Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dārzs sev, līdzīgi domājošajiem un Visumam
Šajā vietā, mājā un dārzā saimnieko uzņēmums Labie koki un Annas koku skola. Struktūra ir gana sarežģīta, bet abu sirds un dvēsele, seja un lietu kārtības noteicējs ir dārznieks un arborists Edgars Neilands.
Edgars daudz lasa lekcijas, atraisīti darbojas televīzijā, vadot raidījumu Mans zaļais dārzs, bieži bijis konsultants publikācijām, taču tagad šķiet mazliet atturīgs un pat sakautrējies: «Tāpat kā mākslinieks negrib atdot apskatīšanai līdz galam neizkaltu darbu, arī es ne. Mums vēl daudz lietu jāizdara.» Vēl brīdi pastīvējamies, līdz tomēr izdodas vienoties, ka tapšanas brīdis var būt vēl vērtīgāks un iedvesmot vairāk nekā perfekti noslīpēts rezultāts.
Te viss ir veidots saskaņā ar tām vērtībām, kuras ir svarīgas viņam pašam, atzīst Edgars: «Manuprāt, katru vietu vajag veidot tā, lai tā patīk vienam cilvēkam. Šeit tas viens cilvēks būšu es. Un, ja patiks man, ir visai liela cerība, ka patiks vēl kādam. Mēģinot izdarīt tā, lai patiktu visiem, var gadīties, ka pa īstam nepatiks nevienam.
Citi lasa
Dārzs, gluži tāpat kā māksla, ir komunikācijas veids, kā atrast sev līdzīgi domājošus cilvēkus ar līdzīgām vērtībām.
Tas ir viens no jaukākajiem brīžiem – satikt cilvēku, kuram ir tādas pašas vērtības kā tev, prieks par tām pašām lietām. Ar viņu ir viegli saprasties pat bez vārdiem.
Es dzīvoju parastā piecdesmit kvadrātmetru dzīvoklī, un ģimenei, kurā ir trīs mazi bērni, tas ir pietiekami ērti – lai bērni var nokļūt skolā un vecāki darbā. Bet mana kolēģu un domubiedru komanda ir kā manas ģimenes turpinājums un spēks. Izveidot vietu, kurā komandai ir labi, ir viens no veidiem, kā varu atdot to, ko viņi devuši man.
Sākumā vienkārši vajadzēja vietu, kur arboristiem likt izzāģētos zarus, kas jāaizvāc no objektiem. Ideja par visu pārējo nāca pēc tam. Vēlāk radās iespēja nopirkt zemi. Šeit daudzi cilvēki ir ļoti daudz ieguldījuši. Un šis projekts mums ir izdevies tāpēc, ka mums kāds palīdz. Varbūt Visums. Man ir teorija, nezinu, pareiza vai ne. Bet es domāju, ka Visumā ir pozitīva enerģija, kuru tas mēģina realizēt caur sev līdzīgi domājošiem.
Un arī man ir kāds solījums Visumam, un es nedrīkstu Visumu piečakarēt. Tas ir konkrēti. Ir lietas, ko esmu apsolījis Visumam izdarīt cilvēces labā.
Skolas ideja ir līdzīga kā Norvēģijā, kur pats esmu mācījies, – cilvēks šeit var uzturēties gadu, viņam nav jāmaksā ne par dzīvošanu, ne ēdienu, bet ir smagi jāstrādā, kopjot parku un skatoties, kā tas mainās gada laikā. Viņš var uzdot jautājumus, saņemt uz tiem atbildes un gada beigās vērtējumu un ierakstu CV, ka vadījis parku un pārzina visus darbus – dzīvžogu griešanu, zāliena un puķu kopšanu. 
Mācīties strādājot mūsdienās kļūst diezgan populāri. Ja cilvēks būs gatavs veltīt tam gadu no savas dzīves, mums būs vieta, kur to darīt. Pietiekami plaša un daudzveidīga: hektārs kāpu meža, kur var augt rododendru dārzs un hortenzijas; purvs starp melnalkšņiem, kur var veidot grīšļu kolekciju; smilšaina pļava un mitra pļava ar pļavas puķēm; dīķa mala un upītes mala… Mums līdzās ir baznīca un kultūrvēsturiska teritorija, kur var veidot augu kolekcijas –, piemēram, ziemciešu un graudzāļu stādījumus.»
