Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Mājas dosjē
- Baltiņi – nepilnus 5 hektārus liela saimniecība – atrodas Dienvidkurzemes novada Grobiņas pagastā.
- Tur savās dzimtas mājās saimnieko Anna Ozola – Kreice kopā ar vīru Uģi un trim bērniem – Ernestu (9), Kati (7) un Jūli (1).
- Anna rūpējas par bērniem un saimniecību, bet Uģis strādā IT jomā.
- Koka guļbūves dzīvojamā māja celta 1931. gadā.
- Instagram – @lifebetweenlilacs_home
Ierodoties Baltiņu sētā, nokļūstam īstā svētku sajūtu virpulī – pirms divām dienām šeit atzīmēta pastarītes Jūles pirmā dzimšanas diena! Pagalmā arvien plīvo auduma karodziņu virtenes rozīgos toņos, bet pie vecās ābeles stāv balti klāts galds, uz kura vāzē vesels klēpis saimnieces pašas lasītu un glīti izkārtotu ziedu.
«Mana vecākā māsa ir floriste, bet viņa nepaspēja uztaisīt pušķi, un tad nu es pati centos likt lietā visu, ko no viņas esmu iemācījusies,» smaidot saka Anna un aicina mūs piesēst uz malciņu tējas vai kafijas visnotaļ romantiskās Rīgas porcelāna fabrikas tasītēs, pasniedzot arī pašas uzmeistarotu Saldo bruneti.
Viena zirdziņa saimniecība
Baltiņus savulaik cēluši Annas tēta vecvecāki, kuriem šai pusē piešķirta zeme. «Tepat netālu bija vecais dzelzceļš, kas veda uz Vaiņodi. Mans vecvectēvs tur strādāja, un, kā ome stāstīja, visiem strādniekiem apkārt dzelzceļam izdalīti deviņi hektāri zemes, kas bija aprēķināts tieši tik daudz, lai varētu uzturēt viena zirdziņa saimniecību,» paskaidro saimniece.
Viņa pati gan dzimusi un uzaugusi piecus kilometrus attālajā Grobiņā, līdz deviņu gadu vecumā ģimene pārcēlusies uz Rīgu, kur mamma dziedājusi operas korī. Tad viņas ar jaunāko māsu Kristu Baltiņos pavadījušas savas bērnības vasaras. «Man šķiet, pirmajā dienā, kā beidzās skola, mēs jau bijām autobusā uz laukiem un tikai pēdējā vasaras dienā atpakaļ. Mums šeit patika! Te bija brīvība. Tur, kur mums tagad noliktava, agrāk bija stallis. Tā mēs rūpējāmies par kazām, vēl agrāk bija arī cūkas un govis,» viņa atminas un sapņaini stāsta, ka gribētos arī tagad kādu lolojumdzīvnieku – kaziņu, poniju, varbūt vistas vai pīles, bet ģimenē neviens cits viņu šajā jautājumā neatbalstot.
Visi uz Londonu!
Taču par visu pēc kārtas! Izrādās, abi jaunie Baltiņu saimnieki satikušies Londonā. «Es aizbraucu uzreiz – tikko, kā beidzu skolu. Pat izlaidumu nesagaidīju. Jo man tur jau visi dzīvoja – mamma, vecākā māsa, tētis,» saka Anna. Šeit jāpaskaidro, ka deviņdesmitajos gados Annas ģimenei piederējis liels uzņēmums – Ozolu maize –, kas vēlāk bankrotējis, un tētis pieņēmis lēmumu pārcelties uz Ziemeļīriju. Kā Anna smejas, pēc tam arī pārējiem Rīgā bija kļuvis par šauru, un mamma ar māsām pārcēlušās uz Londonu, kur viņa satika Uģi.
«Viņš, tāpat kā es, ir grobiņnieks, bet mēs iepazināmies Anglijā un tur arī apprecējāmies. Nebija tā, ka mēs viens otru uz ielas ieraudzījām – vidusskolā Grobiņā viņš mācījās vecākās māsas Lindas paralēlklasē, bet tieši Londonā es Uģi pirmoreiz tā pa īstam ieraudzīju, un tad mēs diezgan ātri arī apprecējāmies,» pastāsta Anna. Kā viņa ar humoru saka, tur piedzimuši arī mazie briti – Ernests un Kate.
Londonā Uģis bija pavadījis jau piecpadsmit gadus, bet Anna – astoņus, kad vienā pavasarī pavisam spontāni nolēmuši – atgriežamies Latvijā! Tā viņi ar bērniem atbrauca uz Baltiņiem, kur jau iepriekš bija atgriezies Annas tētis un saimniekoja kopā ar savu mammu jeb, kā Anna mīļi saka, omīti.
