Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
5
-
0
-
0
-
0
-
Par spīti lielajam izmēram, leonbergers nerada neveikla un masīva suņa iespaidu. Viņš ir graciozs un elegants dzīvnieks.
Leonbergeri ir salīdzinoši jauna šķirne – FCI apstiprināta vien 1905. gadā. Taču pirmo reizi šāda tipa suns pieminēts jau 1808. gadā. Leonbergeriem par savu esību jāsaka paldies Leonbergas mēram Henrikam Essigam (1808–1889). Krustojot melnbaltos ņūfaundlendiešus ar Pireneju kalnu suņiem, viņš ieguva lauvām līdzīgus suņus, kas tika nosaukti par godu pilsētai, kur radīti – leonbergeri. Tiek uzskatīts, ka leonbergeros asinīs rit arī sanbernāru un dogu asinis, tāpēc dažkārt viņus mēdz dēvēt arī par garspalvainajiem dogiem.
Leonbergerus turēja Rihards Vāgners, Velsas princis (nākamais Anglijas karalis Eduards VII), Napoleons III un daudzi citi. Vēlāk leonbergeri parādījās arī Krievijas cara Nikolaja II un Japānas imperatora pilīs.
Citi lasa
Henriks Essigs bija ne tikai liels dzīvnieku mīļotājs, bet arī veiksmīgs selekcionārs un komersants, kurš zina, kas ir reklāma. Sūtot jaunās šķirnes suņus kā dāvanu karaļiem, prinčiem un slaveniem politiķiem, viņš panāca to, ka pēc šī suņa augstākajā sabiedrībā bija liels pieprasījums. Leonbergers maksāja 120 vācu markas, kas tajā laikā bija ļoti augsta cena.
Taču mode ir kaprīza. Essigs 1889. gadā nomira. Viņš neatstāja nekādus dokumentus, kas atspoguļotu šķirnes īpatnības. Standarta nebija. Negodprātīgi cilvēki par leonbergeriem uzdeva un pārdeva jebkurus liela izmēra suņus. Sākās šķirnes panīkums. Par leonbergeriem sāka smīkņāt. Taču 1890. gadā Apoldā bija nodibināts Leonbergeru klubs (vēlāk to pārcēla uz Heidelbergu). Pirmo šķirnes standartu 1895. gadā uzrakstīja Alberts Kulls. Tieši tas kļuva par pamatu leonbergeru audzēšanai.
Jāpērk pie labiem audzētājiem
Reti kurš liela izmēra suns var lepoties ar tādu reputāciju, kādu paspējis sev iekarot leonbergers. Kaut augumā iespaidīgi, šīs šķirnes suņi ir kā radīti ģimenei ar bērniem. Viņu intelekta līmenis ļauj būt ļoti saprātīgiem un saprast savu saimnieku no pusvārda un nereti tikai no acu skatiena vien.
Audzināšanas ziņā šie suņi ir ļoti pakļāvīgi, jau gēnos ielikta bezierunu paklausība saimniekam, un izpildīt viņa lūgumus un komandas šiem suņiem sagādā patiesu prieku. Tieši sava unikālā rakstura un paklausīgās dabas dēļ leonbergeri kļūst arvien populārāki.
Latvijā pirmā un vienīgā leonbergeru audzētāja ir Indra Ose. Tieši viņai var teikt paldies, ka Latvijā šīs šķirnes suņi kļūst arvien pazīstamāki. Kāds bija viņas ceļš līdz leonbergeriem? «Kad pirms desmit gadiem nopirku privātmāju, zināju, ka man noteikti vajag suni. Manai jaunākajai meitai Elizabetei tolaik bija tikai 8 mēneši, tāpēc bija skaidrs, ka sunim jābūt tādam, lai es viņu mierīgi varu atstāt ar bērnu. Protams, sākumā man bija doma gan par vācu aitusuni, gan sanbernāru, taču mani no šīs ieceres veiksmīgi atrunāja.
Par leonbergeriem man pastāstīja draudzene. Līdz tam par tādiem vispār nebiju dzirdējusi. Kad datorā sāku pētīt, kas tas par suni, un ieraudzīju viņa fotogrāfiju, sapratu – tas ir tas, ko vienmēr esmu vēlējusies,» stāta Indra.
Pirmo suni Indra atvedusi no Polijas. «Viņš izrādījās ļoti slims, ar slimām gūžām, asinīs bija parazīts, ko pie mums tolaik vēl nemācēja atklāt. Kucīte, pateicoties dažādiem medikamentiem, nodzīvoja piecus gadus un nomira…» bēdīgo pirmo pieredzi ar šo šķirni stāsta Indra. Pēc tam viņa sāka meklēt suni Vācijā.
«Vācieši nepārdod ārzemniekiem labus suņus. Zvanīju, rakstīju, bet mani pastāvīgi atšuva. Tas bija ārprāts!»
«Un tad man radās plāns. Es sameklēju savu vācu valodas skolotāju, kas runā bez akcenta, un viņa manā vietā zvanīja audzētājam. Kad viņš uzzināja, ka zvanītāja ir no Rīgas, bija pārsteigts, taču nu jau kļuva daudz pielaidīgāks. Lūdza atsūtīt man mājas un ģimenes bildes, lai pārliecinātos, kādos apstākļos suns dzīvos,» stāsta audzētāja.
Pēc neatlaidīgas cīņas par kucēnu Indras mājās nonāca Baronese. «Ar to es gribu teikt, ka jāpērk suns pie labiem audzētājiem. Baronese tam ir lielisks pierādījums – savos gados viņa lec un skrien kā jauna meitene, tikpat kā nav slimojusi.»
Pieci suņi mājā
Kad Baronesei bija divi gadi, Indrai ļoti gribējās kucēnus. «Precēties mēs braucām uz Vāciju. Drīz pēc tam Baronesi piedzima astoņi kucēni. Tas Latvijā bija pirmais leonbergeru metiens. Tikai viens suns aizceļoja uz Lietuvu, pārējie palika Latvijā,» stāsta Indra, piebilstot, ka vienu kucīti paturējusi arī sev.
Ar to Indrai āķis bijis lūpā, un viņa izveidoja savu audzētavu Leorock. «Man pašai mājās dzīvo pieci leonbergeri. Četras kucītes un viens puika, kurš ir visjaunākais manu suņu bariņā. Tas kādam var šķist ārprāts – tik milzīgi suņi un vēl pieci, taču man tas nesagādā ne mazākās grūtības,» teic audzētāja.
Lai arī šķiet, ka ar leonbergera biezā kažoka kopšana varētu būt liela ķēpa, Indra šo pieņēmumu noraida. Suns vienkārši reizi nedēļā jāizķemmē un apmatojuma maiņas periodā jānolasa vecā, izlīdusī spalva. «Pat pēc peldēšanās pēc viņiem nepaliek liela šmuce. Viņiem ir ūdeni atgrūdošais apmatojums – iznāk ārā no ūdens, nopurinās un desmit minūšu laikā ir gandrīz sauss. Arī netīrumi nobirst,» norāda Indra.
Vēl viens liels pluss – nav sunim raksturīgās smakas.
Pēc suņa noglaudīšanas nav uzreiz jāskrien mazgāt rokas. «Tas, ka suns ir liels, nenozīmē arī to, ka viņš ēd kā zirgs. Saviem suņiem no rīta iedodu vienu kausiņu sausās barības, bet pa dienu uzvāru zupu, kuras sastāvā ir liellopu gaļa, dārzeņi un griķi, rīsi vai auzu pārslas. Taču var, protams, suni barot tikai ar sauso barību, vienkārši es uzskatu, ka suņa ēdienkartei jābūt daudzveidīgākai,» skaidro leonbergeru saimniece.
Ideāli ģimenēm ar bērniem
Konkursā par labāko lielo suni bērniem viennozīmīgi uzvaras laurus plūktu leonbergers. Šie suņi ir lieliskas aukles, kas pacietīgi izturēsies pret to, ka bērneļi viņiem urbina degunu vai pēta acu un ausu uzbūvi.
«Pārlieku lielas bērnu uzmanības gadījumā leonbergers vienkārši pieklājīgi aizgriezīsies vai vispār aizies prom. Taču viņš nekad, nekādos apstākļos nenodarīs bērnam pāri.»
Šiem suņiem nav ne miņas no agresijas un noslieces dominēt. Šādas īpašības ir šķirnei nepieļaujamas.
Jāpiezīmē, ka leonbergera maigais raksturs nekādi neatspoguļo viņa kā sargsuņa īpašības. Saimnieku teritoriju un īpašumu viņš vienmēr drošsirdīgi sargās. «Ja kāds gar mūsu mājas sētu pārāk aktīvi darbojas, viņi var uzriet, taču nav no tiem, kas ries bez jēgas.
