Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mājas dosjē
- Lauku mājas Caunas atrodas Allažu pagasta mežos (5 kilometri pa meža ceļu), taču līdz netālajai Siguldai ar auto vien padsmit kilometru.
- Šī mājvieta jau trīspadsmit gadu ir Zanes un Daiņa Branduļu pārziņā. Te izauklēti un aug trīs bērni – Viesturs (8), Renārs (6) un Benita (4). Caunas ir ģimenes pastāvīgā mājvieta, kurā notiek dzīve visos gadalaikos. Tepat līdzās arī kaķis Dakstiņš un sunīte Neri.
- Zane ir analītiķe bankā un darbu veic no mājām, Dainis strādā loģistikas jomā, un līdz darbam pusstunda. Bet tā nav bijis vienmēr, pirmos gadus abi uz darbu Pārdaugavā braukuši katru darbadienu.
- Īpašums ir ap pushektāru liels, tā centrā ir 19. gadsimtā celts mežsarga koka nams, kas tiek meistarīgi atjaunots. Nesen izrakts dīķis, sagatavoti saimniecības ēkas pamati un noskatīta vieta melnajai pirtiņai.
Toreiz, kad pasaulē un Latvijā sākās mūsu laiku lielākā globālā ekonomiskā krīze (2007.–2010. gadā), Zane ar Daini gaidīja, kad tiks pabeigts viņu treknajos gados izvēlētais dzīvoklis jaunajā projektā Rīgā. Vēl pavisam jauni un neprecējušies, ar pagaidu mājvietu Pārdaugavā, tomēr brīvdienas aktīvi pavadīja pie radiem ārpus lielpilsētas burzmas, jo patika šiverēt pa laukiem. Ziņkārības vadīta, Zane ik pa laikam ielūkojās internetā, kāds ir māju piedāvājums ne tik tālā apkārtnē. Pirmais un vienīgais uzrunāja sludinājums ar ziemīgo pasaku namu meža ielokā.
Man vienmēr ļoti patikušas Vidzemes tradicionāli tumšās koka mājas, un te nu tādu biju atradusi!
«Man vienmēr ļoti patikušas Vidzemes tradicionāli tumšās koka mājas, un te nu tādu biju atradusi,» stāsta saimniece. Jaunais dzīvokļu projekts iestrēga, un visas zīmes liecināja par labu Caunām. 2009. gada janvārī brauca skatīt un iemīlējās. «Zemesgrāmatu nokārtojām Martās (27. jūlijā), spāņu valodā vārds marta nozīme cauna. Tādas, lūk, sakritības liecina, ka mājai bija jānonāk tieši pie mums,» smaida Zane.
Kā Brīvdabas muzejā
Pirms Branduļiem šo mājvietu un namu atjaunot bija sākusi cita jauna ģimene, tāpēc virziens bija skaidrs – ekobūvniecība, jo māja bija atbrīvota no padomju laika mantojuma, iegūstot Vidzemei raksturīgo skaidu jumtu, jaunus sešrūšu koka logus un Brīvdabas muzeja cienīgas ārdurvis ar kaltām dekoratīvām naglām. Noņemot nokalpojušo apmetumu, bija atklātas vecās guļbaļķu sienas, arī sijas, kas labi saglabājušās un varēja elpot. Pēc rūpīgas restaurācijas sildīšanu varēja turpināt arī mīlīgā māla podiņu krāsns un plīts ar mūrīti. Kaut kādu iemeslu dēļ īpašumam ilgāku laiku nebija bijis elektrības pieslēguma, kas varbūt ir sava veida romantika, taču mūsdienās vairāk atbilstoša muzejam, ne ikdienas dzīvei. Tādēļ savas atdzimšanas laikā uz Caunām bija jārok gandrīz kilometru garš elektrības kabelis.
Māja ar meistaru
Pērkot mājas, mantojumā nāca arī zinošs un pieredzējis meistars Jānis no Kosas, kura vadībā darbus varēja turpināt. «Restaurācijas laikā viņš te strādāja un dzīvoja, mūsu uz vietas nebija. Viņš arī meistars uz Vidzemes apvidvārdiem – nu zinām, kas ir sleņģis, plekstiķis, ģēvele, lāča pakaļa,» atminas Dainis.
