Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Izcelsme
Retrīveriem nav tik sena vēsture kā, piemēram, spanieliem vai seteriem, kuri izsenis veidojušies kā medību suņi, palīdzot saviem saimniekiem pienest medījumu, galvenokārt putnus – pīles un fazānus. Laika gaitā attīstoties un pilnveidojoties medību ieroču tehnoloģijām, mainījās arī medību veids. Šīm izmaiņām tika pielāgoti arī medību suņi.
Senāk izklaižu kārie lordi medību laikā spēja ar gaisā raidītiem šāvieniem notriekt ne vairāk kā pāris putnu, kurus tūdaļ atrada kāds no medību suņiem, bet ar laiku bises pārlādēšanas temps paātrinājās, un viena šāviena vietā varēja raidīt veselu sēriju. Suņiem vajadzēja spēt atrast jau vairākus medījumus, kas, iespējams, iekrituši krūmos uz sauszemes, bet varbūt arī ezerā.
Lai atgūtu visu nomedīto, medniekiem bija nepieciešami izveicīgi, gudri un paklausīgi suņi, kas nebaidās arī mesties ūdenī un aizpeldēt pēc trofejas. No šiem suņiem tika gaidīts, lai tie pacietīgi sēdētu uz vakts, savstarpēji neķīvētos ar citiem četrkājainajiem medību pavadoņiem, bez vajadzības nerietu, nebūtu agresīvi un neizbītos no lielāka skaita medību dalībnieku.
Lai izveidotu šādu gandrīz ideālu mednieka sabiedroto, 18. gadsimta beigās tradicionālo medību šķirnes suņi – seteri, ūdensspanieli, ūdenssuņi no Ņūfaundlendas – savā starpā tika krustoti, līdz nonāca līdz pirmajām retrīveru šķirnēm.
Par zelta retrīvera šķirnes pirmsākumiem klīst dažādi nostāsti. Viens no tiem vēsta, ka gaiši zeltaina kažoka suņus Skotijā dzīvojošais medību suņu audzētājs Sers Dadlijs Marjoribanks, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā lords Tvīdmauts, esot ieraudzījis kādā Krievijas cirka trupā. Šie inteliģentie un vizuāli nevainojamie dzīvnieki viņam esot tā iepatikušies, ka viņš nolēmis tos no cirka atpirkt un pavairot savā audzētavā. Nostāsti vēsta, ka suņi esot nākuši no Kaukāza kalnu reģiona.
Tomēr tikai 1952. gadā atrastajos Tvīdmauta suņu audzētavas pierakstos, kas vēsta par suņu selekciju laika posmā no 1835. līdz 1890. gadam, nekas par cirka suņu iegādi nav minēts, tāpēc šāda retrīveru izcelsmes teorija mūsdienās tiek atspēkota. Pirmo zelta retrīvera šķirnes aizsācēju Tvīdmauts esot iegādājies 1865. gadā no kāda cita suņu audzētāja lorda Čīčistera, kam tumšas nokrāsas sprogainās retrīvera kucītes metienā esot gadījies neparasti gaiša kažoka kucēns. Skaistulis nosaukts par Nous un vēlāk krustots ar ūdensspanielu, vārdā Bella. Piedzimuši četri kucēni, no kuriem viens turpmākos gadus izmantots tālākai selekcijai, krustojot to gan ar īru seteru, gan smilšu krāsas bladhaundu, ūdenssuņiem no Ņūfaundlendas un tamlīdzīgi.
Angļu suņaudzētāju klubs pirmo zeltaino retrīveru atzina 1903. gadā, piereģistrējot to kā gludspalvaino zeltaino retrīveru, bet 1911. gadā tas tika reģistrēts jau kā patstāvīga šķirne ar nosaukumu dzeltenie jeb zeltainie retrīveri. Ar laiku vārds dzeltenais šķirnes apzīmējumā tika lietots aizvien retāk, līdz izzuda, tā nostiprinoties zeltainā retrīvera nosaukumam.
