Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Viendien dzirdēju, ka pagalmā kāds izmisīgi ņaud. Tas turpinājās diezgan ilgi, tāpēc izgāju ārā paskatīties. Domāju, varbūt kāds kaķītis bedrē iekritis. Pie manis tūdaļ pieskrēja izbijies un salijis kaķis. Izskatījās kopts, tāpēc nodomāju, ka kādam viņš pazudis,» atceras Nikola. «Ārā jau bija tumšs, plosījās auksts vējš un lija, un es nespēju viņu atstāt uz ielas vienu. Paņēmu pie sevis ar domu un cerībā, ka saimnieks atradīsies.
Izliku sludinājumus un saimnieks atradās. Protams, bija žēl no dzīvnieciņa šķirties, taču redzēju, ka saimniekam kaķenīte ir mīļa, tāpēc bez bažām atdevu.
Padzīvojot pāris dienu ar kaķīti, atkal jutu, cik tas tomēr ir forši, ka mājās ir dzīvnieks,» atzīst Nikola.
Jau nākamajā dienā tika pieņemts lēmums doties uz Ulubeli. «Braucām intereses pēc. Nebija domas, ko tieši vēlamies – suni vai kaķi. Taču, kad aizbraucām, ieraudzījām divus burvīgus kucēnus. Viens jau bija rezervēts, tāpēc pieteicāmies uz otru," atklāj viņa.
Gadu laikā Krištopane secinājusi, ka suns no patversmes ir vislabākā izvēle. «Man ir bijuši gan šķirnes suņi, gan suņi no patversmes, tāpēc ir bijusi iespēja salīdzināt. Bezšķirnes sunim ir baigie bonusi! Pirmkārt, viņš būs veselīgs. Otrkārt, patversmes suņi ir ļoti pateicīgi, treškārt, bezšķirnes suņi ir unikāli. Tādi ir tikai vienā eksemplārā. Nav divu vienādu suņu,» uzskaita viņa.
Vairāk lasi žurnālā Privātā Dzīve 2021. gada 44. numurā.
