Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Bērnībā Ivars, kā jau daudzi mazie resgaļi, bieži mainījis domas par nākotnes profesiju. Vienu dienu viņš vēlējās kļūt par kovboju vai ugunsdzēsēju, bet nākamajā jau sapņoja par profesionāla futbolista karjeru. Tomēr viena lēmuma dēļ viņa profesionālais ceļš novirzījās pavisam citā virzienā un viņš kļuva par kinologu.
Savas gaitas šajā profesijā Ivars uzsāka jau ļoti agri – 14 gadu vecumā.
Tas sākās ar viņa pirmo suni – jauktenīti Sāru, kura, pēc Ivara teiktā, bijis sarežģīts suns, ar ko jaunais puika saviem spēkiem nav varējis tika galā. Toreiz pirmā loģiskā doma bijusi – kopā ar nešpetno šuneli doties uz suņu skolu. Jau pirmajās nodarbībās Ivars ar interesi vērojis kinologu darbībā un ar aizrautību apguvis suņu apmācības pamatus. Lielā degsme un interese par profesiju pusaudzi mudināja spert pirmos soļus kinoloģijā. «Suņi man vienmēr ir patikuši, bet pirms tam sevi nesaistīju ar šo profesiju,» atminas Ivars. Toreiz suņu apmācības nebija tik izplatītas kā šobrīd, tāpēc tā nebija labi apmaksāta profesija. Tomēr, par spīti tam, Ivars sekoja savai sirdsbalsij un ar jaunatnei piemītošo neizsīkstošo entuziasmu uzsāka kinologa gaitas. Vispirms viņš trenēja pats savus un pēcāk arī citu mājas mīluļus. Klientu skaitam strauji augot, jaunais puisis saprata, ka jāsper nākamais loģiskais solis un jānoliek kinologa sertifikāts, kas sniegs papildu teorētiskās zināšanas un palīdzēs šo zinātni apgūt padziļinātāk. «Parasti cilvēki vispirms noliek teorētiskos kursus un tikai pēc tam apgūt praktiskās iemaņas, bet mans ceļš šajā profesijā sākās no otra gala – vispirms es pats apguvu praksi un tikai pēc tam teoriju,» viņš stāsta. Teorētisko apmācību laikā Ivars apguva zināšanas ne tikai par suņu apmācību, bet arī veselību, audzēšanu un selekciju. Kaut lielākā daļa no šīm zināšanām ikdienas darbā netiek liktas lietā, tās tomēr bijušas noderīgas. Piemēram, vēl nesen uz apmācībām ieradies kucēns ar nedaudz jokainu gaitu. To ieraugot, kinologam uzreiz bija skaidrs, ka ar suni kaut kas nav kārtībā, un viņš ieteica saimniekiem kopā ar savu četrkājaino draugu doties pie veterinārārsta. Plašo zināšanu dēļ klienti, draugi un paziņas pie Ivara bieži vien vēršas ar jautājumiem, kas saistīti ar suņu veselību.
«Cilvēki pie manis nāk arī ar tekstu: Ivar, es zinu, ka tu neesi vetārsts, bet…,» viņš smejas, piebilstos, ka dažreiz jūtas kā ģimenes ārsts.
Tā kā kinologs savas darba gaitas uzsāka, būdams pavisam jauns, kā pats smejas, vēl pubertātes gados, izaugsme no vienkāršas intereses par suņu apmācību un darbošanos amatiera līmenī līdz kinologa profesijai notikusi ļoti pakāpeniski, vairāku gadu garumā. «Tagad, atskatoties atpakaļ, varu teikt, ka viss bija ļoti organiski un dabiski,» secina Ivars. Augot un attīstot savas iemaņas un zināšanas kinoloģijā, viņš strādājis vairākās suņu skolās un uzņēmumos par suņu treneri, tomēr šī gada sākumā Ivars spēra soli tuvāk savam sapnim un atvēra pats savu suņu skolu. Tagad viņš pats patstāvīgi ne tikai vada grupu un privātās nodarbības cilvēku četrkājainajiem draugiem, bet arī piesaista klientus, uztur sociālo mediju kontus, vajadzības gadījumā apgūst grāmatvedības pamatus un arī lodē vadus. «Man vienmēr bija sajūta, ka lietas vajag darīt nedaudz citādi, tāpēc nolēmu atvērt pats savu suņu skolu,» viņš skaidro.
