Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ārpus laika un realitātes
Ziemeru muiža Latvijas galējā punktā pie Krievijas un Igaunijas robežas ir tik bagāta ar dažādu laiku liecībām, ka grūti izvēlēties vienu. Pils īpašnieki mainījušies naski un tikpat dedzīgi cēluši, pārbūvējuši un rotājuši. Tiek pieņemts, ka 1750. gadā klasicisma stilā ar baroka elementiem būvētā kungu māja ir tā pati, kas ar daļējām pārbūvēm saglabājusies līdz mūsdienām. Joprojām dzīvas ir senās krusta velves, kamīns, ozolkoka kāpnes, vairākas ozolkoka divviru durvis un gaisotne, kam nav piesaistes konkrētam laikam – par to ir parūpējušies jaunie saimnieki. Ziemeri kopš 2003. gada ir arhitekta Māra un režisores Ditas Balčus īpašums, ko tie apdzīvo kopā ar trīs meitām un viņu ģimenēm, kā magnēts pievelkot ciemiņus, viesus, tūristus un radošas aktivitātes – te vietas un iedvesmas pietiek visiem.
Šobrīd Ziemeros ir koncentrēta milzīga radošā enerģija, kas muižu padara par vidē izspēlētu teatralizētu uzvedumu.
Askētiem un minimālisma piekritējiem te būtu soda izciešanas vieta, bet visi pārējie var gavilēt – katras durvis ver jaunu salonu, kluso dabu, Tūkstoš un vienas nakts pasaku, fantāzijas karaļvalsti, retromānijas triumfu, glamūrīga mājīguma paraugstundu… Subjektīvais bīdermeijers varētu būt stila nosaukums šajā manierīgajā, teatrālajā, tomēr ļoti omulīgajā Balčus mājlietu impērijā, vietā, kur ģimeniskums satiekas ar mākslu un tiek vadīts ar veselo saprātu.
«Kad pēc gadu ilgiem meklējumiem par savu pili izvēlējāmies Ziemerus, vienu no baronu Volfu neskaitāmajām muižām, tad tas bija kopts padomju laiku daudzfunkcionāls objekts uz vecās godības bāzes,» stāsta aktrise Egija Silāre, pils atjaunošanas racionālais vilcējspēks. «Bezpersonisks, daudzi mazi dzīvoklīši, augšā darbojās bibliotēka, kultūras nams. Kad pirmo reizi nakšņoju, tad pamodos no līnijdejām virs galvas…» atminas Egija, kas dzīvi bez pils vairs nespēj iedomāties. Tieši viņa visvairāk iedziļinājusies arhitektūrā, kāri tvērusi terminus, sākusi atšķirt «frīzi un karnīzi», sapratusi milzīgo darba apjomu un metusies sev jaunajā projektu rakstīšanas nodarbē.
Rotājumi dara laimīgu
«Joprojām maksājam kredītu. Pieminekļa statusu uztvērām kā prestižu, ne apgrūtinājumu. Sākotnēji gribējām māju sev, bet, saprotot, cik iekšā ir forši, gribējās dalīties. Neatliekamais bija salabot jumtu un sakārtot apkuri, ar to arī sākām. Pirmā uzvara bija VKKF (Valsts kultūrkapitāla fonda) nauda arhitektoniski mākslinieciskajai izpētei. Kad AIG (Arhitektoniskās izpētes grupa) slāni pa slānim atrada arvien senākus sienu un griestu rotājumus, teicu – jūs darāt mani laimīgu! Speciālisti arī bija priecīgi, jo biežāk īpašnieki saķerot galvu un saka – ārprāts, kas tagad būs? Vai tiešām būs jāķēpājas ar restaurāciju?
Mēs priecājamies par katru grifu, puķu vāzi, kolonnu un visu citu, kas parādās zem pārkrāsojuma… Atklājumi joprojām notiek.
Tagad mūsu lepnums ir apaļā kamīna telpa, kur agrāk vīri smēķēja un stāstīja mednieku stāstus. Tā ir maza, ar brīnišķīgu krāsniņu, ko padomju laikos, kad te bija izpildkomiteja, sekretāre nosargājusi no izlaušanas. Vēlāk gan atlaista no darba, bet smukums palicis. Pēdējais krāsojums bija no ampīra laika, tāds svītrains militārais stils, ko saucām par Napoleona telti, bet igauņu restauratore, kas te taisa savu diplomdarbu, atklāja brīnišķīgus iluzorās arhitektūras gleznojumus – kolonnas ar ziedu groziem, putni, laimība… Es arī uzprasījos palīdzēt, ar skalpeli kasīju kārtu pa kārtai. Tas ir interesanti un vajadzīgi. Man ir organiska prasība – padziļināt zināšanas, pielikt savu roku.
Jā, finansējumu vajag… No sākuma bija pretestība – kāpēc dot naudu privātīpašniekiem? Vispirms saņēmām 35 000 eiro no LAD (Lauku atbalsta dienesta) jumtam, tad pamazām viss sāka notikt. NKMP (Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde) novērtēja mūsu centību un atvērtību, vairākkārt saņēmām atbalstu glābšanas darbiem. Nē, es negribētu miljonu uzreiz!
Esmu sapratusi, kas ir procesa prieks. Saproti, saplāno, gaidi, vai piepildīsies… Kad pats esi iesaistīts katrā darbā, tad rodas personiska nabassaite.
Rodas stāsts, līdzpārdzīvojums, iešana soli pa solim. Ko es darītu, ja viss pēkšņi uz burvju mājiena būtu gatavs? Staigātu kā princese bezdarbībā? Nē, šajā stadijā mēs esam kungi un kalpi vienlaikus, un tas man šķiet pareizi,» atzīst Egija.
«Šis laiks apstādināja bezjēdzīgo skriešanas riteni. Vasarā cilvēku bija ļoti daudz, jutām, ka esam vajadzīgi – tas prieks, ko gūstam no cilvēkiem, ir vēl viens dzinējspēks! Mēs turpinām bīdermeijera koncepciju, ka mājas nav tikai funkcija, bet arī omulības un ērtības vieta. Mums tā ir arī mākslinieciska izpausme – viss nešķirami,» prāto Egija, kas līdz ar ģimeni gatavojas pilī atvērt vienīgo Muižas teātri Latvijā. Arī izrāde jau top, jo vēsture saka priekšā – tepat blakus ir Alūksne, te slavenā Glika audžumeita Marta Skavronska, te, alejas galā, vecais ceļš uz Pleskavu, kur reiz arī viņa aiztraucās un kļuva par Krievijas imperatori Katrīnu I…
Te ir sapņi, kas piepildījušies, te vēsture, kas ietekmē šodienu, te netverama gaisotne un reāls mantojums.
Par ārkārtējās situācijas finansējumu Ziemeros ir restaurētas senās ozolkoka kāpnes, bet bez garīgās jaudas tas būtu vien ķeksītis… «Liels paldies par dzirksti un kaisli, par saglabāšanu un jaunā radīšanu,» vēsta viens no ierakstiem atsauksmju grāmatā un savelk kopsaucēju – mantojums un jaunrade sader kopā, bet kādreizējo patriarhālo idilli tikpat jaudīgi var turpināt radoši apmāts matriarhāts.