Godīgi sakot, daudzi garāmgājēji domā, ka viņi ir kaukāzieši. Un es ļauju tā domāt, jo, kad viņi piecatā vai kaut divatā pienāk pie sētas, neviens pat neuzdrošinās mūsu mājai tuvoties,» smejas Indra. Dažkārt cilvēki jautā – kas būs, ja pabāzīs pa sētas šķirbu roku. «Kad kādam parādīsies drosme to pamēģināt, es zināšu, ko atbildēt, bet pagaidām man nav ne jausmas – kas būs,» teic Indra. Katrā gadījumā tev būs jāpavada ļoti ilgs laiks pie interneta, lai atrastu kādu ziņu par uzbrukumu, kurā būtu iesaistīts leonbergers.
Misija kalpot saimniekam
Pasaulē leombergerus lielākoties izmanto kā glābējus. «Viņu asinīs rit gan ņūfaundlendieša, gan sanbernāra asinis, tāpēc tos var labi apmācīt glābšanai kā uz sauszemes, tā ūdenī, jo suņu ķepām ir tās peldplēvītes,» stāsta Indra. Pie mums šos suņus lielākoties ņem par ģimenes mīluļiem vai mājas sargiem.
Teorētiski leonbergeru var ņemt katrs, taču laimīgs šis suns būs tikai tādā mājā, kurā cilvēki dzīvo, nevis atnāk tikai pārnakšņot. Šie suņi visai slikti pacieš vientulību.
Leonbergers ir gatavs uz jebkuru upuri, lai tikai būtu kopā ar savu ģimeni, viņu nebaida vairāku stundu ilgi pārbraucieni ar mašīnu, bez ierunām izbraukās katru maršrutu saimnieku ceļojuma laikā, it visur saglabājot savas nevainojamās manieres. Tāpēc, ja no tiesas esi aizdomājies par šīs šķirnes suņa iegādi, padomā, vai tu spēsi viņam sniegt pietiekami daudz uzmanības.
Suņi nav kaķi, kas stundām var sēdēt mājās vieni un jutīsies labi. Leonbergers vienmēr jūt noskaņojumu ģimenē, uz prieku atbildēs ar rotaļīgumu, uz klusumu ar mierīgumu, bet, ja mājās būs skandāls, tad arī suns būs ļoti satraucies. Leonbergers par savu dzīves jēgu uzskata kalpošanu saimniekam un viņa ģimenei. Tieši tāpēc viņu var saukt par ideālu un ļoti spējīgu skolnieku.
«Apmācīt Leonbergerus ir ļoti viegli un ātri. Tāpēc, tiklīdz kucēns ir ieradies jaunajās mājās, viņam jāļauj saprast atļautā robežas. Pietiks ar vienu reizi,» teic Indra. Vienīgais, kam būs jāpatērē vairāk laika un pacietības, ir suņa socializācija. Viņam jābūt mierīgam attiecībā uz visu – dzīvniekiem, nepazīstamiem cilvēkiem, trokšņiem. Savukārt, ja tu vēlies sargu, tev jāsāk suņa apmācība jau kopš kucēna vecuma.
Cik maksā kucēns?
Ārzemēs vidēji 1500–2000 eiro, Latvijā – 1000 eiro.
Priekšrocības
- Miermīlīgas dabas
- Masīvs, bet elegants
- Ideāli piemērots ģimenēm ar bērniem
- Lieliski saprotas ar citiem mājdzīvniekiem
- Veselīgs
- Viegli padodas apmācībai
Trūkumi
- Liels izmērs
- Nav īsti piemērots dzīvei mazā dzīvoklī
- Nosliece uz displāziju
Eksterjers
Deguns: melns.
Purns: diezgan garš, nekad nesašaurinās.
Lūpas: cieši piegulošas, melnas.
Žokļi/zobi: spēcīgi žokļi ar teicamu, regulāru un pilnu šķērveida sakodienu.
Acis: brūnas (sākot no gaiši, līdz pat tumši, tumši brūnām), vidēji lielas, ovālas.
Ausis: augstu novietotas, ne pārāk tālu uz aizmuguri, nokarenas, vidēja lieluma, cieši piegulošas galvai, gaļīgas.
Kakls: Viegli izliekts, pāriet skaustā; vairāk garš nekā masīvs; bez pakakles.
Mugura: spēcīga, taisna, plata.
Krūtis: platas, dziļas, sniedzas vismaz līdz elkoņiem.
Aste: ļoti bagātīgi apaugusi, kad suns ir mierīgs, aste nokarājas taisni uz leju, arī kustībā tikai viegli izliekta uz augšu.
Kājas: Ļoti spēcīgas, īpaši suņiem.
Augums skaustā: suņiem 72–80 cm, kucēm 65–75 cm.
Svars: suņiem līdz 80 kg, kucēm līdz 60 kg.
Apmatojuma krāsa: lauvu dzeltens ar melnu masku.
Vidējais dzīves ilgums: 12–15 gadi.
