Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Veselīgās zivis
Daļa veterinārārstu uzskata, ka mājdzīvniekam strikti vajadzētu pieturēties pie profesionālas veikalā iegādātas barības, bet citi, īpaši svaigo produktu barošanas piekritēji, ir atšķirīgās domās un dod priekšroku daudzveidīgai, ar dažādām barības vielām papildinātai maltītei.
Tāpat kā cilvēku uzturā tiek slavētas zivju pozitīvās īpašības, arī lolojumdzīvniekiem tās var būt veselīgas un noderīgas.
«Zivis ir ļoti vērtīgs uzturvielu avots, tās satur A, D, B2, B6, B12 vitamīnus, minerālvielas – jodu, selēnu, fosforu, dzelzi, kāliju, magniju,» uzskaita pieredzes bagātā veterinārārste Ilze Pētersone, kura ieguvusi arī grādu veterinārajā homeopātijā un atbalsta dzīvnieku dabisko ēdināšanu.
Viņa norāda, ka īpaši jūras zivis ir lielisks veselīgo omega 3 un omega 6 taukskābju avots, kam piemīt gan iekaisumu mazinošas, gan citas vērtīgas īpašības. Tās sniedz dzīvniekiem nepieciešamo enerģiju, nodrošina normālu šūnu funkcionēšanu un ļauj uzsūkties A, D, E un K vitamīniem. Tāpat taukskābes stiprina locītavas un sirdsdarbību, kā arī palīdz nodrošināt veselīgu ādas un apmatojuma stāvokli.
Izvēloties dot dzīvniekam specializēto zivju eļļu, gan vēlams konsultēties ar veterinārārstu un pārliecināties, vai tā jau nav iekļauta pamatbarības sastāvā.
Kā zināms, kas par daudz, tas par skādi, tāpēc, rūpējoties par sava mīluļa redzi, prātu un veiklību, svarīgi nepārspīlēt ar uztura bagātinātājiem. Jebkuras barības vielas, lietotas pārāk lielā daudzumā, var izsist organismu no līdzsvara un radīt liekas problēmas.
Svarīgi atzīmēt, ka zivis ir laba alternatīva dzīvniekiem, kam ir alerģija pret kādu no ierastākām barības sastāvdaļām, piemēram, vistu. «Zivis ir labs, viegli sagremojams proteīna avots,» norāda Pētersone. Viņa iesaka dzīvniekiem piedāvāt mazas, taukiem bagātas zivtiņas, piemēram, brētliņas, sardīnes, siļķes, makreles, anšovus. Lielās zivis, pie kurām pieder arī lasis un tuncis, mājdzīvniekiem vajadzētu dot reti vai nedot nemaz.
Pastāv riski
Nav noslēpums, ka uz kaķiem tunča konservu kārbas atvēršanas skaņa vien iedarbojas kā magnēts. Taču šīs zivs lietošana mājdzīvnieku uzturā ir pretrunīga. Ilgdzīvotājs tuncis var saturēt tādus smagos metālus kā dzīvsudrabs un uzkrāt ķīmisko un toksisko piesārņojumu.
«Visbiežāk lielās zivis, tuncis un lasis, arī nav dabiski audzētas. Zivis, kas augušas nebrīvē, fermās, var saturēt hormonu, antibiotiku un citu kaitīgu vielu atliekas,» piebilst Pētersone, norādot, ka, līdzīgi kā mūsu pašu uzturā, vēlams zināt zivju izcelsmi. Gabaliņš tunča šad un tad kaķim, visticamāk, lielu ļaunumu nenodarīs, taču ar to nevajadzētu aizrauties.
Gan minētā dzīvsudraba riska dēļ, gan tāpēc, ka cilvēkiem domātais tuncis kārbiņās, lai arī kaķiem ļoti garšo, nesatur visas tiem nepieciešamās barības vielas. Tomēr tas nav vienīgais risks.
«Ja zivis dod pārmērīgi bieži un tās ir galvenā ēdiena sastāvdaļa, pastāv risks, ka dzīvnieka organismā tiks noārdīts tiamīns (B1 vitamīns), jo zivis satur noārdošo vielu tiamināzi. Taču parasti šādas problēmas nerodas, ja dzīvniekam tiek dota arī cita gaļa, orgāni, kas satur šo vitamīnu,» saka veterinārārste.
Sliktākā situācijā ir ielas kaķi, ko cilvēki mēdz barot ar jēlām zivīm, un tas ir gandrīz vienīgais šo nabadziņu ēdiens. Kaķis pats nespēj sintezēt tiamīnu, tas ir jāuzņem ar barību. Trūkstot B1 vitamīnam, organismā parādās gremošanas sistēmas problēmas un nervu darbības traucējumi.
Jebkurā gadījumā, izmēģinot jaunu barību, tostarp, ja vēlaties pieradināt mīluli pie zivīm, jāsāk ar mazu porciju, lai pārliecinātos, ka viņam pret konkrēto zivi nav alerģijas vai nerodas kuņģa un zarnu trakta traucējumi. Pētersone norāda, ka zivis ir labs papildinājums dzīvnieka uzturam, taču tās nevajadzētu dot biežāk kā 2–3 reizes nedēļā. Jāpatur prātā, ka pārmērīgi biežas un lielas zivju porcijas var novest arī pie aptaukošanās.
Jēlas, bet saldētas
Jēla gaļa un zivis, tāpat kā jēlas olas, biežāk var saturēt kaitīgās baktērijas salmonellas un listērijas, kas var izraisīt saindēšanos un nodarīt kaitējumu gan suņiem un kaķiem, gan to saimniekiem. Tās var pārnest uz cilvēku, gan servējot mājdzīvniekam ēdienu, gan nonākot kontaktā ar tā siekalām. Par to īpaši jāpiedomā mazu bērnu vecākiem un cilvēkiem ar pazeminātu imunitāti.
Lai mazinātu saslimšanas risku, ieteicams ņemt vērā vairākus piesardzības pasākumus. Servējot jēlu zivi, jāievēro roku un virtuves piederumu higiēna, produkti jāglabā saldētavā un atsevišķi no pārējās pārtikas, ar dzīvnieku nedrīkst bučoties vai ļaut tam laizīt rokas, īpaši pēc tam, kad viņš nupat pabeidzis baudīt jēlu gaļu.
Vai suņiem un kaķiem drīkst pasniegt nupat noķerto piemājas dīķīša lomu? Veterinārārste brīdina, ka suņiem un kaķiem izbarojot jēlas, īpaši saldūdens, zivis, pastāv risks inficēties arī ar parazītiem.
Zivīs var būt lenteņi, apaļtārpi un plakantārpi jeb trematodes, taču no inficēšanās var ļoti viegli izvairīties. Tas darāms, zivis pirms došanas mājdzīvniekiem sasaldējot vismaz desmit dienas mīnus 20 grādu temperatūrā. Protams, zivis var termiski apstrādāt, arī tad parazīti aizies bojā, bet ceptās un vārītās zivīs nebūs saglabājušies arī vitamīni un citas vērtīgās uzturvielas.
Turklāt jāatceras, ka četrkājainajiem draugiem nedrīkst piedāvāt eļļā bagātīgi ceptas zivis no sava galda, kā arī marinētas un ar garšvielām apstrādātas veltes. Piemēram, ķiploks, ko bieži izmantojam jūras velšu pagatavošanā, suņiem ir toksisks.
Ne asakas
Vai suņiem un kaķiem drīkst pasniegt zivis ar asakām? Ilze Pētersone atbild apstiprinoši un norāda, ka asakas ir labs kalcija avots. Turklāt kaķi ar asakām, šķiet, nereti tiek galā veiksmīgāk nekā viņu saimnieki, varbūt tieši tāpēc tiek uzskatīti par lielākiem zivju mīļiem nekā suņi.
Ja minkam pasniegta svaiga, vesela zivs, asakām nevajadzētu sagādāt problēmas. Tomēr svarīgi paturēt prātā, ka lielās zivis ar asakām pirms došanas kaķim vai sunim nedrīkst būt termiski apstrādātas. Jēlas zivs asakas ir mīkstākas un vieglāk sagremojamas, savukārt ceptas vai vārītas zivs kauli var radīt šķembas, tāpēc pagatavotu zivi labāk pasniegt atkaulotu. Pretējā gadījumā asakas var iestrēgt mutē, rīklē, vēderā un zarnās un reizēm pat iedurties kādā iekšējā orgānā. Tas ir ne tikai sāpīgi un nepatīkami dzīvniekam, bet var beigties ar dārgu veterinārārsta vizīti.
«Termiski apstrādātām lielām zivīm asaku izņem un arī galvu nedod. Tāpat jāskatās pēc mājdzīvnieka izmēra, ne visi var tikt galā ar jēla saldēta laša galvu,» iesaka veterinārārste. Lielākiem suņiem gan tādu droši var dot grauzt, mazākiem piedāvāt, piemēram, trešdaļu saldētas makreles.
Zivs kā našķis
Regulāras atliekas no saimnieku galda, tai skaitā zivis, nebūt nav nepieciešamas kaķa vai suņa veselības nodrošināšanai, tomēr zivs var būt labs kārums, ar ko ik pa laikam mīluli uzcienāt. Vispārīgs ieteikums ir sekot līdzi porcijām un kontrolēt, lai našķi veido ne vairāk kā 10 procentus mājdzīvnieka ikdienas barības.
«Dehidrētas un bieži vien arī liofilizētas jeb aukstumā kaltētas zivis ļoti labi noder kā našķis, jo tās ir ar citu garšu un smaržu nekā ikdienas ēdiens, turklāt kaltēto zivju ādas palīdz tīrīt arī mājdzīvnieka zobus, uzturēt veselu mutes dobumu,» atbild Pētersone, piebilstot, ka tajās saglabājas omega 3 taukskābes, tāpēc kaltētas zivis uzskatāmas par vērtīgākām nekā vārītas vai citādi termiski apstrādātas zivis.
