Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Senam dārzam jauna dvēsele
Dārza saimniece un pašreizējā veidola autore ir Gundega Piebalga. Agrāk strādājusi mārketinga jomā, bet ar laiku iemīlējusi dārzu gan kā vietu, kur būt (un tāpēc iemainījusi Rīgas dzīvi pret atgriešanos ģimenes īpašumā Limbažos), gan atradusi tajā savu profesionālo kaislību. Mācoties ar dārzu saistītos kursos tepat Latvijā, turpinot apmeklēt seminārus un izglītoties attālinātos vebināros pie pasaulsslaveniem ainavu dižgariem (Noela Kingsberija, Naidžela Daneta, Maikla Kinga un citiem), viņa izkopj savu dārza rokrakstu, kurā spēlējas dabiskais, mazliet mežonīgais un modernais. Tas spoguļojas arī pašas āra telpā. Šajā dārzā, kas apskauj vienu no senākajām privātmājām Limbažos, Gundega pavadījusi visu bērnību, skolas gadus un nu atgriezusies, lai rakstītu tam jaunu stāstu, ar pietāti saglabājot vērtīgāko no senču iekoptā. Kad šķiroties pasmejos, ka tagad viņai jāveido mārketings pašai sev, Gundega mazliet kautrīgi, bet patiesi atzīstas, ka viņai netīk tukšvārdība un labāk lai darbi runā paši par sevi. Ļaušu, lai tālāk viņas vārdiem runā dārzs.
Atrast dārzā sevi
«Iepriekš savā profesionālajā dzīvē strādāju klasisku biroja darbu un uz laukiem Limbažos devos atpūsties vien nedēļas nogalēs. Godīgi sakot, nepievērsu dārzam pārāk lielu uzmanību. Pagrieziena punkts manā dārza apziņā notika 2011. gadā, kad devos ceļojumā uz Ņujorku un apmeklēju slaveno Pīta Audolfa veidoto High Line parku. Tā ir ļoti krāšņa urbāna dārza pieredze – ar vējā plīvojošām graudzālēm, apbružātām celiņu plāksnēm un vecajām sliedēm. Atceros tur dobēs ziedam ehinācijas, rudbekijas, visdažādākās graudzāles, kas pie mums tolaik vēl nebija tik populāras, un mani redzētais ļoti emocionāli uzrunāja. Nodomāju – ja kādreiz veidošu savu dārzu, tad gribēšu kaut ko tādu. Gaisīgu un ar jūtamu dabas klātbūtni.
Pirmos augus dārzā sāku stādīt ap 2012. gadu, bet tā vēsture ir daudz senāka. Šī māja ir viena senākajām privātmājām Limbažos – tā ir manu vecvecāku celta, un arī dārzs sākotnēji bija viņu iekopts. Brīdī, kad es sāku darboties dārzā, laikam biju sasniegusi to vecumu un apziņu, kad kļūst svarīga vide, kurā esam, un gribas, lai apkārt ir skaisti. Arī kopš bērnības atceros, ka dārzs vienmēr bija sakopts, te, kā jau klasiski tajos laikos, auga gan kartupeļi, gan vecmāmiņas iemīļotie īrisi, peonijas, gladiolas un rozes. Pēc vecvecākiem rūpes par dārzu turpināja mani vecāki, jo arī tēvam ļoti interesē augi un dārza iekārtošana. Kāds mūsu ģimenes draugs ir beidzis Bulduru dārzkopības skolu – viņš ar savām zināšanām daudz palīdzējis dārza iekārtošanā, un ar viņa padomu uz dārzu atceļojuši daudz interesanti augi, kā, piemēram, rododendri, kas nu jau sasnieguši manu augumu, arī pīpes koks.»
Vecvecāku ābeles pavēnī
«Dārzu vienmēr ieskāvuši daudzi augļu koki, sniedzot pavēni saulainā laikā. Nu no augļu kokiem atstātas vien četras ābeles, kas kalpo kā struktūraugi – starp tiem arī iemīļotais ‘Baltais Dzidrais’ un ‘Cukuriņš’… Cenšamies ābeles kopt, regulāri izzāģēt vecos un bojātos zarus, lai tās saglabātu dārzā maksimāli ilgi. Protams, ābolus nobaudām, bet man koki ir svarīgi ne tik daudz augļu dēļ, bet tādēļ, ka tie veido dārza telpu daudz intīmāku, dāvā noskaņu.
Man ir tuva apziņa, ka veci koki dārzā – tā ir neizmērāma vērtība.
