Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Cik ļoti tu pati esi saistīta ar laukiem?
– Pagaidām esmu tipiska pilsētniece, kura vēl tikai sapņo, ka viņai būs neliela, stilīga mājiņa laukos. Tur būs daudz lavandu, mētru, garšaugu un arī kāda dārzeņu dobe, jo man nav problēmu iebāzt rokas zemē. Tas ir sapnis, kuru daļēji varu realizēt savās vecāku Saulkrastu mājās, kur dzīvo mana mamma un māsa, un kur esmu uzaugusi. Protams, ja es nosaukšu Saulkrastus par laukiem, katrs saulkrastnieks apvainosies. (Smejas.) Taču, kad sēžu svētdienas rītā blakus milzīgam rožu krūmam uz verandas kāpnītēm, dzeru tēju un uzsūcu sauli, šī man ir visīstākā miera un lauku sajūta.
Māju savām rokām ir cēluši mans tētis un opaps, un esmu izbaudījusi gan to, ka jāizdomā, kā kanalizāciju ievilkt mājās, gan, kā atgaisot centrālapkuri, gan, protams, dārza darbus.
– Tavuprāt, kāpēc cilvēki meklē laukus?
– Viena lieta, ja laukos esi piedzimis, uzaudzis un nolēmis te palikt. Tie ir tavās asinīs. Tu pieņem dzīvesveidu, noteikumus, ko prasa dzīve un darbs laukos, un punkts. Taču lauki ir arī izvēle. Un to aizvien vairāk saprot tie, kuri nolemj atgriezties laukos, ja bija no tiem pārvākušies, un arī tādi kā es – pilsētnieki, kuriem lauki ir otrā opcija aiz pilsētas mājas vai dzīvokļa. Manuprāt, lauki sāk vilināt, jo tajos ir harmonija. Tas, kas bieži vien pietrūkst pilsētniekiem, kuri virpuļo ikdienas stresā, steigā un reizēm mēģina nostāties špagatā, lai visu izdarītu un dabūtu, iespējams, arī to, bez kā mierīgi var iztikt. Bet te ir dabas tuvums, miers, svaigs gaiss, iespēja kaut ko izdarīt pašam savām rokām, redzēt galarezultātu. Vienkāršība – tādā labā nozīmē. Covid-19 pīķa laikā redzējām, ka te ir arī gan fizisks, gan emocionāls patvērums. Arī iespēja izaudzēt kaut ko pašiem savā dobē, savārīt, iekonservēt, nokūpināt… Vienkāršas lietas, kas ietaupa gan budžetu, gan gājienus uz veikalu. Man šķiet, lauki tagad ir kā īpašs laimīga cilvēka bonuss.
– Kāda tev ir sajūta – cilvēki pēdējā laikā tiešām pārceļas vairāk uz laukiem vai vienkārši mums ir tāds vecums vai sociālais burbulis, kur tā dara?
– Man ir sajūta, ka tiešām aizvien vairāk pārceļas, meklē iespēju dzīvot laukos daļēji vai vismaz domā par to. Turklāt tā ir tendence, kas vērojama visā Rietumeiropā. Man šķiet, kopumā mainās cilvēku domāšana. Protams, es arī esmu piedzīvojusi divdesmitgadnieku periodu, kad lauki, protams, nav modē. Tad ir studijas, ballītes, pilsētas bāri, klubi, attiecības… Kādas tur dobes un vistas? Domāju, līdzīgi varētu justies liela daļa cilvēku. Tad nāk tie trīsdesmit, četrdesmit plus… Ir kaut kas sasniegts, bet daudzi sāk meklēt ko vairāk, kaut ko ārpus ikdienas, kas spētu sniegt jau minēto harmoniju.
Uzskatu, latvietim ir mazliet iekodēts, ka pilnai laimes sajūtai vajag iebāzt rokas zemē vai pastaigāt ar basām kājām pa zāli vai lauku ceļu.
Arī man liekas, ka jāparāda dēlam, kā tomāti aug, lai viņš nedomā, ka tie izaug lielveikalā. Vienam šīs ilgas pēc laukiem uznāk mazākā apmērā – šo sajūtu gribas tikai brīvdienās, bet citam – gribas pavisam. Turklāt kovida dēļ daudziem šī sajūta ir izkristalizējusies jūtamāk, saprotot, ka darbu var veikt arī attālināti. Vēl labāk, ka tiek izdomātas arī jaunas biznesa idejas, kā laukos pelnīt naudu, vienlaikus tos atdzīvinot – tā vispār ir augstākā pilotāža.
