Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Precīzus skaitļus par to, cik mājsaimniecībās zem viena jumta mīt vairāk nekā divas paaudzes, atrast neizdevās, bet kādā pētījumu centra SKDS aptaujā pirms gandrīz 10 gadiem šādu kopā dzīvošanas modeli apstiprināja vien 5% ģimeņu.
Salīdzinājumam – ASV kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, kad multipaaudžu kopdzīvošana bija pavisam panīkusi, šāds modelis skaitliski arvien pieaug, nu jau sasniedzot vairāk nekā 15% iedzīvotāju. Tā galvenais iemesls gan ir krietni atšķirīgs no tā, kāds varētu būt Latvijas gadījumā, un meklējams iedzīvotāju izcelsmē un tradīcijās.
Taču resursu taupīšana, kas tiek minēts kā vēl viens iegansts – jo, dzīvojot kopā, nonākt nabadzībā ir grūtāk –, gan droši vien varētu būt attiecināms arī uz mūsu realitāti.
«Vairākas paaudzes zem viena jumta – tas ir vairāk cilvēku un līdz ar to vairāk mīļuma, atbalsta, iespēju mācīties vienam no otra. Tomēr saimei kopā ir vieglāk saimniekot, bet ne vienmēr arī sadzīvot. Taču ir patīkami grūtos laikos atnākt mājās pie kāda un fiziski vai emocionāli ieritināties klēpī un aizmirst par problēmu. Ir labi sajust plecu ikdienas raizēs – bērnu pieskatīšanā un saimniekošanā, slimībā, grūtu lēmumu pieņemšanā. Bērniem ir iespēja redzēt un novērot dažādas attiecības, dažādus darbu darīšanas modeļus, konfliktu risināšanas paņēmienus un mācīties cienīt atšķirīgus viedokļus. Un tas notiek, vienkārši dzīvojot kopā ikdienā, nevis tikai ciemošanās reizēs vai uz ielas,» – tā psiholoģe Magdalēna Pranaite raksturo vairāku paaudžu kopā dzīvošanas priekšrocības.
Vērtēt reālistiski un praktiski
Dzīvot vairākām paaudzēm zem viena jumta nav vienkārši, un nav tādas universālas, visiem gadījumiem ģeldīgas receptes, kā tas būtu pareizāk darāms. Kamēr tīmeklī var lasīt striktus ekspertu ieteikumus to nekādā gadījumā nedarīt, psiholoģe Magdalēna Pranaite nav tik kategoriska. Tomēr arī viņa iesaka – ja vien vispār ir izvēle, uz potenciālo kopā dzīvošanu raudzīties ļoti reālistiski un praktiski, sākot ar visparastākajiem sadzīves sīkumiem.
Būtu jāmēģina iztēloties, kāda būs ikdiena, kad mājā būsiet visi kopā ar saviem ieradumiem, vajadzībām, dzīves ritmu.
Ja, piemēram, vecākā gadagājuma ģimenes loceklis ieradis agri celties un skaļi rosīties, tad jāsaprot, ka tā, visticamāk, viņš darīs arī tad, kad dzīvosiet zem viena jumta. Vai spēsiet to izturēt? Cits piemērs – ir cilvēki, kam augu dienu gribas komunicēt ar citiem, tāpēc viņi lielākoties uzturas viesistabā. Ja tu tajā pašā laikā gribi vien paskatīties televizoru, tad uz saziņu kārais mājinieks var nogurdināt ar nerimstošajām sarunām. Ja, iedomājoties vien, jau mati stāvus ceļas, tad tas ne par ko labu neliecina. Tas, kā ikdiena izskatīsies, jāpārdomā visām pusēm. Un to vajag pārrunāt arī ar bērniem – turklāt, jo tie lielāki, jo vairāk jārunā. Kā būs, kad mūsu dzīvē parādīsies vēl cits cilvēks ar savām vajadzībām. Nevis atbrauks ciemos, bet būs katru dienu. Ja kopā dzīvošana ir izvēles variants, tad labi būtu arī saprast, kāpēc to vispār vajag.
Protams, aplami būtu mērķēt uz to, ka visu pirms tam varēs izdomāt un paredzēt. Te līdzībai var minēt piemēru ar jaunu darbavietu. Varbūt tikai pēc mēneša tu saproti, ka tomēr nevari izbraukāt, tas ir pārāk nogurdinoši. Vai – ka darbavietas apkārtnē nav, kur paēst, par ko pat iedomājies nebiji. Tāpat, sākot kolektīvo dzīvošanu, pēc laika var izrādīties, ka kaut ko tādu izturēt diemžēl nav iespējams.
Katram sava dzīves telpa
Lai sadzīvošana nebeigtos zibensātri, obligāts priekšnoteikums ir visiem mājiniekiem pa savai privātai dzīves telpai. Lauku mājā, kur brīvas vietas vairāk, to īstenot varētu būt pat vieglāk nekā dzīvoklī. Vairākām paaudzēm mēģināt sarūmēties vienā istabā – tā gan ir slikta ideja.
Kā atzīst psiholoģe, cilvēks ir kopienas radība, bet viņam ir nepieciešama sava telpa, kur patverties, lai atpūstos, satiktos ar sevi. Ja šādas privātas telpas paša mājās nav, ar to var samierināties, bet uz laiku. Ilgtermiņā, visticamāk, kļūsim stresaināki vai arī kavēsimies doties mājās. Ne velti tā dēvēto studio tipa mitekļu iemītnieki pēc strīda meklē iespēju norobežoties un bieži ir spiesti patverties tualetē, vannasistabā, doties ārā pastaigā vai auto izbraucienā.
Cilvēkam nepieciešama sava drošā vieta. Ja šī pamatvajadzība nav apmierināta, tad grūti būt darbīgam un radošam. Sava dzīves telpa arī māca ievērot robežas un autonomiju.
Vecākiem jeb vidējai paaudzei vajadzētu vismaz savu guļamistabu, bērniem katram savu vai kopīgu telpu. Vecākajai paaudzei – savu istabu. Kopā būšanai lai paliek viesistaba. Tāpat labi, ja ir plaša virtuve ar lielu galdu, pie kura visi var piesēst uz sarunām. Ja kāds strādā no mājām, tad papildus vēl jādomā arī par darba telpu.
Kur otrais lieks
Gluži tāpat kā nodeldētajā teicienā par divām saimniecēm virtuvē, arī mājās var būt un vajag būt tikai vienam saimniekam.
Divi saimnieki draud ar mūžīgu kasīšanos. Tas gan nenozīmē, ka saimnieks ir tas, kas visu darīs viens. Viņš būs tāds kā līderis un organizētājs. Parasti par tādu kļūst mājinieks, kurš spēj uzņemties atbildību un krīzes situācijās nevis izmisīgi skraida apkārt, ko nu darīt, bet pieņem lēmumus. Te dzimumam un vecumam nav izšķirošas nozīmes.
Samierinies – strīdi ir neizbēgami
Vajadzētu atmest ilūziju, ka par visu varēs vienoties un virs mājas nekad nesavilksies strīdu mākoņi. Tā nav pat šķietami ideālās ģimenēs. Ir arī labi daudz tēmu, par kurām vienmēr var pakašķēties, piemēram, kā kopumā dzīvot laukos, kā audzināt bērnus, kā saimniekot, kā strādāt un pelnīt. Atšķirties var arī mērķi, kāpēc esam te, lauku dzīvē, un ko gribam panākt.
Tāpat labs pamats konfliktam ir dažādo paaudžu atšķirīgās vajadzības. Piemēram, vecākiem cilvēkiem ir nepieciešamība būt vajadzīgiem, viņiem gribas piedalīties un gūt atzinību. Savukārt jaunajiem pilnīgi pretēji – viņiem vajag sevi pierādīt. Līdz ar to, kad vieni grib palīdzēt un pamācīt, bet otri visu grib darīt paši, ir iemesls pastrīdēties.
Un vispār – kā bez rīvēšanās mājā, kurā jāsadzīvo citā realitātē un globālā izplatījumā planējošai Z paaudzei (90. gadu beigas līdz 2010. gads), tradicionālo vērtību (izaudzināt dēlu, iestādīt koku utt.) piekopējai X paaudzei (pagājušā gadsimta vidus līdz astoņdesmitie gadi), varbūt vēl arī mileniāļiem ar saviem īpašajiem pārdzīvojumiem un vecākajai paaudzei, kura ļoti mēģina tikt visam līdzi, neatkāpjoties no saviem dzīves uzskatiem un principiem, kas kādam var šķist iesīkstējuši.
Tāpat psiholoģe iesaka netvert visu ļoti personiski. Bērns augot un attīstoties tausta robežas, mācās runāt, sadzīvot, dažkārt pāršaujot pār strīpu, bet lielākoties tas nebūtu jāuztver kā viņa personīga vēršanās pret vecākiem. Tie ir eksperimenti, lai pārbaudītu, kas strādā un kas ne. Vai, piemēram, vecāki cilvēki pieraduši visus pamācīt. Ne vienmēr tas ir tāpēc, ka viņi uzskata pārējos par muļķiem, viņiem vienkārši ir tāds komunikācijas stils. Kad šādas lietas iemācies tvert vieglāk, mazāk ieganstu aizvainojuma rūgtumam.
Runāt, pat ja visu nevar izrunāt
Tieši tāpēc paaudžu kakofonijā tik noderīga ir mierīga runāšana. Sarunas laikā varam mēģināt izprast cits cita vajadzības un vēlmes un kā sadarbojoties to risināt.
Magdalēna Pranaite iesaka kaut reizi nedēļā kopīgās sarunas pie galda. Sanākt pie vakariņām un pārrunāt, kas gaidāms nākamajā nedēļā, kur brauksim, ko darīsim u. tml. Nevis dalīt darbus, pārmest un cilāt jutīgās tēmas, bet pastāstīt, kas kuram iecerēts. Pie saimes galda nevajadzētu risināt privātas lietas, kas būtu jāizrunā aci pret aci, jo, visticamāk, saņemot publisku nosodījumu, sāksim aizstāvēties.
Psiholoģe uzskata, ka runāšanas prasme nav tikai konkrētai paaudzei piemītoša īpašība. Visos laikos ir bijuši cilvēki, kas mācējuši runāt un kam tas nepadodas. Viss vairāk atkarīgs no cilvēka – kā audzis, ko piedzīvojis. Turklāt runāt vienmēr var mācīties.
Nevar bez robežām un atbildības
Robežas ir uzvedības rāmji. Tās definē mūsu sadzīvošanas noteikumus. Vai ēdam vienmēr kopā vai tomēr pieļaujam, ka maltīti ietur pie televizora un daži savās istabās? Vai pieņemts, ka paziņojam viens otram par aizkavēšanos darbā vai ballītē u. tml.
Tēlaini izsakoties, ir jāvienojas, kā kopīgajā smilšu kastē spēlēsimies un ar kādām mantiņām.
Taču robežas noteikti ir jānovelk. Jo to pārkāpšana mūsos instinktīvi pamodina vēlmi cīnīties vai bēgt (atsevišķos gadījumos arī sastingt).
Ir cilvēki, kas jau no bērnības raduši ievērot robežas, piemēram, neiet bez klauvēšanas otra istabā vai nelīst vannasistabā, kad tur kāds mirkst dušā. Tomēr gadās, ka kādam tas nav dabiski pašsaprotams. Tāpat nevajag vairīties par robežām runāt. Turklāt paturēt prātā, ka būs arī tādas, kas tāpat tiks pārkāptas, un ar to būs jāiemācās samierināties.
Tikpat svarīga ir atbildības nodalīšana. Sākot ar to, ka katrs pats ir atbildīgs par savu dzīvi kopumā un arī par to, kā jūtas. Te noteikumi gan mainās atkarībā no vecuma.
Ja izdodas, var dalīt darbus, bet var tādu brutālu dalīšanu aizstāt ar to, ka katram tiek uzticēts tas, kas vislabāk padodas. Jebkurā gadījumā tam jābūt brīvprātīgam procesam. Ja kādu mēģinās piespiest, nekas labs tur nesanāks. Galu galā, mērķis jau ir kopā dzīvot, nevis dzīvi savstarpēji bojāt.
Tāpat kā teicienā par divām saimniecēm virtuvē, arī mājās var būt un vajag būt tikai vienam saimniekam.
Vecākam cilvēkam ir nepieciešamība būt vajadzīgam, viņam gribas piedalīties un gūt atzinību.
Pieredze
«Strīdos vainojam horoskopus.»
Anna Roze kopā ar vēl divām paaudzēm dzīvo pamatīgā Zemgales lauku mājā Lauri.
«Mūsu stāsts par paaudžu sadzīvošanu vienā mājā meklējams jau pirms Pirmā pasaules kara, ir bijuši brīži, kad te vienlaikus dzīvojušas pat četras paaudzes.
Cik sevi atceros, vienmēr esmu vēlējusies dzīvot Lauros, visa mana pasaule ap to grozās. Mums ir skaistākās debesis un saulrieti, un tās ir mūsu saknes.
Lauru piemājas teritorijas platība ir tik liela, ka visiem pietiek vietas. Arī dzīvojamā telpa mājā katram ir sava.
Es gan atceros, ka bērnībā kādu brīdi ziemas laikā dzīvojām pieci cilvēki 40 kvadrātmetros, pieņemu, ka tas bija kurināšanas dēļ.
Tagad mana vecāmamma dzīvo pirmajā stāvā, jo vairs vecuma dēļ nevar diendienā uzkāpt uz otro. Nesen es sev izremontēju mājas pirmā stāva daļu otrā pusē, bet vecāki palika otrajā stāvā.