Lieliskas aukles bērniem
Šķirnes nosaukums ir zeltainais retrīvers. Retrieve tulkojumā no angļu valodas nozīmē atnest vai pienest medījumu, bet pievienotais vārds golden, kā jau noprotams, apzīmē suņa grezno apmatojuma toni. Lai arī zeltainajiem retrīveriem Latvijā nav tik milzīga popularitāte, kā viņu radiniekiem Labradoras retrīveriem, šīs šķirnes cienītāju pulks arī mūsu valstī pamazām pieaug. «Iespējams, cilvēkus baida suņu garais apmatojums, un viņi domā, ka tam nepieciešama ilga un rūpīga kopšana. Taču patiesībā nemaz tik traki nav,» teic Henriete Martinsone.
Ļoti bieži zeltainos retrīverus izvēlas ģimenes ar bērniem, jo šīs šķirnes pārstāvji ir labsirdīgi pēc dabas. «Domāju, šis aspekts cilvēkos rada drošības sajūtu. Tiesa, nedrīkst aizmirst, ka jebkurš suns – pat vislabsirdīgākais – ir jāmāca un jāsocializē. Paklausība netiek dota no dabas,» norāda Henriete.
Tāpat, izvēloties šo šķirni, jāatceras, ka zeltainais retrīvers nebūs tas suns, kuru var atstāt vienu ilgas stundas. Vai arī atstāt vienu pašu pagalmā gan dienu, gan nakti.
Retrīveri necieš vientulību, viņam nepieciešama saimnieka kompānija. Ja viņam trūks uzmanības, suņa uzvedība var kļūt destruktīva.
Runājot par retrīveru talantu bērnu auklēšanā – šiem suņiem bērni tik tiešām patīk, un viņi vienmēr gatavi rotaļām, nekad bērnam neuzrūks, neuzries, pacietīgi pacietīs jādelēšanu uz muguras vai raustīšanu aiz astes. Tāpēc nereti ir tā, ka nevis bērni jāsargā no suņa, bet suns no agresīviem bērniem. Jāatceras gan, ka dzīvnieks ir un paliek dzīvnieks, tāpēc bez uzraudzības atstāt pavisam mazus bērnus kopā ar suni nevajadzētu.
Nepieciešama disciplīna
Zeltainie retrīveri ir suņi ar augsti attīstītu intelektu. Izpētot 133 suņu šķirnes, zinātnieki tieši viņus ierindoja augstajā ceturtajā vietā gudrības un apķērības ziņā. Ne velti viņus izmanto darbā muitā, policijā, meklēšanas darbos, medībās. Zīmīgi, ka zeltainos retrīverus nereti izmanto arī kanisterapijā un rehabilitācijas centros.
Suņa enerģētika pozitīvi ietekmē cilvēkus, kas sirgst ar depresiju, noņem stresu, mazina agresiju.
Šķirnes pārstāvji nereti piedalās arī dažādās glābšanas operācijās. Šie drošsirdīgie suņi, riskējot ar savu dzīvību, glābj slīkstošos, glābj cilvēkus no degošām mājām. Tiesa, izaudzināt no retrīvera niknu mājas sargu neizdosies. Viņš nav radīts šādai funkcijai. Jā, suns var uzmanīt mājokli, ar rējienu paziņojot, ja kāds atnācis, taču visbiežāk pat pret absolūtu svešinieku retrīvers izturēsies draudzīgi un sagaidīs ar smaidu un priecīgu astes luncināšanu.
Šīs šķirnes pārstāvji ir bezgala uzticīgi savam saimniekam.
Viegli pielāgojas saimnieka dzīves ritamam un lieki ar savu uzmanību virsū nebāžas. Viņi sava saimnieka noskaņojumu saprot bez vārdiem, intuitīvā līmenī, tāpēc sarežģījumi apmācības procesā parasti nerodas. Jā, kā jau iepriekš minējām, arī šiem suņiem nepieciešama apmācība un stingra audzināšana. Rotaļīgs, taču neapmācīts dzīvnieks var izpostīt tavu dzīvokli, sagraužot mēbeles, vai izkašņāt tavu rūpīgi iekopto dārziņu vai mauriņu. Tāpēc disciplīnai mājās jābūt! Un nevajag ļaut sunim kāpt uz galvas, lai cik mīlīgs viņš arī būtu. Ja pāris reižu atļausi viņam pagulšņāt gultā, atradināt no tā pēc tam būs gluži neiespējami. Labā ziņa – retrīveri viegli padodas apmācībai un ir gatavi darīt visu, lai tikai izdabātu mīļotajam saimniekam, kurš šim sunim ir Dieva vietā.
Kas jāzina par kopšanu
Daudzi uzskata, ka zeltainā retrīvera kopšana prasa lielas pūles. «Man ar to nav problēmu, esmu jau pieradusi. Turklāt, tā kā zeltainā retrīvera apmatojums ir zīdains un maigs, kopšana īpašas rūpes neprasa. Pietiks, ja suni reizi nedēļā izķemmēsi. Apmatojuma maiņas periodā tas būs jādara biežāk,» stāsta Henriete.
Jārēķinās gan, ka šīs šķirnes suņiem izkritušais gaišais apmatojums ir grūti notīrāms no apģērba vai mēbelēm, tāpēc, ja tā nākamais saimnieks ir pedantisks kārtības mīlētājs, viņam ar šo faktu būs grūti samierināties. Tad labāk izvēlēties citu šķirni. Henriete norāda, ka kažoka kopšana ir svarīga, jo tā kvalitāte liecina par suņa veselības stāvokli. «Ja kažoks ir nekopts, pāraudzis, savēlies, tas ir ne tikai neestētiski, bet var radīt sunim veselības problēmas un traucēt dzīvot.
Labāk laikus par visu parūpēties un reizi pa reizei aizvest suni pie friziera, lai apgriež pāraugušo spalvu uz suņa ķepām un starp pirkstiem. Īpaši svarīgi tas ir ziemas periodā, kad ap ķepām salīp sniegs, veidojot nepatīkamus, aukstus un asus ledus klučus,» teic Henriete.
Tāpat retrīveru kažoks jāizžāvē pēc peldes un arī pēc lietus. «Ne vienmēr pēc pastaigas lietū jāsēž ar fēnu pie suņa, bet gadījumos, ja viņš tik tiešām ir ļoti slapjš, vismaz ar dvieli suns noteikti jānosusina. Tas ir svarīgi, jo šī suņa kažoks žūst ļoti lēni. Dubultais kažoka slānis sevī var saglabāt mitrumu, tāpēc suņa pavilna būs slapja, kamēr virskārta – sausa. Tas var radīt niezi, var savairoties baktērijas, veicinot ādas slimības un citas nebūšanas,» skaidro Henriete.
Barošana
Visprātīgākais ir suni barot ar profesionālo barību, katram sunim individuāli piemeklējot to labāko un piemērotāko. «Daudziem suņiem neder sausā vai mitrā konservētā barība. Tāpēc jāsāk gatavot maltītes pašam. Un, pirms to dara, ir ļoti rūpīgi jāizpēta, kā sunim pagatavot un sniegt sabalansētu, pareizu uzturu.
Tas noteikti ir grūtāk nekā iebērt suņa bļodā sauso barību. Taču, kad iegādājamies suni, mēs apņemamies par to rūpēties. Un, ja rūpes nozīmē sniegt uzturu, kāds sunim nepieciešams, tas nozīmē, ka reizēm ir jāmaina savi paradumi un jāsāk gatavot ēdiens pašam, lai suns būtu vesels un laimīgs,» uzskata Henriete.
Zeltainajam retrīveram, tāpat kā labradoram, ir nosliece uz lieko svaru, jo šīm šķirnēm vienkārši patīk ēst. Viņi vēlas ēst nemitīgi un daudz.
«Saimnieks ik dienu saskarsies ar suņa diedelēšanu pie galda vai diedelēšanu jebkurā vietā un laikā, kad saimnieks ēd,» teic Henriete, piebilstot, ka nekādā gadījumā nedrīkst dot sunim ēdienu no galda, īpaši jau tādu, kas satur daudz sāls un citas dzīvniekam kaitīgas vielas. Lai izvairītos no diedelēšanas, suns jātur tālāk no galda. «Galvenais, lai zeltainajam retrīveram barība netiek piedāvāta nemitīgi un daudz. Jo viņš ēdīs visu, kamēr vien kāds dos. Tāpēc iesaku barot tikai konkrētās ēdienreizēs. Pārējā laikā bļodai jābūt tukšai.»