Vairāk darbs ar cilvēkiem, nevis suņiem
Kaut kinologa profesija ir tiešā veidā saistīta ar suņiem un viņu apmācību, patiesībā lielākā daļa no ikdienas ir komunikācija ar četrkājaino draugu saimniekiem. Viņi ir tie, kuri ir jāmāca, kā pareizi apieties ar suni, kā viņu skolot un kā rīkoties dažādās situācijās. «Suņu apmācības process patiesībā ir pavisam vienkāršs – dzīvnieku var iemācīt sēdēt 10 minūtēs, gulēt – 15 minūtēs, taču tas, ka viņš to māk, nenozīmē, ka viņš to arī darīs. Tieši saimnieka spēja komunicēt ar savu dzīvnieku ir tā, kas sniedz ilgtermiņa rezultātu,» uzsver Ivars. «Kinologiem noteikti papildus noderētu kāds psihologa diploms,» viņš mazliet ironiski piebilst. Protams, suni var mācīt, arī aizsūtot dzīvnieku vienu pašu pie trenera, taču tas nesīs īstermiņa augļus, tāpēc Ivars šādu praksi nepiekopj.
Uz jautājumu, kas ir sarežģītākais, strādājot ar cilvēkiem, Ivars atbild: «Vissarežģītāk ir strādāt ar tiem suņu saimniekiem, kas uzskata, ka paši visu ļoti labi zina. Tas ir līdzīgi kā ar pacientiem, kas pirms došanās pie ārsta jau ir ieguglējuši simptomus un ar interneta palīdzību paši sev noteikuši diagnozi, ar ko padusē tad arī lepni iet pie speciālista,» viņš smejas. Ivars iesaka no šī ieraduma atradināties, jo ar tādu attieksmi neko iemācīties nevarot. «Sākotnēji, entuziasma vadīts, vēlējos pamācīt visus, bet tagad to vairs nedaru. Parasti cilvēkus, kuriem šķiet, ka viņi visu dara pareizi, sūtu mājās, jo acīmredzot viņiem mana palīdzība nav vajadzīga,» viņš skaidro. Te gan ir vērts pieminēt seno latviešu teicienu – velns nav tik melns, kā to mālē, jo ir arī gadījumi, kad šādi suņu saimnieki atzīst savu nezināšanu un ļaujas kinologa vadībai. «Šādās situācijās līdz ar cilvēka attieksmes maiņu tiek piedzīvots progress arī četrkājainā drauga apmācības procesā.»
Pieprasījums pēc suņu apmācībām aug
Ar gadiem suņa misija cilvēka vidū ir mainījusies. Mūsdienās suns vairs netiek paņemts tikai darba vajadzībām – sargāt māju, ganīt aitas vai doties medībās. Tagad viņš ir kļuvis par pilntiesīgu ģimenes locekli un, nenoliedzami, arī par sava veida antidepresantu. Cilvēkiem vairs nevajag agresīvu sargsuni, bet gan nosvērtu un mierīgu mājas mīluli, ko var ņemt līdzi kā ģimeniskos izbraucienos, tā uz ballītēm draugu lokā. Šī iemesla dēļ arī palielinās pieprasījums pēc suņu apmācībām. «Tas aug ne tikai pilsētā, bet arī laukos.
Agrāk došanās uz suņu skolu ar savu mājas mīluli bija ekstra, bet tagad tā ir kļuvusi par normu,» skaidro kinologs.
Lielā pieprasījuma dēļ Ivars ir vadījis suņu apmācības ne tikai Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās, kur cilvēkiem ir ierobežotāka piekļuve profesionāliem speciālistiem. Savukārt tiem cilvēkiem, kuriem kādu iemeslu dēļ nav iespēja aizvest savu mājas mīluli uz suņu skolu, Ivars piedāvā iespēju apmācīt savus suņus arī tiešsaistē, piedaloties privātajās nodarbībās, skatoties viņa YouTube kanālu vai izejot apmācības programmu.