Novērtēju arī, ka šajā privātmāju rajonā un kaimiņu īpašumos daudzviet ir lieli koki – liepas, ozoli… Arī pie mūsu sētas aug zirgkastaņa. Man liekas, vide, kurā mājo koki, ir daudz īpašāka par klajumu. Dārzā joprojām aug arī vecvecāku laikā stādītie ceriņi un jasmīni jeb filadelfi, manā bērnībā stādīta eglīte ‘Conica’, priede, kas tika stādīta kā neliela kalnu priedīte, bet nu izaugusi mājas augstumā. Šos augus joprojām saglabājam, tie ir dārza emocionālais mantojums.
Ķeroties pie rekonstrukcijas, pirmais, ko likvidējām, bija sakņu dārzs ar kartupeļiem, kāpostiem un pupiņām, jo iespējas to apstrādāt pašu spēkiem bija ierobežotas. No ēdamdārza atstājām vien siltumnīcu, kas nu kautri ieslēpusies apjomīgos pļavveida stādījumos. Tā ir visai parasta – no koka un plēves.
Ap māju veidotās dobes tur bija arī tad, kad dārzā vēl rosījās vecmāmiņa, arī ielokā veidotie stādījumi dārza centrā agrāk bija apmēram tajās pašās vietās.
Man ļoti tuvi ir pļavveida stādījumi ar graudzālēm un dažādām modernām ziemcietēm, tāpēc arī savā dārzā esmu ieviesusi šo stilu.
Dārzam nav plāna, nav augu uzskaitījuma un saraksta – viss tajā redzamais ir stādīts intuitīvi un vienmēr ir procesā.
Kuram dārzniekam gan tā nav – kaut ko stādām, kaut ko pārstādām, iemīlam kaut ko jaunu un iestādām arī to…»
Par praktisko
«Jāatzīstas, ka pēdējos divus gadus saistībā ar dažādiem citiem darbiem savā dārzā darboties sanācis ļoti maz, un tas dzīvo savu dzīvi. Labākajā gadījumā sanāk apravēt dobēm maliņas, tas arī viss. Tāpat esmu slinka uz mēslošanu – daru to vien tad, ja nepieciešams izlietot iekrāto kompostu. Arī laistu dārzu tikai ļoti sausā laikā un neregulāri.
Toties, ierīkojot jaunu dobi, vienmēr cenšos izravēt daudzgadīgās nezāles, noņemt velēnu un pēc augu sastādīšanas pārklāt augsni ar mulču – tas vismaz sākuma gados, kamēr augi sasniedz pilnu augumu, ir svarīgi, lai būtu mazāk jāravē. Par labu esmu atzinusi Kristas dārzs Mārupē, kas paši arī piegādā. Rīkojoties pēc šādas taktikas, pat manas lielās un daudzās dobes var ātri apravēt vienā vai divās dienās.»
Pavasaris
«Mans dārzs mostas līdz ar neskaitāmu sīpolpuķu paklāju. Man ļoti patīk sīpolpuķes, un to dobēs ir ļoti, ļoti daudz. Katru gadu kaut ko piestādu klāt, bet pārāk neaizraujos ar jaunām un modernām šķirnēm, priekšplānā liekot augu izturību un spēju naski vairoties. Pirmās, kas mostas, ir sniegpulkstenītes – daudzas no tām aug vēl no vecvecāku laikiem. Esmu tās arī pavairojusi, iestādot sīpolus dažādās dārza vietās. Tāpat esmu rakusi sniegpulkstenītes pie pamestām mājām vai savvaļas vietās un nesusi stādīt savā dārzā – un aug!
Sniegpulkstenītēm seko krokusu uznāciens – tie pateicībā par izcili saulainiem apstākļiem zied visdažādākajās krāsās no gaiši dzeltena līdz koši violetam. No vecmāmiņas laikiem ik pavasari uzzied meža tulpītes Tulipa sylvestris – arī tās ļoti labi aug un dāsni vairojas. Kā sveiciens no bērnības – sniedzītes.
Man šķiet, pavasarī gaidīta ir ikviena puķīte un tām katrai ir savs neatkārtojamais skaistums.
Vienīgās, ko nestādu dobēs, ir tulpes. Pie manis tās vai nu aug gausi vai vispār neizbāž degunus no zemes – varbūt nepatīk augsne vai kādas citas klimatiskās iezīmes. Tā kā esmu vīlusies tulpju stādīšanā vairākus gadus, tagad mēģinu tās stādīt podos – gan lielākos, gan mazākos.
Dārzā aug arī vairākas magnolijas, bet vislielākie maigi dzeltenie ziedi pieder Depo pirktajai šķirnei ‘Elizabeth’. Esmu to pārstādījusi, apgriezusi, un nekas tai nekaitē. Vienīgi tā zied salīdzinoši vēlu, pat maija beigās, tāpēc ziedpumpuri mēdz ciest pavasara salnās. Klimats šeit, Limbažos, ir Vidzemei raksturīgs – mīnusi ziemā ir lielāki un ir salīdzinoši daudz nokrišņu. Taču visam ļauju augt dabīgi, neko, izņemot sīpolpuķu podus, speciāli nesargājot no aukstuma.»