Pirmie soļi
«Tas bija tieši pirms pieciem gadiem. Es ar bērniem atbraucu vasarā, bet vīrs – rudenī. Un tad to vasaru es kaut kā… Man nebija problēmu uz tualeti iziet ārā un nomazgāties pirtiņā. Omīte jau agrāk tikai tā – kad reizi nedēļā tika kurināta pirts. Un tas joprojām tā notiek, bet tagad mums ir arī vannas istaba,» saka Anna. Tai vasarā Uģis savus atvaļinājumus pavadījis Latvijā, lai Baltiņos izraktu kanalizāciju un ierīkotu primārās ērtības – tualeti un vannas istabu. Anna vēlāk vēl pastāstīs, ka Uģis ir dzimis pilsētnieks, un lauki viņam ir tāda īsta un kārtīga dzīves skola. «Šeit viņš ir iemācījies braukt ar traktoru un kopā ar manu tēti iet mežā pēc malkas. Tāpēc mums mājās nav televizora, jo nemaz nav laika, kad skatīties! Te visu laiku kaut kas ir jādara,» smejas Anna.
Otrajā stāvā būs viena plaša telpa ar lieliem, divus metrus augstiem logiem, jo mums šeit ir skaists saulriets.
Pēc tam paveikto lietu sarakstā viens darbs sekojis otram – uzmeistarots bērnu rotaļu laukums, izremontēta un iekārtota bērnistaba, nojaukts dzīvojamās mājas balto silikātķieģeļu apšuvums, bet pirms diviem gadiem nomainīts arī ēkas jumts. Šobrīd Kreicu ģimenes dienaskārtībā ir centralizētas apkures ierīkošana, mājas siltināšana un apdare ar koka dēlīšiem, tenisa laukuma izveide un bēniņstāva izbūve, kas būs saimnieku – Annas un Uģa – stūrītis. «Otrajā stāvā būs viena plaša telpa, un abās pusēs būs lieli, divus metrus augsti logi, jo mums šeit ir skaists saulriets. Bēniņos jau ir uztaisīta visa baltā apdare, atliek vien ielikt grīdu,» atklāj saimniece, kad apstaigājam iekopto sētu.
Dažu rokas stiepienu attālumā
Anna pērn atvadījusies no agrākās Baltiņu saimnieces – omītes Maigas –, nu paliekot saimniekot kopā ar tēti, kurš savu dzīvi iekārtojis turpat blakus, septiņdesmitajos gados celtā saimniecības ēkā, kas atrodas vien dažu rokas stiepienu attālumā. «Kad atgriezāmies, tētis vēl dzīvoja šajā mājā, bet viņš vienmēr bija gribējis sev iekārtot tādu studio tipa istabiņu, un tas viņam arī bija labs stimuls,» Anna paskaidro. Apakšējā ēkas stāvā ierīkota jau iepriekš pieminētā pirtiņa un divas maizes krāsnis, kur top tēta izlolotā Ozola maize un kurzemnieku vizītkarte – sklandrauši. «Protams, cepšana vairs nav tādos apjomos kā agrāk, jo tētis ir viens. Sākumā es arī viņam palīdzēju un vēl joprojām izlīdzu ar tirdziņiem un papīru lietām, taču ar cepšanu gan vairs nesanāk. Taču cilvēki dikti mīl tēta maizīti!»
Anna novērtē, ka tētis ir turpat blakus, jo tad viņi uz nedēļu vai divām var aizlaisties kādā sen izkārotā ceļojumā. «Tētis parasti ir uz vietas un var mūs ziemā palaist atvaļinājumā – viņš tad arī māju izkurina. Mums ir malkas apkure, tā arī tiks saglabāta, tikai būs centralizēta. Jo vīrs ar tēti braukā uz mežu pēc malkas, un šis resurss ir jāizmanto,” viņa spriež, prātojot, ka īsti bezmaksas tas nesanāk, taču krietni lētāk gan.
Pašiem sava Maljorka
Runājot par ceļošanu – to Kreici patiešām mīl. Pērn, kad Jūle vēl ērti gozējusies mammas vēderā, visi bijuši Sicīlijā, vecāki divatā arī Edinburgā. «Esmu jau daudziem teikusi – ja nedzīvotu šeit, laukos, tad, visticamāk, šobrīd nemaz neatrastos Latvijā. Šī ir mana vietiņa, kur patverties. Ikdienā, ārpus ģimenes, man nav daudz saskares ar citiem cilvēkiem, un tā es arī ļoti labi jūtos,» Anna ir atklāta un pastāsta, ka labprāt dzīvotu dienvidos – Itālijā vai Spānijā. Taču tagad viņu Maljorka esot tepat – Baltiņos!
Tik ļoti negribu atvadīties no tām neglītajām tapetēm, jo man viņas tik dikti atgādina par omīti.
«Mans sapnis nebija dzīvot laukos, bet tas, ka man ir iespēja saimniekot savās dzimtas mājās… To es novērtēju un arī jūtu katrā solī un mājas sienā. Ļoti gaidu, kad man būs jauna virtuve, bet tai pat laikā tik ļoti negribu atvadīties no tām neglītajām tapetēm, jo man viņas tik dikti atgādina par omīti. Tāpēc arī virs plīts man stāv viņas bildīte! Viņa ir šeit, ar mani. Un kaut kāda iemesla dēļ arī mēs esam šeit. Es, protams, nezinu, uz cik ilgu laiku un to arī negrasos pareģot, taču kamēr mums te ir jābūt un jāsargā tā zemīte, tikmēr es uzņemos to darīt.»
