Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mājas dosjē
- Pērsītes atrodas Aizkraukles novada Klintaines pagastā, nepilnu 15 kilometru attālumā no Pļaviņām.
- Deviņdesmitajos gados atgūtajā dzimtas īpašumā saimnieko Līva (33), Matīss (33) un Mārtiņš (8) Veiguri. Līva pēc profesijas ir vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotāja un savu radošo ampluā realizē arī citās jomās, piemēram, fotografēšanā un keramikā. Savukārt Matīss iepriekš bijis pavārs sabiedrībā iecienītos restorānos Rīgā, bet šobrīd strādā pārdošanas jomā.
- Veiguru ikdiena aizrit Lielvārdē, Pērsītes ir viņu brīvdienu rezidence.
- Dzīvojamā māja – tēsto koka guļbaļķu ēka – celta deviņdesmitajos gados.
- Kopā tiek apsaimniekoti 20 hektāri zemes.
- Instagram @fazenda_persites.
«Iepriekš septiņus gadus nostrādāju par vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotāju, un tad jutu, ka vajag paņemt pauzīti. Iespējams, vajadzēja arī kādu loģisku iemeslu tai pauzei, un tad izdomājām – kādu laiku varētu nodarboties ar šo māju,» iesāk Līva, kura kopā ar vīru Matīsu un dēlu Mārtiņu pirms pusotra gada uzsāka saimniekošanu sava vectēva, arī Mārtiņa, celtajās Pērsītēs. Viņu, kā paši to dēvē, fazendu ieskauj 20 hektāri pļavu un meža, kas atrodas caurbrienamās un gleznainās Pērses upes krastā.
Atgūtais dzimtas īpašums
«Vectēvs vēl nupat bija atbraucis, un viņam šķita svarīgi aiziet līdz upei, jo tā vienmēr viņam ļoti patikusi,» saka namamāte un uztic mums Pērsīšu stāstu, kas nepārspīlējot varētu būt kāda ordeņa cienīgs. Vai vismaz paraugs tādam īstam latviešu vīra sīkstumam.
Izrādās, pirmā Pērsīšu māja šai vietā atradusies jau krietni senāk, taču padomju laikos īpašums ģimenei atņemts, un Līvas vectēvs to atkal atguvis tikai deviņdesmitajos gados. Tikmēr koka guļbaļķu dzīvojamā māja jau bija nojaukta un pārvesta uz Koknesi. «Man liekas, tas viņam bija tāds sapnis – atgūt sava tēva zemi, kur bija uzaudzis kopā ar brāļiem, un tur no jauna uzcelt māju,» prāto Mārtiņa Dumpja mazmeita, kura arī savu bērnību izdzīvojusi Pērsītēs.
Arī šī māja ir kā glezna, kas veidojas slāni pa slānītim.
«Kamēr cēla šo māju, vectēvs un vecmamma ļoti daudzus gadus dzīvoja vagonā pie upes. Vismaz man tas likās ļoti ilgi, jo savu bērnību daudz atceros, tieši dzīvojot vagoniņā,» smaidot atminas Līva un papildina, ka vectēvam bijis jau sešdesmit, kad ķēries klāt jaunas mājas būvniecībai. Tā arī viņas vecvecāki, arvien kaļot jaunus plānus un sapņus, šeit dzīvojuši līdz pat aizpērnā gada rudenim, kad cienījamā vecuma un veselības sarežģījumu dēļ pārcēlušies pie Līvas krustmātes uz Lielvārdi.
Lai pašiem forši
«Nepilnu gadu māja stāvēja tukša, un tad mēs prātojām – kaut kas jādara vai arī viss aizies bojā. Tā arī sākām šo projektiņu,» saka Līva, un Matīss viņu papildina, ka gada laikā visu tikai bišķiņ kosmētiski savākuši. Nu, tā, lai pašiem esot forši! Par bišķiņ gan to nenosauksi, jo ik uz soļa var just, kā te rauts vaiga sviedros.
«Mēs visu iznesām ārā un, cik varējām, visās istabās pāršpaktelējām griestus un sienas,» pastāsta jaunais saimnieks. Tā kārtīgi gan nācies pastrādāt vēl pirms tam, lai virtuvē nodauzītu flīzes, kas, izrādās, bijis viens no grūtākajiem uzdevumiem. Atsegtas arī zem lamināta kārtām paslēptās koka dēļu grīdas, un tad jau toveru toveriem likta lietā baltā krāsa, kas vietām kontrastē ar terakotas toņa detaļām vai lielākiem krāsu laukumiem. Dažādās interjera niansēs, skapja un sienu apgleznojumos, saimnieces pašas gatavotajos māla traukos un pat no māla un akmens masas darinātajās miniatūra izmēra flīzītēs atkārtojas Līvas īpašais rokraksts – pusaplīšu virknes.