Tā bieži nenotiek, ka vari uzticēt savu māju meistaram
Lai ziemā iekšā būtu silti, nolēma ārsienas siltināt dubultā. No iekšpuses zem svaigā apmetuma piestiprināti pamatīgi salmu paneļi, kas papildus siltumizolācijai balsta arī vecās koka konstrukcijas. Ārpusē siltumizolācija un vēja barjera. Gribējās, lai arī turpmāk ir tāds pats dēlīšu apšuvums kā līdz šim, tāpēc te vēsturiski bijušo Jūrmalas profilu meklēja ilgi, kamēr atrada un nomainīja. Tos aizsardzībai divas reizes krāsoja ar Eko Solis darvas un lineļļas beici.
Saimnieku guļamistabā izdevās uzlikt pa visu māju saglābtos un atjaunotos oriģinālos griestu dēļus, vēsture redzama ķirmju izgrauztajos ornamentos, dēļi ir tumši un plati. Mūsdienās reti kur var iegādāties tik platus dēļus, taču arī pārējo telpu griestiem un arī grīdām atrada ražotāju, kas bija ar mieru veikt šo īpašo pasūtījumu. Grīdas siltināja ar keramzīta oļiem, kas ir no māla.
Siltuma alternatīvas
Tā kā nākotnē paredzēts izbūvēt arī otro stāvu, nācās domāt par centralizētu apkures sistēmu. Izcils meistars no Lielvārdes uzmūrēja kamīnu ar siltā gaisa apkures sistēmu, kur uzsildītais gaiss pa caurulēm plūst uz visām novirzītajām telpām. Tās darbībai nav nepieciešama elektrība, kas šajos laikos saimniekiem šķiet īpaši svarīgi. «Mēs būtu paēduši un siltumā arī tad, ja elektrības pēkšņi nebūtu. Malka mežā, ūdeni pasmel no akas un dzīvo,» prāto Zane.
Vienīgais mīnuss, ka siltais gaiss cirkulē tikai tik ilgi, cik kuras kamīns. Taču ziemā šeit ik rītu un vakaru tiek iekurta virtuves plītiņa. Tas jau ir kā rituāls – ienest malku un uzreiz pēc pamo- šanās iekurināt plīti. Pirmos gadus, kamēr nebija elek- triskās plīts, Zane iemanījās gatavot tikai uz malkas. Arī mēs cienājamies ar turpat ceptām mājas picām. Ēdiena smeķis, ko dod dzīvās uguns klātbūtne, ir nenovērtējams. Ja jādodas prom uz vairākām dienām, izkurinot lielo krāsni, podiņu mūrītis turas silts pat trīs dienas.
Modei pa priekšu
«Pirms desmit gadiem gandrīz ikviens, uzzinot, ka nopirkām māju mežā un vēl ar malkas apkuri, šausminājās. Taču kovids un tagad apkures un elektrības dārdzība visu salikusi pa vietām, un šādi īpašumi ir uz izķeršanu. Mēs ejam modei pa priekšu,» nosaka pāris. Bet pašsaprotams gan nav nekas, jo augļi nāk tikai pēc padarīta darba. Kā atgādinājums un mīļas atmiņas pie sienām ir bildes ar to, kāda māja izskatījās pirms atjaunošanas, procesā un tagad.
Šķirstām fotoalbumu, kur redzamas daudzās talkas, kad darbos palīgā brauca draugi un ģimene. Bērni cits pēc cita tika šūpoti veco laiku šūpulī, iekārtā bērza līkstī. Māja bieži smaržoja pēc tikko ceptas maizes un pīrāgiem. Īsta pasaka! Arī savas kāzas Zane un Dainis svinēja tepat Caunās. Nu ik gadu kāzu dienā abi sapucējas, apsēžas uz sola mājas ārpusē un nobildējas piemiņai. Visiem trim bērniem tepat notika krustabas. Kā tradīcija Zanes dzimšanas dienā šeit tiek rīkotas Mamutu dienas, kad sabrauc draugi un svinības notiek vairākas dienas.