Īsumā par galveno
Atbild Anna
Kura telpa mājā ir vissvarīgākā?
Mana guļamistaba. Sākumā gribēju teikt, ka virtuve, bet guļamistaba tomēr ir svarīgāka. Tas ir mans stūrītis miera, kur varu nolīst un atpūsties no mammas pienākumiem. Un bērni to arī ciena. Viņi zina – ja durvis ir ciet, tad tas ir laiks sev pašai, kur vakarā varu pabūt un kaut ko padarīt.
Kā no pilsētas dzīves laukos visvairāk pietrūkst?
Laikam jau socializēšanās… Tā burzma. Man agrāk tik ļoti patika staigāt pa kafejnīcām!
Kurš ir labākais kaimiņš?
Visi! Vienu tā nevar izcelt. Piemēram, Gunārs vēl vakar mums atnesa veselu kaudzi salātu, un viņš mums visu laiku dod arī medu, bet pretī dabū maizīti. Mēs ļoti izpalīdzam viens otram. Un Aldis! Aldis mums ar tenisa laukumu ir daudz palīdzējis.
Vislabākais meistars, ko esat satikuši?
Fēlikss, kurš mums palīdzēja bērnistabas atjaunošanā. Jo tā istaba nebija vienkārši jāizremontē, to vajadzēja atjaunot. Viņš arī piedalījies Hoijeres kundzes viesu nama [17. – 19. gadsimta interjera muzejs Liepājā – aut.] restaurācijā.
Viena lieta, ko vairs nedarītu?
Es aizvien mājā gribu baltas sienas, bet turpmāk izvēlētos mazgājamo krāsu. Jo vannas istabā ir krīta krāsa, un tur tagad tik ļoti var redzēt tos daudzos knaušļu [odu – aut.] sitienus! To es noteikti otrreiz vairs nedarītu, jau šobrīd gaidu, kad varēsim pārkrāsot.
Kad pēdējoreiz šeit jutāties patiesi laimīga?
Šorīt!
Kuru mājas darbu uztverat kā slogu?
Ēst gatavošana skaitās? Man patīk gatavot ēst, bet tā plānošana…
Mīļākais gadalaiks?
Latvijā tāds īsts pavasaris ir tikai maijā, un šis laiks man arī vislabāk patīk. Jā, mans mīļākais gadalaiks ir maijs!
Iekšā vai ārā?
Ārā!
TRĪS BŪTISKI DARBI BALTIŅOS
Šiem darbiem piemērotus instrumentus iesaka EGĪLS ČĒMS, MAKITA Latvija tehniskais konsultants.
1. Uģis: «Šobrīd ir iesākti mājas siltināšanas darbi, un tur neatsverams palīgs ir skrūvpistole jeb urbjmašīna, ko izmantoju, lai pie sienas saskrūvētu visas nepieciešamās konstrukcijas.»
Skrūvēšanas darbiem, protams, var izmantot urbjmašīnu, bet efektīvāks un vieglāks instruments ir impulsa jeb triecienskrūvgriezis. Makita LXT 18 V sistēmas triecienskrūvgriezis DTD172 ir jaunākais un jaudīgākais Makita sortimentā: 180 Nm griezes moments, bezoglīšu motors, dubultais LED apgaismojums un 8 skrūvēšanas režīmi visdažādākajiem darbiem.
2. «Tāpat gan ēkas ārsienu siltināšana, gan grīdu ieklāšana mājā nebūtu iedomāja bez līmeņrāža. To izmantoju pie grīdu likšanas, lai nokontrolētu, ka tās tiek ieklātas precīzi.»
Te es ieteiktu Makita CXT 12 V akumulatoru sistēmas krustenisko lāzera nivelieri SK106GD – tas ir pašlīmeņojošs, ar vertikāliem un horizontāliem stariem, kurus var izmantot gan kopā, gan atsevišķi, putekļu un mitruma izturīgs, projicēšanas spēja līdz 35 m.
3. «Šobrīd procesā ir ārsienu apdare, un tur izmantoju motorzāģi, lai pareizajos garumos sazāģētu kokmateriālus. Tāpat tas bija nepieciešams arī bērnistabas dēļu grīdas ieklāšanā.»
Apdares materiālu un arī grīdas dēļu sagatavošanai var izmantot rokas ripzāģi, bet precīzāks un vieglāks šis darbiņš būs, izvēloties šķērszāģi LS1219. 1800 W motors kopā ar 305 mm zāģripu nodrošina iespēju zāģēt līdz 107 mm biezus materiālus vertikāli vai 71 mm un 54 mm biezus 45 grādu leņķī.
Sadarbībā ar:
