Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kur mājo laimība
Zvārtavas muiža dzimusi zem laimīgas zvaigznes – jau 15. gadsimtā ar Švarchofas vārdu tā krāšņojusi seno Atzeles novadu, izgājusi cauri Livonijas karam, pārdzīvojusi zviedru laikus, mainījusi īpašniekus Krievijas impērijas periodā, līdz 1825. gadā par 60 000 zelta rubļu īpašumu nopirka vācbaltietis, ārsts, muižnieks, Sv. Vladimira IV pakāpes ordeņa kavalieris Vilhelms Fon Coikels. Viņa ģimene draudzējās ar arhitektu Hugo fon Volfeldu, kas projektēja muižas visiem trim Coikela bērniem. Zvārtava tika pūrā meitai Luīzei. Viņa apprecējās ar baronetu Gotlību fon Ferzenu, un pāris deva dzīvību arī jaunai muižas ēkai – tai, kas Gaujas augštecē ieklīdušu ceļinieku joprojām sagaida noslēpumaina un majestātiska.
Jaunais pāris vēlējās plašu un modīgu īpašumu, ko uzcēla Tjudoru neogotikas stilā – ar tornīšiem, spiciem zelmeņiem, stikla kupolu un lieliem logiem.
Ēkas celtniecība ilga desmit gadus un tika pabeigta 1881. gadā.
Citi lasa
Salīdzinājumā ar šī stila paraugiem citviet, Latvijas laukos uzplauka miniatūra pērle, taču pils vārda cienīga – proporcionāli veiksmīga, no teicamiem materiāliem, smalka, meistarīga un labas gaumes robežās. Saimnieki nav alkuši greznības, bet savu kredo iekaluši pils slieksnī – Hic habitat, nihil mali intret jeb Te mājo laime, neviens ļaunums neienāks. Apkārt tas plosījās nežēlīgi un postoši, taču Zvārtavu nenodedzināja 1905. gada buntavnieki, pasaudzēja Pirmais un Otrais pasaules karš, te neielaida lopus kolhozs, neiespēra zibens, un to nepārpirka ārzemju labdari – ļaunums un muļķība Ferzenu sliekšņa priekšā vienmēr savaldījās.
Pirmās brīvvalsts un padomju laika uzslāņojums muižas kompleksam ir gan ar mīnusa, gan plusa zīmi. 1920. gadā pēc zemes reformas Ferzenu ģimenes pēdējie pārstāvji emigrēja, bet lielākā daļa muižas līdz 1934. gadam kļuva par Kara ministrijas ierēdņa, advokāta Jāņa Ozollapas ģimenes īpašumu. Pēc Ulmaņa apvērsuma un izsoles 1936. gadā pilī iekārtojās pagasta valde ar visiem darbinieku dzīvokļiem, atsevišķā daļā saimniekoja Aizsargu organizācija. Tā ēku padarīja publiski pieejamu un ieviesa tolaik aktuālās latviskuma tendences – sienas apgleznoja ar zemnieku dzīves ainām, svētku zālē izbūvēja skatuvi, ierīkoja deju zāli un klubu saviesīgiem pasākumiem. To visu vēlīgi vēroja prezidenta Ulmaņa un ģenerāļa Baloža krūšutēli.
Šīs dzīres neturpinājās ilgi, un pils izspēlēja nākamo vēstures cēlienu – nu jau pilī saimniekoja ciema komunistiskās partijas komiteja un citi varas orgāni jaunu šīs pasaules vareno uzraudzībā. Novitāte bija kinoteātra izveide, kad projicēšanas iekārtas uzstādīšanai tika ziedotas otrā stāva pārseguma kolonnas no lapegles koka un demontētas citas autentiskā interjera detaļas. Sešdesmitajos gados cauri pilij izskrēja jaunā paaudze, skolas vajadzībām tika izbūvētas starpsienas un papildu krāsnis, vēsturiskie interjeri cieta arvien vairāk. Parks aizauga, kolhozs teju zem pils loga uzbūvēja veikalu betona kluča veidolā, saimniecības ēkās rosījās mehanizētā laukstrādnieku gvarde…
Nav zināms, cik barbariski vai nolaidīgi tas beigtos, ja 1970. gadā Zvārtavā neiemājotu jauna laimība, iespējams, vienīgā patiesā un brīvā – māksla.
Īpašumu savam radošajam darbam iegādājās Latvijas PSR Mākslinieku savienība, kas ēkai deva jaunu dzīvību – izprata senās vērtības, iespēju robežās atjaunoja, radīja savu mākslu un visu teritoriju pārklāja ar dzirkstošas bohēmas plīvuru.
Rīts caur septiņiem logiem
Kā jau vairumā Latvijas pieminekļu, šīs tūkstošgades finansējuma viļņi te ir jūtami – atjaunots, restaurēts, saposts, uzpucēts… Prieks skatīties un meklēt atmiņā – kā bija iepriekš? Koncentrēties tikai uz interjeru ir grūti, jo pils jau vairākus gadus pilda arī muzeja funkciju. Tagad te izstādīti ne tikai simpozijos tapušie darbi, bet no LSM krātuves izvilkti slepenie dārgumi – padomju laika gleznas, tēlniecība, tekstils, porcelāns, stikls… Visas telpas iekārtotas, vairs nekādas kopā sastumtu gultu un matraču romantikas. Kā oriģināli mākslas darbi tapušas mēbeles – radoša variācija par neogotikas stilu – tādas gultas un krēslus nekur citur neatrast! Viss ir tāpat un tomēr citādi. Kupols ar vitrāžām, šķiet, mirdz spožāk, vītņu trepes laistās, lielajā zālē restauratori tikko atjaunojuši mākslīgu flīžu gleznojumu uz koka grīdas – viss pēc oriģināla.
Darbi te nekad nav apstājušies, tāpēc arī pils kā dzīvs organisms aug, pilnveidojas un pieprasa vēl.
Nē, ne jau ko lieku un pārspīlētu, tikai cieņu pret senajām detaļām. Ārkārtējās situācijas finansējums [Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes piešķirtais finansējums kultūras pieminekļu restaurācijai un konservācijai] izlietots septiņu neogotisko logu atjaunošanai, kas ir smalks, meistarību pieprasošs un apliecinošs darbs. Izdarīts nevainojami – kur tad vēl, ja ne mākslinieku citadelē, pret estētiku un funkcionalitāti, pret amata meistarību un personisko pieskārienu būs visprasīgākā attieksme? Nē, pa roku galam te nebūs nekas, un plastmasas logi pat murgos nerādās. Ferzenu sludinātā laime patvērusies radītpriekā un cieņā pret mantojumu, nepārtrauktā procesā, kas arī nelielam finansējumam atrod cieņpilnu pielietojumu.
