Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mājas dosjē
Dižozoli Ogres novada Suntažu pagastā
- Saimnieki – Daniels un Alise Gunnarssoni. Daniels strādā grāmatvedības jomā, bet Alise ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta galvenā krājuma glabātāja.
- Piecpadsmit hektāru lielo saimniecību Gunnarssoni iegādājās 2016. gadā. To lielākoties klāj pļavas, un ir arī neliels stūrītis meža.
- Dižozolu dzīvojamā māja – koka guļbaļķu ēka, kas apmūrēta ar baltiem silikātķieģeļiem – ir aptuveni simt gadu veca un aizņem 120 m2 lielu platību.
Braucot pa Suntažu puses meža ceļiem, mērojam vienu pagriezienu pēc otra, līdz nokļūstam Dižozolos. Šķērsojot Lēvenstrautu, abpus piebraucamajam ceļam atbraucējus sagaida divi seni un vareni ozoli, iezīmējot piecpadsmit hektāru lielās Gunnarssonu saimniecības robežu. Daniels un Alise šeit saimnieko jau sesto gadu. «Šo vietu nopirkām 2016. gadā, tieši Jāņos dabūjām atslēgas, un kopš 2017. gada sākuma šeit arī dzīvojam. Mums šeit nav ne radu, ne kā cita, vienkārši gribējām māju laukos,» viņi iesāk savu stāstu. Gunnarssoni ir Dižozolu trešie saimnieki. Pirms tam kādu gadu māja stāvējusi tukša, līdz īpašnieki izlēmuši to pārdot.
Lai iet dzīve remontos!
Taču par visu pēc kārtas! Alise ir uzaugusi Cēsu pusē, bet Daniels – nelielā ciematiņā Zviedrijas laukos, aptuveni stundas brauciena attālumā no Gēteborgas. Tur viņi abi arī iepazinās, studējot arheoloģiju Gotlandes Universitātē. Kad jau kļuvis skaidrs, ka abi vēlas dzīvot kopā, Alisei dzimusi doma – kurā valstī pirmais dabūs darbu, tur arī apmetīsies uz dzīvi! Taču Daniels uzreiz smejas, ka jau nedēļu pēc eksāmeniem Alisi uzaicināja pievienoties Āraišu ezerpils kolektīvam. «Nebija tā, ka es to plānoju, man vienkārši paveicās. Ja Daniels būtu pirmais dabūjis darbu arheoloģijā vai kaut ko līdzīgu Zviedrijā, tad es būtu pārcēlusies uz turieni,» paskaidro Alise.
Kādu laiku dzīvojuši Rīgā, līdz sākuši domāt – pelna labi, ir stabili savā dzīvē, ko tālāk?
«Gribam pirkt dzīvokli vai kaut ko īrēt un ceļot pa pasauli, pavadot dzīvi skaistos ceļojumos, bet varbūt ne tik skaistā dzīvesvietā? Vai arī visu savu laiku, enerģiju un naudu veltīt kādai vietai un zināt, ka tāpēc varbūt pazaudēsim kaut ko citu?» Un, ja reiz esam atbraukuši uz Dižozoliem, tad atbilde nav tālu jāmeklē – Gunnarssoni izlēma par labu viensētnieku dzīvei nepilnas stundas brauciena attālumā no galvaspilsētas. Saimnieki stāsta, ka apskatījuši gana daudz īpašumu, līdz nokļuvuši tieši šeit, kur viņus uzrunāja vieta, ar senatnes auru apvītās ēkas un to stabilais tehniskais stāvoklis. Kā paši saka, māja bija izlabojamā un izremontējamā stāvoklī. «Mēs acīm vaļā izvēlējāmies to, ka tas būs grūti un dārgi un mēs visu nedabūsim, bet mums patīk! Vismaz man patīk remontēt, labot, restaurēt un skatīties, kā viss uzlabojas,» saka Alise.
Ar pašu rokām
Jau pirmajā dienā, kad saņemta mājas atslēga, saimnieki ķērušies vērsim pie ragiem un acumirklī salabojuši tekošo jumtu. Pašu rokām šeit paveikuši arī lielāko daļu darbu. Izņēmums ir apkures, elektrības un kanalizācijas ierīkošana, kas uzticēta profesionāļiem, lai vēlāk nav lieku problēmu.
Līdz šim saimnieku laiks un darbs galvenokārt veltīts iekštelpu izbūvei, lai dzīvošana un ikdiena mājā būtu ērta un patīkama. Ārpusē gan nepaliek nepamanīti abi pārmūrētie skursteņi, nomainītie logi un glīts, svaigi izbūvēts vējtveris, kura baltais koku dēļu krāsojums un sarkanbrūnās aplodas sētai piešķir skandināviskus vaibstus. «Sākumā vecos koka logus gribējām restaurēt, bet tie bija ļoti nekopti, savu laiku jau pārdzīvojuši un tur nekas īsti vairs nebija glābjams, tāpēc salikām jaunus,» atklāj saimnieki.
Ķeroties klāt remontdarbiem, Gunnarssoni vadījušies pēc principa – pa vienai istabai.
Kopā tās ir četras, vēl arī virtuve un dušas telpa. Šobrīd neremontēta palikusi vēl viena – dzīvojamā istaba, kas nedaudz atsvaidzināta, pārlīmējot tapetes. Alise gan steidz stāstīt, ka gribētu arī virtuvi pārtaisīt, un mēs sirsnīgi pasmejamies, ka tā jau tūlīt aizies otrais riņķis!
Telpās no linoleja atbrīvotas, slīpētas un lakotas vecās koka grīdas, savukārt griesti tikuši pie jaunas smalku koka dēlīšu apdares. «Var redzēt, ka grīdai ir bijuši dažādi periodi. Ir pavisam vecie dēļi, tad ir jaunāki, un tur vēl kaut kas ir labots,» izrādot māju, pastāsta saimnieki.
Runājot par sienām, ar tām viņi visvairāk eksperimentējuši, lūkojot, kas labāk un interesantāk izskatās. Vietām atsegts mājas senākais slānis – koka guļbaļķis –, kas slīpēts un noklāts ar lineļļu, citviet klāts dekoratīvais apmetums, dabiskais kaļķis vai izlīmētas tapetes.
Rādot uz darbistabas kaļķa apmetuma sienu, Alise lepni stāsta, ka to paveikusi pašas spēkiem, kamēr Daniels slīpējis grīdas.
Māja siltināta no iekšpuses, ieklājot ekovati. «Visām istabām ir nosiltināti griesti un ārējās sienas, cenšoties ievērot to, ka vajag mitruma barjeru un ventilāciju,» pastāsta Gunnarssoni. Viņi arī atklāj, ka mitrumizolācijai sienām izmantojuši speciālu papīru. «Mēs skatījāmies, ka Zviedrijā bija vieni saimnieki, kas no iekšpuses siltināja hoteli, katru istabu taisot citādi. Tur arī bija pierakstīts, kas un kā sadzīvo, un vēlāk redzams, ka griestiem mitrumizolācijai labāk izmantot tvaika plēvi, bet sienām var arī speciālo papīru,» savos atklājumos padalās Daniels un Alise.
Pa apli
Dižozolos saglabāta vēsturiskām dzīvojamām ēkām raksturīgā kustība pa apli, telpas izkārtojot ap mājas dvēseli – maizes krāsni. Arī šeit tāda savulaik bijusi, taču Gunnarsoni māju saņēmuši bez senās krāsns. Runājot par šādu plānojumu, Alise saka, ka viņai tomēr gribētos izbūvēt nelielu gaitenīti, kas savienotu verandu ar dzīvojamo istabu.
Starp citu, mājai ir arī divas ieejas, katra savā ēkas pusē, un viena no tām aizved uz glītu, stiklotu verandu. Atliek vien mazliet pievērt acu plakstiņus, un pavisam dzīvs iznirst skats, kā saules pielietajās dienās Daniels ar Alisi tur sēž pie apaļā galda un malko rīta kafiju, pārlapo jaunākās ziņas un, atpūtinot acis, pārlaiž skatu dārzam.
Pirtiņa ar cūkgaldiņu
Atsevišķu stāstu pelnījusi vecā pirtiņa. Saimnieki zina teikt, ka nelielā koka guļbaļķu būve varētu būt vēl vecāka nekā dzīvojamā māja. Iepriekšējie īpašnieki atcerējušies, ka pirts savulaik atvesta no Latgales. Izjaukta pa baļķiem un pēc tam salikta no jauna, apmūrējot ar tiem pašiem baltajiem silikātķieģeļiem, kas izmantoti mājai. Pašos pirmsākumos tā kalpojusi kā melnā pirts, bet vēlāk izbūvēta laikmetam atbilstošāka krāsns. «Šeit mēs labojām sienas. Izvilkām no spraugām ārā vecās zeķes un sapildījām kaņepju šķiedru. Ieklājām arī grīdu, nomainījām logus un salabojām ķēdēs iekārto lāviņu,» paveikto atceras Gunnarssoni.
Pirts priekštelpā pie loga atrasta vieta kādam īpašam mantojumam no iepriekšējiem saimniekiem – cūkgaldiņam, kā to iesaukuši Gunnarssoni. Tas ir sens galds, uz kura redzams cūkas siluets, kas tur radies pēc dzīvnieka vienas puses nosvilināšanas ar degli. Alisei par to ir sava versija. «Man šķiet, ka tas stāsts ir tāds – atnāca saimniece un ieraudzīja, ka uz viņas labā galda tiek svilināta cūka, tāpēc noskaitās un neļāva to apmest, lai nosvilinātu no otras puses. Jo galds īstenībā ir labs!» Tā nu viņiem dzimusi pašiem sava leģenda par Dižozolu cūkgaldiņu.
Koku un augu mantojums
Vēlāk, izmetot nelielu līkumu pa dārzu, saimnieki sacīs, ka līdz šim dārzā neko daudz nav darījuši, jo fokusējušies uz iekštelpām. «Pa šo laiku iemācījāmies no apkārtējiem, kā labāk iekopt augļu dārzu. Nav tā, ka mēs visu taisām kā mauriņu. To daļu, kas ir ābelēs, atstājam kā pļavu un dārzam appļaujam apkārt tikai pa perimetru, bet izaugušo pļaviņu nopļaujam tikai divreiz gadā,» atklāj Alise.
Redzams, ka agrākie īpašnieki bijuši īsti koku mīlētāji. Dārzu rotā vairāk nekā divdesmit ābeles, bet Dižozolu sētu ieskauj lieli dažādu sugu koki – liepas, kļavas, ozoli, oši, lapegles un citi. «Mēs arī cenšamies šo augu dažādību saglabāt,» atvadoties saka saimnieki.
Populārākie raksti