Dzīve mežmalā
Bērni ir ieguvēji, baudot bērnību pie dabas. Vasaras peldes savā dīķī kaut desmit reižu dienā, istabā iekšā un ārā kaut reizes simts, mutes nošmulētas, bezbēdīgi ēdot meža zemenes.
«Esmu priecīga, ka man nav bērni jāved uz laukumiņu vai parku, palaižu ārā tepat un, darot savus darbus, tikai uzmanu. Ziemā ir kalniņš ar tramplīnu, kuru izveidojām, sastumjot zemi, kas palika pāri pēc dīķa rakšanas, vasarā – smilšu kaste. Renāram nepatika gulēt nekustīgos ratos, tādēļ iekārām kulbu koka zarā, un, vējam šūpojot, puika cieši gulēja,» smaida Zane.
Sākumā likās, ka ap māju iekops tikai smuku mauriņu, taču, laikam ejot, Zanei iepatikās zemes darbi. Viņa ierīkoja nelielu dārzu, kur aug sezonas dārzeņi un zaļumi, zemenes, ogu krūmi. Ap māju sastādīti ziedi, tos gan varam zem sniega tikai iztēloties. Darba laukos ir vairāk nekā pietiekami, Dainim vislielāko gandarījumu sniedz malkas jeb siltuma sagāde.
Lai arī pašiem sava meža nav, apkārt ir valsts meži, kuros ik gadu ir pa kādai jaunai cirsmai – saņemot atļauju, palikušo drīkst patīrīt un izstrādāt. Pa šiem gadiem tik ļoti atrasts no svešākiem cilvēkiem un iemīļots klusums, ka abiem ir grūti iztēloties ikdienas dzīvi pilsētā un dzīvoklī. Ja būtu jāsāk viss no jauna, viņi atkal izvēlētos dzīvi lauku mājā.
Fragments no anketu klades
Atbild Zane un Dainis
- Kura telpa mājā ir vissvarīgākā?
Mums tā noteikti ir viesistaba, te pavadām visvairāk laika, ēdam kopā vakariņas, šeit ir mājas siltuma centrs.
- Kā no pilsētas dzīves laukos visvairāk pietrūkst?
Reizēm gribētos, lai noteiktas lietas būtu tuvāk, piemēram, kino vai teātris. Būtu jauki, ja nebūtu speciāli jābrauc. Kā arī pietrūkst, ka nevari kājām atnākt no darba pasākuma. (Smejas.)
- Kurš ir labākais kaimiņš?
Mūsu labākais kaimiņš noteikti bija Gena, ļoti labdabīgs cilvēks. Pirms pāris nedēļām nomira. Viņam bija noteiktas smagas psihiskas diagnozes, bet ne miņas no ļaunuma vai skaudības. Viņš dzīvoja viens pats, bez elektrības un ūdens meža būdiņā. Iemeta mums pasta kastītē savas vēstules, atstāja puķes. Nāca pie mums pēc ūdens un lādēt telefonu.
- Vislabākais meistars, ko esat satikuši?
Jānis Antāns ir mūsu Meistaru Meistars, arī kontaktos viņu esam ierakstījuši – Meistars Jānis. Nav neviena santīma žēl, kas viņam samaksāts. Patstāvīgs, bet neko nedara uz savu galvu. Meistars, kuram uzticies kā pats sev.
- Viena lieta, ko vairs nedarītu?
Bija brīdis, kad verandā radās iespēja ielikt lētas metāla ārdurvis, taču vajadzēja pielikt klāt un nopirkt normālas durvis. Vairs nežmiegtos uz tādām lietām, jo viss pagaidu visdrīzāk ir paliekošs.
- Par ko jūs kopā pēdējo reizi smējāties?
Bieži smejamies, kad bērni pasaka kādu joku. Nesen viņi visi vakarā jau pidžamās rindiņā stāv un kā filmā Mūzikas skaņas gaida joku pērienu pa dupsi. Kā nesmiesies?
- Kuru mājas darbu uztverat kā slogu?
Ļoti nepatīk ikdienas mājas tīrīšana – grīdas sūkšana un mazgāšanas. To parasti dara Dainis. Jā, grīdas un trauki. Izdomāsim visu ko citu, ko darīt, tikai ne šo. Mīļākais gadalaiks! Tas varētu būt vasaras sākums, laiks līdz Jāņiem, kad vēl nav svelmīgi karsts, bet ir silts, nav ilgi jāģērbjas un var ātri iziet ārā. Viszaļākais laiks gadā!
- Kurš ģimenē ir galvenais?
Mēs esam vienlīdzīgi, protams, laukos ir vīriešu darbi un arī sieviešu, bet mums tie nav ļoti stingri nodalīti. Katrs savā jomā galvenais. Svarīgi, lai ir viedoklis, lai nav vienalga. Par visu vienmēr aprunājamies un nonākam pie kopsaucēja.
- Iekšā vai ārā?
Siltajā sezonā ārā, izej no rīta, paēd pusdienas un vakarā iekrīti dīvānā. Ziemā ir atvaļinājums, var atpūsties, bet gada griezumā proporcionāli no pavasara līdz vēlam rudenim esam ārā. Kā sniegs nokūst, tā ejam ārā.
3 SVARĪGI DARBI, KAS JAU PAVEIKTI CAUNĀS
Šiem darbiem piemērotus instrumentus iesaka Egīls Čēms, MAKITA Latvija tehniskais konsultants
1. Restaurējot māju, visām vecajām guļbaļķu starpsienām slīpējām baļķus, arī griestu sijas – vispirms ar fleksi un tad ar mazo rokas slīpmašīnu. Tas bija grūts un ļoti putekļains darbs, jo koka daļiņas lidoja pa gaisu. Pēc tam sildījām lineļļu līdz 60 grādiem un klājām virsū. Šim darbam noderētu XGT 40 V akumulatora leņķa slīpmašīna GA029GZ – jaudīgs instruments ar aizsardzību pret mitrumu un putekļiem un apgriezienu regulēšanu, kas ir īpaši svarīgi dažādu materiālu slīpēšanas darbos. Izmantojot diska aizsargu ar putekļu nosūkšanas adapteri 191F81–2 un XGT 40 V akumulatora putekļsūcēju VC004GZ, šādus darbus var paveikt daudz tīrāk.
2. Veicām verandas izbūvi. Ar lāpstu izrakām pamatus, iebetonējām, uzcēlām koka stāvbūves karkasu, pēc tam ar garināmo zāģi (uz galda novietojamu) piezāģējām apšuvuma dēļus. Ar fleksi pieslīpējām dēļu galus un ar skrūvmašīnu stiprinājām dēļus. Šādiem darbiem iesaku izmantot XGT 40 V akumulatoru šķērszāģi LS003GZ – ar 305 mm zāģripu var zāģēt ne tikai dēļus, bet arī karkasa brusas līdz 107 mm biezumā un 363 mm platumā, zāģējot vertikāli, vai 71 mm biezumā un 363 mm platumā, zāģējot 45 grādu sagāzumā. Dēļu galu pieslīpēšanai iesaku XGT 40 V akumulatora leņķa slīpmašīnu GA029GZ. Karkasa stiprināšanas darbos un dēļu pieskrūvēšanai – XGT 40 V akumulatora impulsa skrūvgriezi TD001GZ.
3. Malkas sagāde, zāģēšana un skaldīšana ir nozīmīgs sezonas darbs. Ar motorzāģi sagarinām baļķus un ar cirvi saskaldām. Zarus savācam, stiepjam uz ugunskuru un nodedzinām. Mulča noderētu dārzā. Visu darām mežā. Zāģēšanai iesaku 1600 W jaudīgo XGT 40 V akumulatora ķēdes zāģi UC015GZ ar 35 cm sliedi un cietmetālu zobasmeņiem (kas ir īpaši asi un nodilumizturīgi), bezatslēgas ķēdes 
spriegošanu, 260 ml ķēdes eļļas tvertni un iespēju regulēt eļļas padevi, kas svarīgi, zāģējot sausus kokus. Zaru sasmalcināšanai piemājas apstākļos, kur pieejama 220 V elektriskā strāva, var izmantot zaru smalcinātāju UD2500, ar kuru var sasmalcināt zarus līdz 45 mm diametrā, tam ir 67 litru tvertne.
Sadarbībā ar:
