Kārdinošās jāņogas un knifi to audzēšanā

Skaidro un raksta Valda Laugale, Dārzkopības institūta vadošā pētniece.

Šķirnes ar labu ogu garšu

Uzreiz gan jānoraida mīts, ka baltās jāņogas ir garšīgākas par sarkanajām. Tā tas īstenībā nav. Gan starp sarkanajām, gan baltajām ir kā saldākas, kā skābākas šķirnes.

Sarkanās jāņogas

Citi lasa

Anija Pelūde

Padomi

Manas čuras ir oranžas! Vai jāsauc ātrā palīdzība?

Estere Jansone

Attiecības

Ieva Sutugova pirmo reizi atklāj, kāpēc savulaik izšķīrās ar Jāni Miltiņu: Daudz atļāvām citiem iesaistīties

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

• Ņiva – ienākas agri. Ogas ļoti lielas, garos ķekaros, ar ļoti labu garšu. Šķirnei laba ziemcietība, ražība un izturība pret slimībām. Krūms vidēji augsts, samērā stāvs. Vasaras beigās dekoratīvi sārtojas lapas.

• Vika – ogas ienākas agri, lielas, ar labu deserta garšu. Ķekari vidēji gari. Šķirnei laba ziemcietība, ražība un laba izturība pret slimībām. Krūms vidēji augsts, samērā stāvs. Vasaras beigās dekoratīvi sārtojas lapas.

• Vīksnes sarkanās (sauc arī par Vīksnes un Vīksnes ķiršsarkanās) – ogas ienākas agri, lielas, tumši ķiršsarkanā krāsā, garos ķekaros. Ar labu garšu, piemērotas universālai izmantošanai. Šķirne ir diezgan ziemcietīga, bet bargās ziemās var apsalt. Ļoti ražīga, ar labu izturību pret lapu plankumainībām, var slimot ar miltrasu. Krūms augsts, vidēji stāvs.

• Fertödi Piros 56 – ar vidēju ogu ienākšanās laiku. Ogas vidēji lielas. Garša saldskāba, laba. Ķekari vidēji gari vai gari. Nelabvēlīgos apstākļos ogas birst. Šķirne augstražīga, ziemcietīga, vidēji izturīga pret lapu plankumainībām. Krūmi augsti, vidēji stāvi.
• Osipovskaja – ar vēlu ogu ienākšanās laiku. Ogas ļoti lielas, garos ķekaros, ar labu garšu. Šķirnei laba ziemcietība un ražība, samērā laba izturība pret slimībām. Krūms augsts, vidēji stāvs.

Baltās jāņogas

• Belaja krupnaja – ar vidēju ogu ienākšanās laiku. Ogas vidēji lielas, krēmkrāsā, caurspīdīgas, ar labu garšu, universālai lietošanai. Ķekari vidēji gari. Šķirne ziemcietīga, vidēji ražīga, vidēji izturīga pret lapu slimībām. Krūms vidēji augsts, samērā kompakts.
• White Imperial – ar vidēju ogu ienākšanās laiku. Ogas samērā lielas, krēmkrāsā, caurspīdīgas, ar labu deserta garšu. Ķekari gari vai vidēji gari. Šķirne ražīga, ziemcietīga, samērā izturīga pret lapu plankumainībām. Veido samērā augstu, vidēji stāvu krūmu.

• Holandes baltās (Weisse Hollandische) – ar vidēju ogu ienākšanās laiku. Ogas vidēji lielas, iedzelteni baltas, caurspīdīgas. Garša ar patīkamu skābuma un salduma balansu. Universālai izmantošanai. Ķekari vidēji gari. Šķirne ziemcietīga, vidēji ražīga, ar vidēju izturību pret lapu slimībām. Krūms vidēji augsts, diezgan skrajš.
• Cirvja piets – ar vidēju ogu ienākšanās laiku. Ogas samērā lielas, krēmkrāsā, ar vieglu sārtojumu, caurspīdīgas, ar labu deserta garšu. Ogu forma nedaudz saplacināta. Ķekari īsi. Šķirne vidēji ražīga, vidēji ziemcietīga, vidēji izturīga pret lapu plankumainībām un kaitēkļiem. Veido samērā zemu, vidēji stāvu krūmu.

• Bajana – ar vēlu ogu ienākšanās laiku. Ogas lielas, baltas, caurspīdīgas, ar labu garšu, universālai lietošanai, garos ķekaros. Šķirnei laba ziemcietība un ražība, laba izturība pret slimībām. Veido spēcīgu, vidēji stāvu krūmu.

Rozā jāņogas

• Kriņička – ar vidēju ogu ienākšanās laiku. Ogas vidēji lielas, gaiši rozā krāsā, ar ļoti labu garšu. Ķekari vidēji gari vai gari. Šķirnei laba ziemcietība, vidēja ražība, samērā laba izturība pret lapu plankumainībām. Krūms vidēji augsts, kompakts.

• Prigažuņa – ar vidēju ogu ienākšanās laiku. Ogas vidēji lielas, ieapaļas, gaiši rozā krāsā, ar ļoti labu garšu. Ķekari vidēji gari. Šķirne ziemcietīga un ražīga, vidēji izturīga pret lapu plankumainībām. Krūms vidēji augsts, vidēji stāvs.

Audzēšanas knifi

Kādā vietā stādīt

Jāņogas ir diezgan pieticīgas un neprasa lielu kopšanu un speciālus audzēšanas apstākļus. Tās ir visai sausumizturīgas, jo tām ir samērā dziļa sakņu sistēma, tāpēc labi aug arī smilšainās augsnēs, bet vislabāk – vidēji smagā smilšmālā vai mālsmiltī.

Nav ieteicams jāņogu audzēšanai izvēlēties slapjas, pārpurvotas un stipri noēnotas vietas, kā arī vietas, kur ir augsts gruntsūdens līmenis vai augsnes virspusē ilgstoši stāv ūdens.

Vēlamais augsnes skābums jāņogām ir pH 5–5,5, bet smagas augsnes var būt arī bāziskākas.

Labākais stādīšanas laiks

• Tas ir rudens – septembra beigas, oktobris, novembris, bet ne vēlāk kā 20–25 dienas pirms pastāvīgas augsnes sasalšanas. Var stādīt arī pavasarī, bet tad tas jādara pēc iespējas agrāk, kamēr pumpuri vēl nav saplaukuši.
• Lai augi labāk iesakņotos un izveidotos kuplāks krūms, jāņogas stāda 8–10 cm dziļāk, nekā tās iepriekš augušas, un pēc iestādīšanas visus dzinumus nogriež, atstājot tikai 3–4 pumpurus no augsnes virsmas.
• Podos apsakņotos stādus var stādīt visā veģetācijas periodā un tos, ja krūms labi veido dzinumus, var pēc iestādīšanas neapgriezt. Stādot vasarā, ieaugšanās laikā augi kārtīgi jālaista. Ieteicams pēc apliešanas ap augiem uzbērt mulču, lai augsnē labāk saglabātos mitrums un mazāk augtu nezāles.

Kā veidot krūmu

Pieauguša krūma pamatzariem jābūt izvietotiem pēc iespējas plašākā telpā, lai tie netraucētu cits citu un varētu dot vislielāko pieaugumu. Krūms jāveido tā, lai būtu izgaismota arī krūma iekšpuse un tur vieglāk varētu novākt ražu.

Pareizi veidotam krūmam jābūt 15–20 dažādu vecumu pamatzariem.

Apgriezt labāk agri pavasarī, pirms pumpuru uzbriešanas (martā vai aprīlī), bet lielākos stādījumos veidošanu var sākt arī vēlu rudenī pēc lapu nobiršanas.

• Veidojot jaunu krūmu, katru gadu no jaunizaugušajiem kakleņa dzinumiem atstāj 3–4 vislabāk attīstījušos, bet pārējos izgriež līdz zemei. Šādi krūmu var pilnīgi izveidot 4–5 gados.
• Septiņu astoņu gadu vecumā sāk pakāpenisku krūmu atjaunošanu. Vispirms izgriež visus vājos, kroplos, apsalušos, nokarenos, aizlauztos un kaitēkļu bojātos zarus. Pēc tam izgriež 1–3 vecākos pamatzarus, kurus aizstāj ar spēcīgākajiem jaunajiem dzinumiem. Ja jau 5–6 gadus veciem pamatzariem pazeminājusies ražība un sāk iekalst to augšējā daļa, tad tādus zarus atjauno, apgriežot līdz spēcīgam sānzaram.
• Griežot zarus, jāskatās, lai nepaliktu celmiņš, jo tajā var ieviesties koksnes trupe vai stiklspārnis.

Kā pareizi mēslot

Mēslošanas nepieciešamība jāvērtē pēc tā, cik augsne ir auglīga – cik daudz tajā organisko vielu un galveno barības elementu – fosfora un kālija. Vislabāk, ja var pirms tam uztaisīt augsnes analīzes un to noskaidrot. Tas īpaši svarīgi, ja grib ierīkot lielāku stādījumu.

Ja augsne barības vielām nabadzīga un ilgstoši nav ielabota ar organisko mēslojumu, tad pirmo mēslojumu dod jau stādīšanas brīdī.

Katrā bedrē apakšā ieber 8–10 kg sadalījušos kūtsmēslu vai komposta, 200 g superfosfāta un 30–40 g kālija sulfāta vai 200–300 g koku pelnu vai arī kādu dārzkopības kultūrām domāto komplekso mēslojumu bez hlora, ar ļoti zemu slāpekļa saturu – vidēji 150–200 g. Jāskatās, lai minerālmēslojums nesaskartos ar auga saknēm, tāpēc virs tā uzkaisa nedaudz augsnes un tad stāda. Pēc tam jau augošiem augiem katru gadu vēlams iedot slāpekļa mēslojumu. Jāņogām ieteicamā slāpekļa deva ir 6–9 g/m2, rēķinot tīrvielā. To var iedot, piemēram, ar 18–26 g/m2 amonija nitrāta vai 39–58 g/m2 kalcija nitrāta. Māla, smilšmāla un mālsmilts augsnēs visu slāpekļa devu labāk iestrādāt pavasarī, pirms veģetācijas sākuma, bet vieglās smilts augsnēs ieteicams dalīt, divas trešdaļas dodot agri pavasarī, bet pārējo – pēc ziedēšanas. Labi, ja var izmantot organisko mēslojumu, kas uzlabo arī augsni. Smagākās augsnēs organisko mēslojumu vēlams dot vismaz reizi 2–4 gados, 12–18 kg uz krūmu, bet vieglākās augsnēs labāk iedot katru gadu, vidēji 4–6 kg uz krūmu. Tajā gadā minerālmēslus vajag mazāk vai vispār nemaz. Ja nav pieejams organiskais mēslojums, var izmantot kompleksos minerālmēslus. Jāņogas ir jutīgas pret hloru, tāpēc jāizvēlas tādi mēslošanas līdzekļi, kas to nesatur. Nabadzīgās augsnēs ik gadu jādod vidēji 10–12 g/m2 kālija (K2O) un 8–10 g/m2 fosfora (P2O5), rēķinot tīrvielās oksīdos. Ja jau pamatmēslojumā iestrādātas pietiekami lielas kālija un fosfora mēslojumu devas, pirmos 3 gadus pēc iestādīšanas augus var nemēslot, mēslošanu sāk no ceturtā audzēšanas gada. Vidējā komplekso mēslojumu deva ir 20–60 g/m2 atkarībā no augsnes nodrošinājuma ar barības vielām un minerālvielu satura mēslošanas līdzeklī. Ja iegādātais mēslošanas līdzeklis satur daudz slāpekļa, to labāk iedot pavasarī, bet, ja slāpekļa nav, tad var dot rudenī. Minerālmēslus ierušina augsnē 1,5–2 m diametrā ap krūmu, kur izvietojusies galvenā sakņu daļa, tad augs tos labāk izmantos. Lai augs barības vielas varētu uzņemt, nepieciešams mitrums, tāpēc mēslošanu nav ieteicams veikt sausā laikā vai arī augi pēc tam jālaista.

Lai ierobežotu kaitēkļus

Visizplatītākās ir lapu plankumainības un miltrasa. No kaitēkļiem jāņogu stādījumos biežāk ir laputis un jāņogu stiklspārnis, pumpuru ērce.

1. Būtiski ievērot krūmu pareizu kopšanu. Slimības un kaitēkļi labāk attīstās sabiezinātos, neveidotos krūmos un blīvos stādījumos.
2. Svarīgi iznīcināt apkārt augošās nezāles, kas palīdz slimībām un kaitēkļiem izplatīties un bieži kalpo kā to saimniekaugi.
3. Dabiskie laputu ienaidnieki ir mārītes, spīļastes, zirnekļi un zeltactiņu kāpuri, tāpēc jāveicina to izplatība.
4. Pēc krūmu apgriešanas noteikti jāsavāc un jāsadedzina visi nogrieztie zari, jo uz tiem var atrasties kaitēkļu oliņas vai kāpuri, kā arī slimību izraisītāji.
5. Vasarā, ja krūmā ierauga vīstošus zarus, tie jāizgriež un jāiznīcina, jo tajos varētu būt stiklspārnis.
6. Izgriežot zarus, jācenšas neiebojāt pārējo zaru mizu.
7. Ja izplatītas lapu slimības, lapas rudenī jāsavāc un jāiznīcina vai jāierok zemē.
8. Augsni rudenī ap krūmiem vēlams sekli uzrakt, lai uzvērstu virspusē augsnē ziemojošos kaitēkļus un tie aizietu bojā.