Lēkājoša enerģijas bumbiņa
Aļņusuņa kompaktais muskuļotais un kvadrātveida augums norāda uz izturību un spēku, kāds nepieciešams, cenšoties ar izaicinošu lēkāšanu un riešanu noturēt uz vietas alni, kurš spēj ātri skriet garas distances, kādas sunim pievarēt nebūtu pa spēkam. Ņemot vērā, ka nokaitināts alnis var censties uzbrukt, liekot lietā plato ragu žuburu un spēcīgo kāju nagus, sunim ir zibenīgi jāpārvietojas, tāpēc tas spēj lēkāt gluži kā gumijas bumbiņa atsitienā. Aļņusuņiem tikpat kā neesot arī suņiem raksturīgās smaržas, tāpēc meža zvēri to nespēj laikus saost.
Pieredzējis aļņusuns spēj saost medījumu vairāku kilometru attālumā, tad tas ar smilkstienu brīdina savu saimnieku un dodas medījuma virzienā. Tā kā saimnieks nespēj tik ātri sekot savam palīgam, sunim lēmumi, kā rīkoties, jāpieņem patstāvīgi – tas cenšas alni aizturēt, ar skaļiem, nikniem rējieniem piesaistot lielā meža dzīvnieka uzmanību un vienlaikus tā dodot saimniekam ziņu, kur medījums atrodas.
Ja arī alnis dodas prom, suns to klusu un virzoties pret vēju izseko un tad atkal metas enerģiski un skaļi apriet, neļaujot alnim aizbēgt.
Suns lēcienos izmanto māņu kustības, uzbrūk alnim no sāniem, vienlaikus uztur ar to vizuālo kontaktu. Tā kā aļņu gaļa izsenis bijusi skandināvu ēdienkartes svarīga sastāvdaļa, šie nelielie dzinēji bija neaizstājami mednieku palīgi.
Aļņusuņi tiek izmantoti arī citu meža zvēru medībās. Kādreiz Norvēģijā bija daudz lāču, kurus elkhundi spēja aizkavēt līdzīgi kā aļņus. Tāpat tos izmanto ziemeļbriežu, lūšu, lapsu, medņu, teteru un citu meža iemītnieku medībās. Aļņusuns ir arī labs mājas sargs, to var apmācīt sargāt ganāmpulku no plēsējiem.