Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
18
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Norvēģijā šie suņi ir nacionālais lepnums, to izcelsmi saista ar vikingu laikmetu, un, kā paredz vietējie likumi, Norvēģijas aizsardzības ministram kara gadījumā ir tiesības izsludināt visu privātā īpašumā turēto aļņusuņu mobilizāciju.
Uzskata, ka norvēģu pelēkie aļņusuņi kā šķirne pastāv jau vairākus tūkstošus gadu. Rietumnorvēģijā kādā senā alā atrasti no akmens darināti vikingu ieroči, bet tiem līdzās aļņusuņa skelets. Leģendas vēsta, ka vikingus pavadošie suņi esot saimniekam bijuši tik ļoti pieķērušies, ka tad, ja saimnieks cīņās gājis bojā, arī suns vairs nav bijis spējīgs dzīvot ilgāk.
Par šiem vikingu līdzgaitniekiem mēdz arī teikt, ka tos gadu gaitā veidojuši nevis prasmīgi selekcionāri, bet gan pati māte daba. Mūsdienu aļņusuņa robustais augums un uzticīgais raksturs pielāgojies tai videi, kurā mituši viņu priekšteči – aļņu un lāču mednieku uzticamie pavadoņi.
Izpētot aļņusuņa DNS, zinātnieki izvirzījuši hipotēzi, ka šie ziemeļos mītošo suņu tāltālie senči varētu būt cēlušies, savulaik sakrustojoties savvaļas vilcenei ar mājas suni. Tāpēc arī tiem ir tik izteikti medību instinkti, bet vienlaikus – draudzīga attieksme pret cilvēkiem. Arī suņu raksturs pielāgojies mednieku vajadzībām – tie ir enerģiski, samērā neatkarīgi un gudri jau no dabas.