Kad ciemojamies Pērsītēs, dzīvojamajā istabā ir arī pirms dažām dienām pabeigts apjomīgs un ievērības cienīgs sienas gleznojums. «Man bija tāds foršs barters ar draudzeni, multimākslinieci Agati Tūnu. Es viņai sataisīju interjeru, bet viņa man – sienas gleznojumu. Bet te ir arī mani triepieni un puķes. Man patīk, ka katrs draugs, kas šeit atbrauc, atstāj savu pieskārienu,» stāsta namamāte.
Man patīk, ka katrs draugs, kas šeit atbrauc, atstāj savu pieskārienu.
Šīs vasaras sākumā piepildīts vēl viens skaists sapnis – dzīvojamās istabas loga vietā ierīkotas plašas terases durvis ar skatu uz vectēva rakto dīķi. «Tas bija vienkārši tāds sapnītis, jo es daudz darbojos iekšā, bet liekas, ka arī ārā visu laiku kaut kas notiek – dažādas skaņas un kustības. Tā es tagad reizē esmu gan iekšā, gan ārā,» pasmaida Līva.
Mēbeles un interjera priekšmeti Pērsītēs lielākoties atceļojuši no dažādām krāmu bodēm, daudz ko sadāvinājuši arī draugi. Māksliniece saka – esot grūti atrast lietas, kas atbilstu iecerētajam.
Talkai ir spēks!
Līdz šim darbs un laiks lielākoties veltīts dzīvojamās mājas iekšdarbiem, taču vienlaikus saimniece arī atzīst – viņa slikti saprotas ar dārza lietām. Tāpēc Līva ir priecīga par krustmāti, kas ne tikai uzdāvina rozes, bet arī atbrauc un iestāda!
Galu galā, tuvinieku atbalstu Veiguri nesmādē. «Kad mēs te sākām darboties, uzrunājām arī draugus. Un bija tādi drosmīgie, kas pieteicās palīgos. Tā mēs tagad esam jau kādas trīs talkas saorganizējuši. Jo talkai tomēr ir spēks! Tad tik skaties, ko visi kopā var izdarīt!» smaidot saka Līva un retoriski prāto – cik laika tas prasītu, ja visu nāktos paveikt vien divatā ar vīru.
Lai gan tā, protams, nav sliktākā kompānija, jo abi ir vienisprātis – viņi sērfo uz viena viļņa. «Man šķiet, mēs ar Matīsu varam labi sastrādāties, jo viņš ir konstruktīvāks nekā es. Man ir kaut kāda vīzija, un viņš atkal izdomā, kā to realizēt. Mēs tā labi mijiedarbojamies. Arī ja Matīss kaut ko izdomā, man tas vienmēr patīk!»
Nākotnes ieceres
Sākotnēji Veiguri bija domājuši Pērsītes nedaudz sakopt un nodot lietošanā Airbnb pērļu meklētājiem, taču, arvien vairāk uz vietas rosoties, domas nomainījušas cita citu. «Laikam mēs neprotam tā vienkārši izdarīt, bet vienmēr gribas, lai arī pašiem ir mazliet interesantāk.
Man vispār ir svarīgi darīt tādu darbu, kur redzu kādu vizuālu rezultātu,» savās pārdomās dalās Līva un atklāj, ka šobrīd lolo sapni par Pērsītēm kā dažnedažādu darbnīcu un mākslinieku pulcēšanās vietu. Galu galā, gribētos viskautko – pat skulptūru dārzu! Un šaubas nemāc – ar Veiguru jaudu un radošo enerģiju, kas pārpārēm mutuļo Pērsītēs, visu izsapņoto izdosies arī realizēt.
Nepazaudēt sevi
Visbeidzot, sēžot pēcpusdienas saules apspīdētajā viesistabā pie glīti un gardi klāta galda, nonākam pie būtiskā – neraugoties uz dažādiem modes kanoniem, būtiski tomēr nepazaudēt savu es.
«Visu šo gadu strādājot pie mājas un mēģinot kaut kur pietuvoties arī pati sev, saprotu, ka tomēr esmu tāds mazliet hipijs un man patīk tie dažādie raksti. Varbūt kādreiz šķiet, ka tas nav stilīgi, bet tā tomēr esmu es. Arī šī māja ir kā glezna, kas veidojas slāni pa slānītim. Vispirms nokrāso to pagleznojumu, un tad viņa tā kā apaug,» Līva smejas.
Īsumā par svarīgāko
Atbild Līva un Matīss
Kura telpa mājā ir vissvarīgākā?
Līva: Domāju, ka mums domas dalās. Man laikam viesistaba.
Matīss: Man virtuve, jo šķiet – tur vienmēr notiek visforšākais tusiņš!
Kā no pilsētas dzīves šeit visvairāk pietrūkst?
Līva: Īstenībā nekā nepietrūkst, mums pat tuvākais veikals ir tepat Odzienā. Drīzāk parasti grūti ir atgriezties, kad tu saproti – ir svētdiena un jābrauc uz mājām. Un pēkšņi pat mazpilsētā šķiet, ka ir pārāk skaļš.
Kurš ir labākais kaimiņš?
Līva: Bebrs! (Smejas.) Nu ja – mums tas ir vienīgais tuvais kaimiņš.
Vislabākais meistars, ko esat satikuši?
Līva: Jānis – tas mums ir labākais meistars. Mana vectēva brāļa dēls. Viņš mums palīdzēja ar elektrības lietām – pievilkt un pievienot lampas.
Viena lieta, ko vairs nedarītu?
Matīss: Otrreiz vairs negribētu flīzes dauzīt nost no sienām.
Kuru mājas darbu uztverat kā slogu?
Līva: Grīdu mazgāšana! Tā baltā grīda ir tiešām ļoti jātīra. Un te diezgan ātri arī logi kļūst netīri.
Mīļākais gadalaiks?
Līva: Tas ir tik grūts jautājums, jo man katrā gadalaikā kaut kas patīk! Bet visvairāk laikam pavasaris, jo tad šķiet, ka tu visu laiku esi iemīlējies dzīvē.
Matīss: Jā, piekrītu arī par pavasari, bet man pašam vismīļākais ir rudens.
Iekšā vai ārā?
Līva: Iekšā… ar iespēju būt ārā! (Smejas.)
Kad pēdējoreiz šeit jutāties patiesi laimīgi?
Līva: Domāju – pagājušajā nedēļā, kad mēs atbraucām kopā ar draugiem, kuriem bijām vedēji, un viņi nākamajā dienā devās uz Franciju. Mēs te varējām visi būt kopā…
Matīss: Jā, tas bija jauki!
Līva: Vēl mans laimīgais brīdis bija tad, kad ielikām šīs terases durvis un Mārtiņš apsēdās uz tā sliekšņa un teica – viņš šeit ir laimīgs! Tad liekas – tu kaut ko dari, un tavs bērns novērtē. Un ja vēl tas viņam liek justies laimīgam…
Trīs būtiski darbi Pērsītēs
Iesaka Egīls Čēms, Makita Latvija tehniskais konsultants
1. Matīss: «Ļoti apjomīgs darbs bija ūdens ievilkšana mājā. Visus santehnikas darbus – izlietnes un tualetes poda pievienošanu – pats arī paveicu. Tur vairāk vajadzēja rokas instrumentus – skrūvgriezi un dažādas atslēgas.»
Labs instrumentu komplekts mājās ir zelta vērtē. Iesaku divas opcijas:
120 rokas instrumentu komplektu E-06616, kas ietver 3/8" tarkšķatslēgu, universālos adapterus, svečatslēgas, pagarinātājus, muciņas 4–21 mm, kombinētas uzgriežņu atslēgas 8–15 mm, 1/4" skrūvgrieža rokturi, uzgaļu turētāju un 25 mm skrūvgriežu uzgaļus;
76 rokas instrumentu komplektu E-10899 ar visaptverošu uzgaļu un instrumentu klāstu.
2. Matīss: «Sarežģīts darbs bija flīzēšana virtuvē, kur pie sienas likām Līvas izgatavotās māla un akmens masas flīzītes. Darbam izmantojām špakteli, un spraugas aizdarījām ar šuvotāju.»
Šeit kā ļoti noderīgu instrumentu varu ieteikt akumulatora diska griezēju LXT ® DMC 300, kurā labās proporcijās apvienota jauda un kompaktums, – to var ērti izmantot, piemēram, gan dažādu cauruļvadu, gan arī flīzīšu griešanai.
3. Līva: «Krāsošana – tas bija vislaikietilpīgākais darbs! Jo bija ļoti daudz jākrāso, lai kopējais iespaids būtu gaišs. Šajā ziņā mums pietrūka kāda jaudīga krāsas pūtēja, jo mēs to visu darījām ar rullīti un otu. Un visu laiku domājām – varbūt ir kāds vienkāršāks veids, kā to izdarīt?»
Krāsošanai Makita pagaidām vēl neko nepiedāvā! :)
Sadarbībā ar:
