Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lavandervillas dosjē:
- Atrodas Saraiķos, jūras krastā. Šeit ir skaists lavandu lauks, piedāvājumā arī lavandu produkcija, naktsmītnes. Tiek rīkotas arī meistarklases, rekreācijas un citi pasākumi.
- Saimnieki – Zane un Sandris Gusti. Saimniecei ir bakalaura grāds tūrismā un maģistrs ekotehnoloģijās, patlaban Zane ir arī pasniedzēja Liepājas universitātē un studē doktorantūrā. Sandris līdztekus darbiem ģimenes saimniecībā vada ražošanas uzņēmumu, kur ražo niršanas un ugunsdzēsēju ekipējumu.
- Abu meita Emīlija (7) sapņo kļūt par veterinārārsti un minizoo īpašnieci un jau tagad rūpējas par ģimenes mājdzīvniekiem – 4 kaķiem, 2 suņiem cienījamos gados, vistu un gaili, kā arī divām kaziņām.
Pirms desmit gadiem jauna latviešu meitene Zane atgriezās dzimtenē pēc vairākiem Amerikā un Anglijā nodzīvotiem gadiem. Atbraukusi uz dzimto Liepāju, viņa drīz vien iepazinās ar savu nākamo vīru Sandri.
«Vienmēr, jau agrā jaunībā zināju, ka gribēšu dzīvot laukos. Esmu pilsētas bērns, uzaugusi Liepājā, bet visas bērnības vasaras pavadīju laukos – pie vecmammas tepat netālu no Saraiķiem un pie omītes Durbes novadā. Kopā ar brāli, brālēnu un māsīcām vedām govis ganos, vistu olas vācām, visādus darbus darījām. Mans vīrs ir pilnīgs pilsētnieks, tā ka pirmajā gadā viņam vajadzēja iemācīties atšķirt kokus un puķes – nu jau viņš skaidri zina, kas ir rozes un kas ir lavandas,» smejas Zane.
«Tolaik, kad apprecējāmies, abi ar vīru nolēmām, ka dzīvosim un saimniekosim laukos. Vīrs bija iegādājies īpašumu Grobiņas pagastā – Līvānu mājiņa un 3 hektāri zemes. Īpašums aizlaists, zemes nekoptas, arī mājai prasījās pielikt darbīgu roku. Pirmais gads pagāja, sakopjot māju, bet man tā arī neradās lauku mājas sajūta – lai arī māju apšuvām ar dēļiem, tā tomēr bija un palika Līvānu mājiņa klaja lauka vidū… Sākām domāt, ko darīt ar saviem trim hektāriem, kur daļa jau bija aizaugusi ar priedītēm. Protams, ka vienkāršākais būtu bijis izīrēt lauksaimniekiem, lai audzē rapsi vai ko citu. Bet to mēs negribējām. Augsne turklāt tur bija ļoti smilšaina, nabadzīga, un sapratām, ka nekāda tradicionālā lauksaimniecība (kartupeļi, burkāni u. c.) mums tur nesanāks.
Esmu savulaik mācījusies Bulduros dārzkopību, priekšzināšanas bija, tā nu savam priekam sastādīju lavandas. Tās lieliski pārziemoja, sakuploja un… dzima ideja. Tolaik mana mamma, pēc profesijas šuvēja, vēl dzīvoja Dānijā, es viņu uzrunāju sadarboties, un tapa mūsu pirmais biznesiņš – rotaļlietas ar lavandu pildījumu. Tālāk jau viss attīstījās – lavandu smaržīgie maisiņi, acu maskas un tā tālāk, bet nelielos apjomos, jo roku darbs prasīja ieguldījumu.»
Sākuši attīstīt arī lauku tūrismu – Zanei jau bija attiecīgā izglītība, tolaik paralēli viņa strādāja gan tūrisma aģentūrā, gan par starptautisku projektu koordinatori. «Un tomēr pēc diviem trim gadiem, saimniekojot Grobiņas īpašumā, sapratām, ka virziens ir labs, pieprasījums arī ir, bet, saliekot visus plusus un mīnusus, neredzējām nākotnes vīziju turpmākiem ieguldījumiem, jo apkārtnē nav tūrismā iecienītas vides – ne jūras, ne mežu, ne pastaigu taku. Manuprāt, es jau tā izspiedu maksimumu, kā saka, nekurienē – piesaistījām arī trīs projektus, bet sapņu vīzija kļuva aizvien skaidrāka, gribējās īpašumu pie jūras…» atminas Zane.
Un sapnis īstenojas
«Sākām skatīties sludinājumos, meklējām. Un pirms diviem gadiem iegādājāmies šo īpašumu pie jūras Saraiķos. Šeit startējām ar apņemšanos, ka visu darīsim paši, bez kredītiem un projektiem – cik sapelnīsim, tik arī ieguldīsim! Lai var pa naktīm mierīgi gulēt… Jā, jo, lai cik skaisti neizklausītos Eiropas fondu līdzfinansējums, tas viss prasa daudz enerģijas, papildu laika, atskaišu un nervu! Tā arī darījām. Šo īpašumu atradām caur paziņu paziņām – šī ir sena zvejnieku sēta.
Kas mūs šeit uzrunāja? Protams, jūras tuvums. Tas, ka te ir lieli koki! Dzīves laikā cilvēks var uzbūvēt māju vai pat vairākas, iestādīt kokus, bet lielus tos uzreiz nevar dabūt! Ļoti novērtēju… Mums ir ābeļdārzs, oši, alksnis, ozols, septiņžuburu liepa, kur eju smelties sievišķo enerģiju,» smaida Zane. «Un šī pludmale man ir ļoti pazīstama un tuva jau kopš bērnības – netālu no šejienes, kādreizējā vecmammas īpašumā, tagad dzīvo arī mana mamma.»
Skatoties uz iekopto īpašumu, grūti noticēt, ka vēl pirms diviem gadiem šeit pavērusies pavisam cita aina. «Te bija diezgan aizlaists, izvedām daudz atkritumu, bija arī no vecās armijas bāzes palikuši dzeloņdrāšu mudžekļi, ābeļdārzs bija ļoti aizaudzis, daudz nācās arī līdzināt zemi. Šeit, kur tagad ir viesu nama ēka, toreiz, pirms diviem gadiem, bija tikai sienas un jumts. Istabās grīdu nebija, to vietā auga zāle un pat koki! Dzīvojamā māja bija ar baltajiem, nesmukajiem ķieģeļiem apbūvēta guļbūve, kuru varēja visādi pārtaisīt, bet mēs izlēmām to vienkārši nokrāsot. Izdevās ļoti glīti, turklāt ar nelieliem ieguldījumiem.»
Neliela mājiņa – vislabākā!
Mazai ģimenei nevajag lielu māju – tāda ir Zanes pārliecība. «Mūsu dzīvojamā mājiņa ir tikai 65 kvadrātmetrus liela, un trim cilvēkiem tas ir pilnīgi pietiekami. Grobiņā mums bija 200 kvadrātmetru liela dzīvojamā platība, un jau tolaik es sapratu, ka mans sapnis ir maza mājiņa. Esmu gana nostrādājusies, tīrot viesu istabiņas, vai tiešām tā jānopūlas būtu vēl arī savā mājā? Nē, mums tagad ir ļoti labi – ir virtuve, guļamistaba, meitiņai istaba, neliela dzīvojamā istaba, vannasistaba, neliela veranda un veļas telpa. Otrajā stāvā arī mēs varētu dzīvot, bet to esam rezervējuši draugiem, kuri atbrauc ciemos.
Šobrīd gan šo stāvu esam atvēlējuši vienai ukraiņu ģimenei, kas jau trīs mēnešus te dzīvo. Uztaisījām terasi pie mājas ar atsevišķām kāpnēm ieejai otrajā stāvā – tas ir ļoti praktiski. Un vēl! Lielais pluss, dzīvojot laukos, ir fakts – ja kādam kļūst par maz telpas fiziski vai emocionāli, lūdzu, var iet laukā, staigāt, izvēdināt galvu un izskrieties!
Esam arī lieli dzīvnieku mīļotāji. Mums ir četri kaķi – kādreiz te bija daudz peļu, bet, kopš ieradās kaķi, vairs nav nevienas. Divas kucītes pensijas gados – haskijs un Bernes ganusuns –, abām desmit gadu. Un pagājušajā gadā paņēmām pirmo vistiņu un arī dekoratīvo gailīti, kurš izrādījās tik skaļš, ka bieži pamostamies jau četros… (smiekli). Vēl mums ir divas kaziņas Jūra un Lavanda – meitas dāvana tētim dzimšanas dienā (ar nosacījumu, ka par dzīvniekiem rūpēsies Emīlija).»
Gan ideju ģenerators, gan melnstrādnieks
Tā par sevi saka Zane pati: «Visādus melnos, grūtos darbus darām arī paši, par sevi varu teikt – esmu vairāku nozaru speciāliste. Patlaban pretendēju uz doktora grādu, bet vienlaikus esmu apkopēja, melnstrādniece, zāģētāja un tā tālāk. Bet, ja man būtu jāstrādā tikai mentāls darbs, es to nespētu! Kad pandēmijas laikā bija tās tiešsaistes, es noguru daudz vairāk, nekā iekārtojot ugunskura vietu ar akmeņiem pagalmā divās trijās dienās!»
Sandris ne tuvu nav tik runīgs kā sieva, viņš ir, kā saka, darītājs. Bet par Zani pasaka pavisam īsi: «Viņa ir īstais ideju ģenerators! Bet īstenojam visu abi kopā, mums labi saskan, esam strādīgi.»
Pirmos lavandu stādiņus savulaik iegādājušies SIA Onava, bet nu jau Zane lavandas pavairo arī pati: «Lavandīni, ko iestādījām 2020. gadā, te aug ļoti labi. Lavandīns ir hibrīds, krustojums no divām slavenām lavandu sugām. Daudz spēcīgāk smaržo, var iegūt vairāk ēterisko eļļu, bet nav tik izteikts ārstnieciskais efekts kā ārstniecības lavandai. Arī Francijā audzē lavandīnu, un kosmētikas veikalos ieteicams pievērst uzmanību, no kura auga ir ēteriskā eļļa.
Šeit lavandas aug ļoti labi, bet izdarījām kļūdu, daļu no Grobiņas lavandām pārstādot šeit. Labi, ja kādi 30 procenti ieaugās… Tādā ziņā labi, ka mums lavandas aug diezgan mazos apjomos. Varētu jau vēl stādīt klāt, bet esam tik ļoti dažādojuši savas darbības, ka varbūt arī nevajag, – mums ir lavandu produkcija, naktsmītnes, meistarklases, rekreācijas pasākumi ar jogas nodarbībām un staigāšanu pa uguni…
Iespējams, gadu gaitā esam sapratuši, ka nevajag pārspīlēt, lai visu varētu normāli izdarīt un paspēt. Jo cilvēkam vajag arī atpūsties! Patlaban šis man ir vasaras darbs, ziemā ir universitāte un arī darbi šeit – jā, man ir maz brīvdienu, bet, kad ir, es patiešām protu tās simtprocentīgi izbaudīt. Un ļoti priecājos, ka šeit man beidzot ir īsta lauku mājas sajūta.»