Es lasīju, ka ir veselīgi kaut ko darīt ar rokām – tas ir labi smadzenēm un vispārēji iekšējai labsajūtai. Taču šobrīd mēs aizvien mazāk kaut ko darām ar rokām, ja neskaita telefona glāstīšanu, – iespējams, smadzenes to nesaprot un viņām kaut kas pietrūkst, kā rezultātā ir vēl lielāks stress. Zinu ļoti pārtikušus cilvēkus un zināmus cilvēkus, kuri aizbrauc uz laukiem un nesatraucas ne par zāles pļaušanu, ne dobju ravēšanu. Viņiem pašiem patīk krāsot mājas sienas vai saskrūvēt āra ēdamgaldu. Viņi to dara labprāt.
– Tavam dēlam patīk laukos?
– Jā. Tikko atbraucām no garajām brīvdienām Latgalē, un viņš man paziņoja, ka varētu tur palikt _uz visiem mūžiem_. Melnajā pirtī gan neparko negāja, un paziņoja, ka tur ir tumšs un jocīgo ož. Bet kopumā vasarā viņš dzīvo pie omes Saulkrastos, un viņam tas nāk tikai par labu. Viņš aiziet uz dārzu, izrauj burkānu, kurš gan ir tikko aizmeties, un konstatē, ka tas vēl nav gatavs, tāpēc jāliek atpakaļ. Nu – vismaz viņa versijā. Katru rītu izskaita gurķus, palīdz laistīt dārzu. Viņš pazīst puķes, zina, ka gliemeži nav baigi labie, bet bitītes – ir.
Ja cilvēki saprot procesus, kas notiek dabā – tas var dzīvē tikai palīdzēt.
– Tev nav bērnības traumas no dārza darbiem?
– Oi, tās biešu vagas, kas kolhozā bija jāravē… Bet vispār – nē, baigo traumu man nav. Biju teicamnieces tipa – kas jādara, – jādara. Tādas biešu kaplēšanas varbūt dzīvē pat kaut ko iemāca, lai gan no laba prāta es neko tādu negribētu atkārtot.
Taču, kad mani vīrs pirmo reizi aizveda atrādīt lauku radiem, teicu, ka gribu govi iemācīties slaukt. Protams, ar mani notika klasika: parādīja, kā, apsēdināja uz beņķīša, es rāvu tos pupus un - govs man mauca ar asti pa seju. Sakniebu lūpiņas, jo nevarēju taču blamēties. Bet, kad govs trešo reizi ar to asti iešāva, ar to arī visa slaukšana beidzās.
Es arī saprotu, ka ir cilvēki, kuriem lauku dzīve nav nekāda koķetērija, bet gan dzīvesveids un arī izdzīvošanas avots. Man vīram ir diezgan plašs radu pulks gan Kurzemē, gan Latgalē un Sēlijā, un es vienmēr uz turieni esmu braukusi ar bērnišķīgu prieku. Jā, man neliek celties piecos un slaukt govis, bet viņi to dara. Tajos cilvēkos ir tāds īstums. Un, kad esi ilgāku laiku laukos, tas, manuprāt, pielīp.
– Koķetēt ar laukiem – labi teikts.
– Mēs šo žurnālu veidojam gan tiem, kuriem lauki ir ikdiena, gan tiem, kuriem tās ir brīvdienas vai kaut kas pavisam jauns. Arī tiem, kuri par savu lauku māju vēl tikai sapņo un pagaidām viņiem ir tikai balkons, kur audzēt kabačus, gluži kā Tomam Bricim, kurš mums pagājušajā numurā par savām melonēm izstāstīja vai stilīgā restorāna Max Cekot Kitchen šefpavāram Maksimam Cekotam, kurš iekopis pie sava restorāna nošpikošanas vērtu virtuves dārziņu. Mēs vairāk rakstām tiem cilvēkiem, kuriem lauki un viss, kas pie tā piederas, ir prieks, nevis mocības.
Nesen ilgi strīdējos ar kādu puisi, kurš gan teica, ka lauki ir prieks tikai tiem, kuriem ir daudz naudas. Viņi aizbrauc uz savu lauku īpašumu, kur ir samaksājuši pat par to, lai kāds cits nopļauj zāli. Jā, kāds samaksā, bet ir arī tādi, kuri grib paši to zāli nopļaut, kas, starp citu, ir visai apnicīgs darbs, ja jādara regulāri. Domāju, ka daudzi nepiekritīs tam, ka lauki ir tikai smagums un sūrums. Tiem, kas skatās uz lauku pusi, tā retāk ir koķetērija, drīzāk gan iekšēja vajadzība.
Un, nē, lauku mājas nav tikai biezajiem. Man pašai ir draugi, kuri savu māju lēnām, pa stūrītim, pa istabai krāsoja un atjaunoja.
– Esmu izaugusi laukos un zinu – lauki ir darbs. Tur vienmēr ir ko darīt!
– Protams! Varbūt sākumā cilvēkiem ir ilūzijas, ka viņi laukos tikai sēdēs mauriņā un meditēs. Taču, ja ir māja laukos, vienmēr būs kaut kur roka jāpieliek, bet esmu novērojusi, ka vairumā gadījumu tas mūsdienu pilsētas cilvēks šos darbus dara ar prieku. Savukārt cilvēkiem, kas ir izauguši laukos, visu laiku bija jāstrādā, pie tā pierod un kopumā jau tas nāk tikai par labu. Man, piemēram, vasarās bija jāravē garās biešu vagas, bija truši, burkānu dobes un rezultātā tu iemācies, ka ir jāstrādā – gan dārzā, gan mājās. Iemācīties strādāt – tā ir svarīga lieta, lai dzīvē vispār kaut ko sasniegtu. Bet nevajag arī pārcensties – lai nav tā, ka no pilsētas vāveres riteņa aizbrauc uz lauku riteni. Darbs visiem nāk par labu, bet jābūt balansam.
– Pēc taviem novērojumiem – kas tagad laukos ir modē?
– Tas ir apmēram tāpat, kā pajautāt – kādas jaunas tendences ir rupjmaizei? Tā ir tik īsta un pamatīga, ka mode, par laimi, nespēj to sabojāt. Protams, var būt rupjmaize ar sēkliņām, bet pamats paliek. Laukos tas ir daba un miers. Tā, ka izej naktī ārā un skaties zvaigznēs – pilsētā reti, kur tādas redzēsi.
Tas, kas man patīk, bet laukos nav nekāds jaunums, – apziņa, ka aicināt palīgā ir forši, nevis tas nozīmē, ka tu ar kaut ko netiec galā. Atceros, kā mēs ar draugiem agrāk rīkojām malkas talkas, bet ar laiku tas apsīka. Varbūt tāpēc, ka sadzima bērni, saradās aizvien vairāk darba. Varbūt tāpēc, ka likās – ko tad es te tāds smalks cilvēks apgrūtināšu citus smalkos cilvēkus. Padomās vēl, ka nevaru samaksāt kādam, lai to izdarītu… Bet draudzēšanās un palīdzība – tā ir baigi labā lieta, un laukos to ir viegli realizēt.
Man vienmēr ir bijusi interese par interjeru un dizainu, un tas, ko esmu novērojusi – cilvēki aizvien vairāk saprot, ka nevajag čakarēt vecās mājas ar eiroremontiem. Nevajag likt plastmasas logus, sienas apšūt ar reģipsi un līmēt dīvainas tapetes. Īpaši jaunie cilvēki saprot, ka simtgadīgs dēlis ir vērtība – labāk to atjaunot, nekā raut nost. Nav jau arī jādzīvo kā Brīvdabas muzejā. Ir labi, ja cilvēki māk savienot veco ar gaumīgi jauno. Arī no Lauku Mājas šo to var nošpikot.
– Tagad tev vairāk sanāk braukt ciemos pie cilvēkiem uz lauku mājām. Kā ir – cilvēki laukos kļūst citādāki?
– Satiekot cilvēkus viņu pilsētas dzīvē un vēlāk laukos, viņi tiešām mainās. To pat ir gūti paskaidrot. Viņi kļūst mierīgāki, harmoniskāki, arī relaksētāki un tik ļoti neuztraucas par sīkumiem. Šeit daudzus elegantus pilsētniekus pēkšņi vairs neuztrauc pat sausā sirsniņmājiņa vai ūdens ņemšana no akas. Vēl te gandrīz pati no sevis parādās prasme nesarežģīt lietas. Un vēl kāda laba lieta: laukos nevar visu kontrolēt – teiksim, ja uznāk liels vējš vai sniegs un sarauj vadus – elektrības nav. Tu vari nostāties kaut uz galvas, bet neko nevari manīt vai kontrolēt. Iededz svecīti un vienkārši gaidi, kad Sadales tīkli kaut ko darīs lietas labā.
– Kas cilvēkam jādara, lai viņš nokļūtu žurnālā Lauku Māja?
– Vienkārši: ja ir stilīga atjaunota sena vai no jauna celta māja laukos, skaists dārzs vai interesanta ideja, jāatraksta man [email protected] vai uz Lauku Mājas Facebook kontu un jāpievieno dažas fotogrāfijas.