Kaut arī internetā pieejama daudzveidīga informācija, cilvēki lielākoties tomēr izvēlas apmeklēt klātienes nodarbības, kas, protams, ir arī daudz efektīvākas. Kāpēc tā? Pirmkārt, lai mācītos tiešsaistē, ir nepieciešams liels gribasspēks. «Cilvēki izvēlas vienkāršāko ceļu. Piezvanīt speciālistam, kurš tev iedos pareizos instrumentus, nereti ir daudz ātrāk kā pašam rakāties interneta dzīlēs,» uzsver Ivars. Otrkārt, nepastāv universālas tiešsaistes apmācību programmas, kas palīdzēs atrisināt jebkura saimnieka un suņa problēmas, kā arī uzlabos viņu savstarpējo saikni un komunikāciju. Klātienē ir daudz vieglāk piemeklēt konkrētajai situācijai atbilstošāko metodi un risinājumu. Nevar aizmirst arī par socializēšanos, ko kucēni lieliski var apgūt tieši suņu skolā, savukārt interneta vidē šo tik svarīgo iemaņu iemācīties nav iespējams.
Tomēr kā vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki nereti izvēlas nākt uz klātienes nodarbībām, kinologs uzsver vajadzību pēc motivācijas. «Internetā neviens viņam vajadzīgo dzinuli neiedos, bet, atnākot uz nodarbību, es saimniekus varu motivēt, iedrošināt un vajadzības gadījumā arī viņiem aizrādīt vai pateikt kādu stingrāku vārdu,» saka Ivars.
Visvairāk motivē audzēkņu progress
Ikvienā profesijā ir savi plusi un mīnusi, un kinoloģija nav izņēmums. «Mani gandrīz nekad nesveic skolotāju dienā un regulāri mēģina apēst,» runājot par lietām, kas viņam šajā profesijā ne visai iet pie sirds, smejoties stāsta Ivars. Bet, noliekot ironiju nedaudz malā, kinologs atklāj, ka dažkārt jūtas nenovērtēts, bieži vien pārstrādājas un ieguldītais darbs reti kad atspoguļojas algā. «Taču lielākais mīnuss ir tas, ka es nekad neredzu gala rezultātu, jo pēc trim četriem mēnešiem, kad saimnieks ir iemācījies apieties ar suni, nodarbības tiek pārtrauktas. Būtībā man ir iespēja redzēt tikai pusmācītu suni,» viņš nopūšas. Un tomēr ir liels prieks, kad pēc vairākiem gadiem, nejauši satiekoties ar bijušajiem audzēkņiem, var novērot saimnieka un suņa lielisko sadarbību, kas aizsākās viņa vadītajās apmācībās.
Vēl viena kinologa darba specifika ar mīnusa zīmi ir darbs vakaros un brīvdienās. «Man jāstrādā tad, kad citiem ir brīvs,» skaidro Ivars. «Jāņem arī vērā, ka šajā profesijā atšķirībā no daudzām citām nav skaidri noteikts izaugsmes ceļš. Tev pašam jāsaprot, ko tu gribi tālāk darīt un kurā virzienā attīstīties, jo iespējas ir gana plašas.»
Savukārt, lūgts uzskaitīt kinologa profesijas plusus, Ivars, daudz nedomādams, saka: «Redzēt audzēkņu progresu! Tas liecina, ka acīmredzot man šis darbs padodas. Tas dzen uz priekšu un motivē turpināt iesākto ceļu.»
Ivars Lielpēteris stāsta, ka kinologs, līdzīgi kā ārsts, ir profesija ar mūžizglītības zīmogu. «Citiem vārdiem sakot, tev jāseko līdzi notiekošajam nozarē, jādodas uz semināriem, jāapgūst jaunas metodes, kā strādāt ar dzīvniekiem, un jāspēj izfiltrēt, kuras no tām ir derīgas un kuras var laist gar ausīm.» Nereti Ivars arī pats uzņemas iniciatīvu un uzraksta kādam kolēģim, kura darba metodes viņam šķiet saistošas. «Esmu sapratis, ka ir divi veidi, kā var apgūt suņu apmācību. Pirmkārt, darot to praktiski. Otrkārt, diskutējot ar nozares ekspertiem,» viņš stāsta.
Jaunas metodes izmēģina uz saviem suņiem
«Neviens vēl nav uzrakstījis un, visticamāk, arī nekad neuzrakstīs praktisku suņu apmācības ceļvedi, kuram sekojot varēs izskolot jebkuru suni un viņa saimnieku. Nav iespējams uztaisīt vienu programmu visiem suņiem,» uzsver kinologs. Šī iemesla dēļ dzīvnieku apmācību Ivars redz kā radošu procesu, kurā nemitīgi jāmeklē jauni risinājumi un pieejas, kas der kā saimniekam, tā sunim. Vajadzības gadījumā jaunās metodes tiek arī izmēģinātas uz paša mīluļiem – borderkollija šķirnes meiteni Biti un asspalvainā Džeka Rasela terjera puiku Obi. Jaunākais ģimenes loceklis Obis ir arī lielisks treniņu kompanjons, ar kuru tiek demonstrēti dažādi paklausības vingrinājumi. Tāpat suņu puika ir lielisks palīgs arī darbā ar agresīviem vai bailīgiem mājas mīluļiem. «Obis treniņos ir kā komunikācijas pasniedzējs, kas iedrošina un parāda, kā vajadzētu vai nevajadzētu rīkoties,» skaidro Ivars. Savukārt Bite šobrīd ir pensijā. Suņu meitenei ir jau 14 gadu, tāpēc uz treniņiem kopā ar saimnieku viņa nedodas.
Gudrs suns = gudrs saimnieks
Līdzīgi kā fitnesa sfērā, arī suņu apmācībā cilvēki nereti gaida maģisko tabletīti, kas palīdzēs atrisināt visas viņa mājdzīvnieka uzvedības problēmas. «Diemžēl arī suņu apmācībā šādas tabletītes nav.
Lai izskolotu suni, ir jābūt lielai pacietībai un gribasspēkam.
Suns kļūst paklausīgāks un gudrāks aptuveni triju gadu vecumā, kad dzīvnieks sasniedzis pilnbriedu. Līdz tam saimniekam ar viņu ir aktīvi jāstrādā, viņš jāmāca un jāskolo,» norāda Ivars. «Varbūt kādam trīs gadi var likties daudz, bet, ja tā labi padomā, audzinot bērnu, grūtākie gadi ir pirmie trīsdesmit,» viņš ironizē. Kinologs ir pārliecināts, ka suns var būt gudrs tikai tad, ja viņam būs gudrs saimnieks. «Protams, ir suņi, ar kuriem cilvēkam izveidot kontaktu ir vieglāk to specializācijas dēļ. Vieni no tiem ir ganusuņi, kuriem, lai izpildītu savu galveno uzdevumu – kontrolēt ganāmpulku –, jābūt nemitīgi ciešā vizuālā kontaktā ar cilvēku. Savukārt dzinējsuņi, piemēram, bīgli, ir radīti, lai ietu vieni paši mežā, dzītu pēdas un meklētu medījumu. Šiem suņiem ir jāprot vieniem pašiem pieņemt lēmumu par nākamo soli. Šī iemesla dēļ viņi ir daudz patstāvīgāki, neatkarīgāki un arī grūtāk apmācāmi,» stāsta Ivars. Tomēr tas, cik viegli ir apmācīt suni, nebūt nav atkarīgs no šķirnes, bet gan no tā, ko tu no viņa vēlies. «Ja esi paņēmis haskiju, kurš ir radīts kamanu vilkšanai, nevajadzētu brīnīties par to, ka suni ir grūti iemācīt pastaigu laikā nevilkt pavadu.» Tāpat jāņem vērā arī tas, ka visu nevar izmainīt. Visgrūtāk ir ar instinktu slāpēšanu, piemēram, sargsuņiem. «Tu vari ar šo suni jau no kucēna vecuma strādāt, viņu mācīt un socializēt, taču nekad nav garantijas, ka instinkts, ko tu visiem spēkiem centies apspiest, suņa pilnbriedā neizlīdīs ārā,» skaidro kinologs. Šī iemesla dēļ pirms suņa iegādes ir rūpīgi jāizlasa šķirnes apraksts, tas tevi pasargās no negaidītiem pārsteigumiem.
Labākais klients – kucēns
Karjeras sākumā lielākā daļa jauno kinologu vēlās strādāt ar iespējami sarežģītākām situācijām, tomēr, laikam ritot, tas nereti mainās. Tā notika arī ar Ivaru.
Pēc 17 gadiem kinologa profesijā viņš sapratis, ka viņa labākais klients ir divus līdz trīs mēnešus vecs kucēns.
«Man patīk viņu naivums un interese par visu apkārtējo. Es varētu visu dienu ar viņiem pa grīdu vārtīties,» viņš smejas. «Pirmie dzīves mēneši ir ļoti svarīgs attīstības posms suņa dzīvē. Ja šajā laikā kaut kas tiek izdarīts nepareizi vai palaists garām, tas kā lielāka uzvedības problēma var parādīties pēcāk.» Ivars gan stāsta, ka aizvien mazāk cilvēki vēršas pie viņa ar nopietnām uzvedības problēmām. Šī tendence liecina, ka cilvēki kļuvuši prātīgāki, vairāk laika velta saviem mājas mīluļiem un vairs negaida līdz pēdējam brīdim, lai vērstos pēc palīdzības. «Agrāk grupā no 20–25 suņiem divi nebija agresīvi, bet tagad tā vairs nav. Viss virzās pareizajās sliedēs, un uzlabojumi ir redzami katru gadu,» priecājas Ivars. Pa šiem gadiem kinoloģijā viņš sapratis, kas viņam darbā padodas un patīk vislabāk, bet ko labāk uzticēt citiem nozares kolēģiem. «Nekad nekautrēšos kādu klientu, kas vēršas pie manis ar smagām suņa uzvedības problēmām, nosūtīt pie man zināma speciālista, kas ir specializējies tieši šādos gadījumos. Iespējams, daži cilvēki to uztver kā atraidījumu, taču tā nav. Ir jāsaprot viena svarīga lieta – ja tev sāp kāja, tu taču arī neej pie zobārsta, vai ne? Līdzīgi ir ar suņu apmācību,» skaidro Ivars.
Labākā suņu skola pasaulē
Domājot par nākotnes plāniem, Ivars ir nedaudz ironisks un atbild, ka šobrīd galvenais plāns ir nomaksāt apkuri. «Bet, ja nopietni, tad pagaidām lielais uzdevums ir noturēt un attīstīt nesen uzsākto suņu skoliņu un kārtējo reizi izmēģināt ko jaunu – izveidot interneta veikalu, kur cilvēki var saviem mājas mīluļiem iegādāties gan barību, gan rotaļlietas un daudz ko citu,» plānus atklāj Ivars. Savukārt lielais dzīves sapnis kinologam ir izveidot pēc saviem standartiem labāko suņu skolu pasaulē un mācīt bērnus apieties ar šiem dzīvniekiem. «Tieši bērni ir tie, kurus suņi visbiežāk sakož. Tomēr esmu nedaudz iesprūdis, prātojot par to, kā šo sapni realizēt,» viņš stāsta. Neatkarīgi no tā, kur viņu šis ceļš tuvākajos gados aizvedīs un vai izdosies realizēt savu sapni par labāko suņu skolu pasaulē, Ivars ir pārliecināts, ka ir atradis savu vietu. Vai viņš varētu darīt ko citu? Uz šo jautājumu Ivars neziņā rausta plecus un smejoties atbild: «Dievs vien zina! Taču savu izvēli es nenožēloju.»
Populārākie raksti
