Zilās vizbulītes (Hepatica nobilis) visā pasaulē vairāk ir kā hobijs un pavasara prieks. Tās neaudzē tik lielos apjomos kā daudzas citas puķes, tomēr kolekcionāri un selekcionāri tās krusto un rada jaunas šķirnes. Zilo vizbulīšu selekcijā par līderiem var uzskatīt dāņus, kas izveidojuši daudz puspildītu un pildītu formu. Arī Austrijā un Vācijā ir izcili vizbulīšu selekcionāri. Dažādas pildītas vizbulītes daudz tiek atrastas savvaļā Skandināvijas valstīs. Šīs pavasara puķītes pārsteidz ar visdažādākajām krāsām un formām, tās ir ne tikai zilas, bet arī baltas, rozā, mazāk vai vairāk intensīvi sārtos toņos, punktainas un svītrotas.
Edgara Bites kolekcija
Padomi audzēšanā
- Vislabāk vizbulītes stādīt agri pavasarī, tiklīdz laika apstākļi ļauj, vai augustā.
- Tām patiks vieta, kur pavasarī ir saulains, bet vēlāk koki un krūmi met ēnu. Spilgta saule var tās nodedzināt. Piemērota trūdvielām bagāta, labi drenēta augsne. Vēlamais augsnes skābums pH 5–6. Ja ir pareizi sagatavota augsne, tad mēslot nevajag.
- Vizbulītēm nedrīkst iekaltēt saknes, jo tad tās būs grūti reanimēt. Sausā vasarā ik pa laikam vēlams aplaistīt, citādi vītīs lapas. Tikai nevajag liet pašā centrā, lai neveicinātu puves attīstību.
- Kailsalā noteikti vajag mulčēt ar sausām ozolu lapām vai egļu zariem, jo var izsalt. To ir īpaši svarīgi darīt atklātā un vējainā vietā.
- Vizbulītes ir ilgmūžīgas un lēni augošas puķes. Labvēlīgos apstākļos tās reizēm dobē izsējas pašas un sadīgst jauni stādiņi.
- Ja augs vairs tik labi nezied, tad ceru dala un augustā pārstāda. To var darīt arī pēc noziedēšanas, bet tad vairāk jāpieskata, lai augam netrūktu mitruma. Tā kā caur lapām iztvaiko ūdens, tās karstā laikā var vīst un tik labi neieaugties. Paies četri pieci gadi, līdz vizbulīte atkal sakuplos.
- Biezi saaugušos ceros mitrā laikā reizēm attīstās pelēkā puve. Tad izlasa laukā vecās atmirušās lapas, augu sadala mazākos stādos, un tas atdzīvojas.