Veselība
Visbiežāk zeltainos retrīverus skar gremošanas sistēmas problēmas. Daudzi nepanes dažādus pārtikas produktus, tāpēc novērojama bieža caureja un vemšana. «Jāatzīst, ka daudzi man pazīstami zeltaino retrīveru saimnieki saskārušies ar šo problēmu, taču bieži vien šī kaite ir pārejoša,» stāsta Henriete, piebilstot, ka daudz kas atkarīgs no suņa saimnieka, kuram būtu rūpīgi jākontrolē, ko suns saņem uzturā.
Otra aktuālākā problēma rertrīveriem ir ādas slimības.
«Tās suni var skart dažādu apstākļu dēļ, piemēram, manis minētais mitrums suņa kažokā, kas netiek izžāvēts pēc peldēm. Ādas slimības var iedzimt arī no vecākiem vai citām paaudzēm. Tāpēc jāpievērš uzmanība kucēna vecāku ģenētiskajiem testiem un to rezultātiem, kas mūsdienās ir ļoti pieprasīti, lai pavairotu zeltainos retrīverus. Tas, protams, neizslēdz iespēju kucēnam iegūt kādu iedzimtu ādas slimību no tālākas paaudzes viņa ciltsrakstos, pat ja abi vecāki testu rezultātos ir tīri, tomēr varbūtība samazināta līdz minimumam,» skaidro Henriete.
Vēl zeltaino retrīveru saimnieki saskaras ar tādu problēmu kā gūžas un elkoņa locītavu displāzija. Tā ir viena no izplatītākajām slimībām zeltaino retrīveru šķirnei. Tā ir iedzimta un nav ārstējama, bet no tās var censties izvairīties, iegādājoties kucēnu no atbildīgiem audzētājiem, kas pāro suņus, kuriem nav šīs kaites. Diemžēl gadās, ka arī veseliem (brīviem no displāzijas) suņiem, dzimst kucēni ar displāziju. Jāatceras arī tas, ka ne jau tikai no vecākiem atkarīgs, vai sirgs suns ar šo slimību vai ne. Daudz ko nosaka arī dzīves apstākļi – suņa svars, fiziskā slodze, grīdas segums u. c.
Cik maksā kucēns?
Latvijā vidēji 600–1200 eiro. Ārvalstīs summas mēdz būt lielākas. Piemēram, Zviedrijā, cena par zeltainā retrīvera kucēnu ir, sākot no 1500 eiro.
Šķirnes plusi
- Lielisks ģimenes draugs.
- Mīl bērnus un labi satiek ar citiem mājdzīvniekiem.
- Viegli padodas apmācībai.
- Nav agresīvs.
- Ļoti sabiedrisks un miermīlīgs.
Šķirnes mīnusi
- Jārēķinās ar nemitīgu spalvas mešanu, ja suns tiek turēts dzīvoklī, kur ir centrālā apkure.
- Nosliece uz displāziju.
- Neder mājas sarga funkciju veikšanai.
EKSTERJERS
GALVA: galvaskauss plats, līdzens, nav raupji tēsts; purns spēcīgi veidots, nav nosmailināts.
ACIS: vidēji lielas, brūnas vai riekstu krāsā.
AUSIS: vidēja lieluma, novietotas aptuveni vienā līmenī ar acīm, piekļautas galvai.
KAKLS: stiprs, spēcīgs.
ĶERMENIS: muguras līnija taisna; krūtis platas un dziļas.
ASTE: vidēji gara, resna pie pamatnes, pakāpeniski sašaurinās virzienā uz galu, klāta ar īsu, biezu, blīvu vilnu.
KĀJAS: priekškājas – apskatot no priekšpuses vai sāniem, taisnas no elkoņiem līdz zemei; pakaļkājas – labi veidotas; ķepas – apaļas, kompaktas, ar labi izliektiem pirkstiem.
APMATOJUMS: gluds, ar nelielu sprogojumu; ar ūdens izturīgu, biezu pavilnu; garāka spalva priekškāju aizmugurē un ķermeņa apakšdaļā
KRĀSA: jebkura zelta vai krēmkrāsas.
AUGSTUMS SKAUSTĀ: suņiem 56–61 cm; kucēm 51–56 cm.
SVARS: suņiem 29,5–34 kg, kucēm 25–29,5 kg.