Dārzs eksperimentiem
«Stādījumu projekts pašlaik vairāk ir galvā, nevis uz papīra. Te viss radīts gandrīz tukšā vietā. Skolas vietā kādreiz bijusi veca kūts. Zem Kārļa namiņa, kurā dzīvo mana mamma (ainavu arhitekte Anita Neilande – aut.), ir pagrabs – tieši namiņa izmērā. Skola celta no veciem ķieģeļiem, kas savākti septiņos nojaucamos objektos. Radiatori, durvis, dēļi paglābti no izgāztuves un sadedzināšanas. Akmeņi – pasargāti no spridzināšanas.
Māju projektēja mans tēvs (arhitekts Vladimirs Neilands – aut.), un jau tagad, šeit ienākot, rodas sajūta, ka viss te ir tāds liels, vērienīgs un vēsturisks. Te neder mazs dārza stūrītis, kas smuki sačubināts līdz perfektumam. Vispirms jāiezīmē lielās līnijas, detaļām varēs pievērsties vēlāk – kad būs laiks.
Šeit mēs visu ko izmēģinām. Piemēram, cik veiksmīgi var pārstādīt nesagatavotus lielus kokus.
Pirms pusotra gada izrakts, pārstādīts un pie datora pieslēgts ozols. Zemē, stumbrā, galotnē – visur ir sensori, kas ziņo, kā viņš jūtas un kā dzīvo.
Nogāzē sastādīti mūžzaļie koki un krūmi – bukši, priedes, īves, tūjas, pacipreses, un tos visus cērp bumbas formā. Tad jau redzēs, kuri šādos apstākļos labāk veido bumbas.»
Citāds dārzs – mežā
Turpat līdzās – mežā – ir Ziemassvētku kauju vietas, te lidojušas bumbas un bijuši ierakumi. Mežs bija aizaudzis ar atvasainajām korintēm – krūmu, kas mežā ir tikpat neganta nezāle kā gārsa dārzā. Tās izcirstas un gandrīz jau nokurinātas, bet galu galā saliktas kā ligzda vai apaļa istabiņa. Rotaļu vieta bērniem vai vides mākslas (land art) objekts. 
Ar laiku krūmi no apakšas sāks sadalīsies, bet no augšas var likt klāt arvien jaunus. Ideja sakraut apaļu malkas kluču sieniņu izmēģināta Krievijā pie Volgas. Arī tā mazliet norobežo teritoriju un piesedz no lielceļa puses. Tranšeju vietās tagad bērniem bobsleja trase, kur vasarā traukties ar riteņiem un ziemā ar ragaviņām. Edgars: «Varbūt mēģinu realizēt to, kā man pašam nebija bērnībā. Vēl gribas dauzīties.»
Sūnu dārzs
Edgars: «Man sūna vienmēr ir patikusi, un cīnīšanās pret sūnu šķitusi uzspiesta. Kāpēc jācīnās? Sūnas taču ir skaistas! Sūnām noauguši akmeņi, mūrīši un smaržojoši priežu sili… Bet par to neviens pat nediskutēja – no dārza sūna jādabū prom! Un vietā vajag gludu zālienu, tīru jumtu un bruģi. Tagad attieksme pamazām mainās.
Ainavu arhitektūrā sūna ir pat modes lieta. Tad kāpēc gan neieviest to arī savā dārzā un piemājas mežiņā?
Mums vienā pusē ir viegli noēnota, smilšaina meža nogāze. Pirms sūnu izlikšanas, sagatavojām substrātu – izravējām ieaugušo gārsu un zāli, kas ātri vien būtu nomākusi sūnu augšanu, nogrābām kritalas un nolīdzinājām augsni. Tad tika izliktas sūnas un viegli pārstaigāts pāri, lai tām būtu labāka saskare ar substrātu. 
Tā kā sūnas mitrumu uzņem galvenokārt no gaisa, tad laistīšanai pietiek ar lietus ūdeni. Sūnās ir arī sēņu sporas, un pēkšņi izaug, piemēram, pūpēdis. Mežs jau tur ir iekšā. Mums ir pieredze, ka nomirt var apmēram puse, – tā puse, kas izdzīvo, ir ļoti laba.