Darbu dalīšana mūsu mājās ir ļoti īsa – visi dara visu. Vecmamma ravē savas puķes, uzpasē dārzu un siltumnīcu, mamma ravē savus dārzus un puķu dobes. Man pa dobēm rosīties ne visai iet pie sirds, tāpēc labāk izvēlējos būt tehniska – mana atbildība ir zāles pļaušana. Tētis mājā rūpējas par siltumu un teritorijas vizuālo noformējumu, palīdz arī pļaut zāli.
Smagākais laiks Lauros noteikti bija līdz 1999. gadam, kamēr saimniecībā atradās lopi. Šo gadu rūpes kā bērns neizjutu, bet lēmumu par lopu likvidēšanu tētis, mamma un vecmamma pieņēma vienbalsīgi. Tad tētis, vecāsmammas pabakstīts, ielēca floristikā. Pasūtījuma darbus, piemēram, kāzu dekorēšanu, izpildīt palīdzējām visi. Mēs vienmēr cits citam esam palīdzējuši gan mājās, gan ārpus tās.
Ar katru gadu arvien vairāk saprotu un apzinos, cik grūti vienā mājā ir trim saimniecēm. Es gribu lietas kustināt kā jaunā paaudze. Mamma vienmēr konsultējas un apspriežas ar tēti. Bet vecmammai atkal ir savs vecā cilvēka skatījums. Tomēr pirms lielāku lietu uzsākšanas sanākam kopā visi.
Neviens nav perfekts, arī mūsu mājās ir strīdi un asākas vārdu apmaiņas. Bet mēs visbiežāk tajā vainojam horoskopus: vecāmamma – Auns, tētis – Vērsis, es – Dvīņi un mamma – neitrālais Vēzis. Ja nopietni, tad strīdos salabt palīdz plašā teritorijas platība un lielā māja. Kad sastrīdamies, katrs savā stūrī pie sevis izanalizējam viens otru, un pēc laika atkal viss ir labi.
Mūsu saticības atslēga ir daudzi kopā pavadītie gadi un spēja citam citu pavilkt uz zoba. Protams, visam ir robežas, mēs ar tēti, piemēram, esam vecomammu paķircinājuši tā, ka apvainojas un trīs dienas nerunā ar mums.»
«Pratām aizvērt durvis un otra dzīvē nejaukties.»
Šobrīd Liegas Piešiņas mājā Stopiņu pagastā dzīvo vien pāris paaudzes, taču bija periods, kad zem viena jumta mita četras: vecāmamma, viņas dēls un Liegas mamma, Liega ar vīru un diviem bērniem.
«Kopā esam dzīvojuši visu mūžu, un nekad to neesmu uztvērusi kā kādu bēdu leju. Kādreiz jau padusmojos, jaunībā aizbraucu mācīties uz Pēterburgu, lai apliecinātu savu neatkarību. Tad atkal atgriezos pie vecākiem. Kad vēl dzīvojām dzīvoklī, bija pagrūti, bet pārcelšanās uz māju bija optimālais variants. Cits pie cita jau bijām pieraduši un pieslīpējušies.
Palīdzēja tas, ka mums katram bija sava telpa un ka pratām arī aizvērt durvis un otra dzīvē nejaukties.
Esmu iemācījusies, ka mēģināt izzināt visu dzīves nav labs stils, lai sadzīvotu. Mums mājās arī nebija tāds mākslīgs darbu dalījums. Tas, kas labāk patīk, – tā dalījām darbus.
Mana māsa teica, ka viņai esot bijusi sajūta – ja dzīvo kopā ar vecākiem, tad esi tāds kā lūzeris. Es gan tā nekad neesmu jutusies. Pamatnosacījums šādai izvēlei, pirmkārt, bija ekonomiskā puse, otrkārt, kad parādās bērni, tad vecāku palīdzība ir ļoti noderīga. Cita paaudze kaut ko arī iemāca, izstāsta, ir pieejamas atmiņas. Mēs taču šobrīd dzīvē ārprātā steidzamies, un mums šķiet, ka vecmāmiņa vai mamma būs mūžīgi.
Kopā dzīvojot, gan jāiemācās izmantot arī baltos melus, jo ne vienmēr vari vecākiem par sevi un savu dzīvi stāstīt pilnīgu patiesību.
Tāpat esmu iemācījusies: kaut daru, kā gribu, vecākajai paaudzei ir jāsniedz pseidosajūta, ka izlemj viņi. Atļauju viņiem justies kā noteicējiem. Patiesībā būt tam galvenajam ir nepateicīga lieta. Ir taču tik ērti dusmoties uz kādu, kurš ir atbildīgs un pieņem lēmumus, bet pašam nedarīt neko.»
