Vilkus faktiski nav iespējams apmācīt rādīt trikus. Ja vilks atrodas krātiņā, viņš var kārtīgi izpildīt visas komandas, kas viņam it kā ir iemācītas, taču atliek plēsējam pamest voljēru, un viņš meklēs iespēju, kā aizbēgt, bet pa ceļam var uzbrukt ikvienam, kas atradīsies viņa redzes lokā. Tomēr tā bijis ne vienmēr.
Piemēram, dzīvnieku dresētāja no Krievijas Jekaterina Koreņkova 1965. gadā sāka strādāt ar vilkiem. Un viņai tiktiešām izdevās viņus apmācīt. Pati dresētāja stāstīja, ka strādāt ar šiem dzīvniekiem ir ārkārtīgi grūti.
Vilki ir ļoti ļaunatminīgi, tāpēc apmācības procesā viņus nedrīkst fiziski iespaidot, citādi vēlāk vilks pie jebkuras izdevības centīsies uzbrukt dresētājam.
Pirmkārt, katram vilkam jāatrod sava pieeja. Otrkārt, vilki pēc savas būtības ir ļoti bailīgi un, tiklīdz nonāk arēnā, iežmiedz asti starp kājām (acīmredzot, cilvēku bara, prožektoru un skaļu kliedzienu dēļ). Tajā pašā laikā, ja viņi atrodas barā, viņi drosmīgi un bezbailīgi metas cīniņā ar jebkuru ienaidnieku.
Ceturtkārt, viņi ļoti ilgi un grūti pierod pie nepazīstamas arēnas… Īsāk sakot, lai savaldītu vilkus, jābūt ļoti stingram raksturam. Taču arī tas ne vienmēr palīdz. Tāpēc arī mēs neredzam šos dzīvniekus arēnā.