Arī citus iedrošinu uzdrīkstēties – smilšainu un nabadzīgu augsni ļaujiet pārņemt sūnām, nevis cīnāties, mēslojat, kaļķojat.
Ja, būvējot māju priedēs, sūnas nav izdevies saglabāt, tās iespējams iestādīt atpakaļ, saudzīgi pārvedot no vietām, kur tās aug. Protams, sūnas nevar ņemt visur, kur ienāk prātā. Sūnas var ņemt tur, kur būvēs ceļu vai kur tūliņ būs cirsma un līdz ar koku nociršanu mainīsies augšanas tips, un sūnas tik un tā aizies bojā.
Necīnoties ar dabu, bet dzīvojot ar to saskaņā – nenolīdzinot, nevedot melnzemi, nepļaujot, negrābjot lapas vairāk nekā vajadzīgs –, mēs būsim ātrāki, tālāki, efektīvāki un ilgāk pastāvēsim kā valsts. Un arī ietaupīsim miljonus.»
Puķu dobe kā robeža
Līdzās ir baznīca – publiska teritorija. Skola gluži tāda nav, tomēr arī negrib arī norobežoties aiz strikta žoga vai blīva dzīvžoga. 
Ziemciešu dobe ir itin labs risinājums, lai teritoriju norobežotu gan vizuāli, gan arī fiziski. Pietiekami gara un plata, lai, kā pasakās stāsta, nevarētu «ne pāri pārkāpt, ne apkārt apiet». Vismaz pieklājīgi ļaudis.
Aplis piebraukšanai
«Aplis ir viena no visskaistākajām un tīrākajām formām. Punkts ir visa sākums, un aplis kā liels, skaists, tīrs un brīvs punkts. Aplis arī lieliski organizē kustību – atbrauc, apstājies pie durvīm, izkāp, padari, kas darāms, un brauc tālāk. Tāpēc arī mums durvju priekšā ir skaists, bruģēts aplis piebraukšanai – gluži kā pie senām muižām. Apļa vidū nekas nav stādīts, tikai iesēts zāliens, un bērni tur var dauzīties, kūleņot un mest ritentiņus. Cik liels būs aplis, kurā vietā, ar projektētāju meitenēm nospraudām tieši dabā. Pabraucām ar mašīnu, pielaikojām, pabīdījām, kur ērtāk.»
Virtuves dārziņš
Virtuves dārziņā piparmētras savijušās ar salvijām, un tepat līdzās aug arī valrieksts un likvidambars (vīrakkoks jeb ambras koks), kam lapas līdzinās kļavai un rudenī krāsojas koši karmīnsarkanas), un sakura… Pergolā virs vienkāršā dēļu galda un soliem vīsies vīnogulāji. Aizmugurē – pagalēs ieslēpts padomju laiku tintnīcas tipa namiņš. Kokmateriālu te netrūkst.
Terases
Terašu atbalsta sieniņām izmantoti vecie dzelzceļa gulšņi, kas labi sader ar bukšu, graudzāļu un ziemciešu stādījumiem. Dolomīta atbalsta sieniņas nav mūrētas, bet vienkārši sakrautas. 
Mūrīši ir kustīgi: ziemā sasalstot paceļas, atkūstot nolaižas. Ideju Edgars noskatījis Norvēģijā. Taču norvēģu akmens ir citāds, iespējams, ka mūsu dolomīts slāņosies.
Stādus izaudzē paši
Vēl viena no dārza koncepcijām ir: izdarīt, cik vien skaisti var, ar tiem līdzekļiem, kas ir. Piemēram, čīksteņu, molīniju un miskanšu dēsti izaudzēti Edgara vecmāmiņas dārzā Siguldā. Piecsimt miskanšu izaudzēts no vienas pašas, ceru dalot un pārdalot, taču dalīšana sākusies jau pirms gadiem divdesmit, kad neviens pat nenojauta, kam tās galu galā noderēs.
Taču miskantes ir Siguldas ziemu pārbaudītas un tik izturīgas, ka pagājušās ziemas salus pārcieta, lai gan tika stādītas decembrī un ar kailām saknēm.
Dārznieku liktenis – savam dārzam pievērsties tikai ziemā, kad citur nav darba.
