts?
Kupls, ar skaistām lapām un dzeltenīgām stīgām, kas nokarājas uz visām pusēm pāri poda malām. Dažu stīgu galos veidojas ziedi, citos – tie jau zied, vēl dažos – jau izveidojušies jaunie hlorofīta pušķīši.