Vasara
«Apzinos, ka dārzā ir vēl daudz darāmā, bet, plānojot ko jaunu, gribas paturēt kaut ko no veco laiku liecībām. Gan ēkām, gan āra telpai negribas iet pāri ar eiroremontu. Piemēram, celiņu plāksnes dārzā, starp kurām šarmanti ieaudzis mauriņš, ir mana vecātēva veidotas, un tieši tādas tās gribas saglabāt.
No augiem vasarā viena no galvenajām spēlētājām ir Virdžīnijas veronika, kas dobi piepilda ar savu apjomīgo augumu un veido gaisīgas ziedu vārpiņas. Viena no mīļākajām man ir šķirne ‘Alba’, kas zied baltā krāsā, vēlāk par citām un ir ar stingru mugurkaulu, neizgāžas. Arī violetā ‘Fascination’ – tai gan ir niķis mazliet pagāzties, bet pret to palīdz balstu aplikšana apkārt. Pārāk gan uz augu sliktajām īpašībām neiespringstu, jo dabā ir līdzsvars – kāds stingrāks augs pietur gāzelīgākos. Dārzā ir smilšmāla augsne, kas daudziem augiem varbūt pat ir par treknu – tādēļ tie izaug leknāki un sagāžas.
Ieloka dobes krāšņums vasarā ir stepjulīgas ‘Allgäu’ (Stipa calamagrostis) nopelns – tā zied kuplām, zeltainām smilgām. Vienā vietā iestādīti divi ceri, un izskatās apjomīgi. Ļoti dekoratīva! Otra galvenā loma – atkal veronikām.
Vēl viens mans favorīts ir palmu grīslis – izturīgs, ļoti blīvi saaug un, pateicoties savam gaišajam tonim, labi kontrastē ar visu pārējo. Līdzīgā tonī ir rudens seslērija – dzeltenīga, ļoti skaista, viena no manām mīļākajām graudzālēm. To rotā 50–60 centimetru augstas smilgas, kas ļoti pievilcīgas izskatās arī rudenī.
Pieķeru sevi pie domas, ka tad, kad viss sakuplo, dārzs izskatās kā tajās skaistajās ārzemju bildēs…
Lielo dobi papildina arī vecāku un vecmāmiņas stādītie īrisi un peonijas, bet struktūru piešķir zvaigžņu magnolija – pavasarī tā zied, vasarā krāšņo ar skaistām lapām, bet rudenī un ziemā ienes dobē pelēki sudrabaino toni, jo jau vasarā kokam aizmetas nākamā gada ziedpumpuri, kas izskatās kā mazi pūpoliņi.»
Rudens un ziema
«Arvien atklāju ko jaunu, un viens no pēdējā laika atklājumiem ir ziemciete iegrieztā kalimēra (Kalimeris incisa). Tā zied nelieliem margrietiņu tipa ziediem no jūnija beigām līdz pat vēlam rudenim. Atkarībā no šķirnes ir 60 centimetru vai pat 1,20 metru augsta, stingriem kātiem. Rudenī lapas krāsojas oranžīgi dzeltenas, īpaši, ja iestādīta austrumu pusē. Rudens pieder arī brūnvālītēm, kas zied maziem, brūniem ziediņiem un atkarībā no šķirnes ir agrāk vai vēlāk ziedošas. Dobēs kā balsta augi ir arī vairākas hortenzijas – izvēlos tādas pārbaudītas vērtības kā ‘Lime Light’ un ‘Polar Bear’. Tās ir izturīgas, krāšņi zied un nav tik ciperlīgas kā dažas jaunās šķirnes.
Katru gadu ļauju dārzam ziemot vasaras tērpā, apgriežot vecos lakstus un ziedkātus martā vai aprīļa sākumā.
Vienīgi gados, kad ir ļoti mitrs, bieži slapjš sniegs, augi ātrāk aplūst, sagāžas, un tad mēdzu tos apgriezt ātrāk, jo viss pievilcīgums tāpat ir zudis. Arī pagājušajā gadā daudzus augus apgriezu jau pirms Ziemassvētkiem, atstājot tikai stingrākos. Vēl par savlaicīgu apgriešanu jāpadomā, ja negribas, lai augi sasējas, kā to, piemēram, saulainā vietā dara ehinācijas. Pārāk kavēties ar apgriešanu nevar, jo tad ir lielāka iespēja nobradāt augt sākušās sīpolpuķes – drīzāk jāskatās pēc situācijas un laika apstākļiem katrā konkrētā vietā.»
Gundegas iecienītākās stādaudzētavas
- Puķu lauki, kas piegādā stādus arī uz tirdzniecības vietu Limbažos.
- Baižas Krimuldas pagastā.
- Saulesķirši Ādažos.
- Siguldas dārznieks.
