Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tēmai par klavieru iekšiņas atjaunošanu uzrunājam klavieru izgatavotāju Dāvidu Kļaviņu, kurš ar saviem darbiem lepojas pasaules mērogā. Arodu apguvis Braunšveigā, restauratora praksi izgājis pie daudz speciālistiem un vairāk nekā desmit gadu strādājis par restauratoru. Pirms dažiem gadiem pārcēlies no Ungārijas uz Latviju un Kuldīgā atvēris savu klavieru darbnīcu. Kopā ar Dāvidu tad arī šķetinām jautājumus, kas var rasties, sastopoties ar senu instrumentu.
Kam pievērst uzmanību?
Ražošanas gads
Ja vien iespējams, jānoskaidro klavieru radīšanas gads. Līdz 1900. gadam radīto klavieru mehānikai piemīt kāda īpatnība – klusinātājs neatrodas zem āmurīšiem, bet gan virs tiem, tāpēc klavieres netiek labi klusinātas. Kā tas izpaužas? Pēc taustiņa piesišanas ilgāk dzirdama pēcskaņa.
Rašanās gads ir būtisks, arī ja runājam par žilbinošajiem Austrijas flīģeļiem. Kā skaidro Dāvids Kļaviņš, līdz aptuveni 1880. gadam tos ražoja ar visvienkāršāko, tā saukto Vīnes, mehāniku, kas nozīmē, ka piesitiena precizitāte šiem instrumentiem nebūt nav tik laba, kāda tā ir mūsdienu flīģeļiem. Tomēr jau pēc 1880. gada klavieru būvnieki progresēja un mehāniku nomainīja uz tādu, kāda tā ir mūsdienās.
Savukārt klavieru biznesa zelta laiki sākās 1900. gadā un ilga līdz Otrajam pasaules karam. Tolaik Vācijā vien bija tūkstošiem uzņēmumu, kas izgatavoja klavieres. Šādas konkurences apstākļos katrs centās nodrošināt, lai ikviena detaļa būtu viskvalitatīvākā. Kā piemēru Dāvids Kļaviņš min rezonatora izveidi. Tam ir svarīgs koka sastāvs – jo tas ir smalkāks, jo kvalitatīvāka pati detaļa. Koks īpaši jāatlasa. Tajā laikā rezonatoru kvalitātes konkursā uzvarēja tie, kuri izmantoja kalna egli ar tās smalko šķiedru.
Uzglabāšanas apstākļi
Dāvids Kļaviņš saskāries ar instrumentiem, kas glabāti visdažādākajos apstākļos. Ir bijušas klavieres, kas stāvējušas istabā un tikai Ziemassvētkos kāds izdomājis uz tām pamuzicēt. Taču, par spīti sirmajam vecumam, tās vienalga brīnišķīgi saglabājušās. Un noslēpums pavisam vienkāršs – tām nav bijis nedz par karstu, nedz par mitru. Tātad – ideālie apstākļi, un instruments dzīvo! Īpaši skumjā stāvoklī mēdzot būt instrumenti, kas ilgstoši izmantoti skolās. Visbiežāk – tik nobružāti un nolietoti, ka rūpīgi jāpēta, vai ir vērts restaurēt.
Ražotājs
Kurš gan nav dzirdējis populāros zīmolus Steinway vai Bechstein? Tā ir kvalitātes zīme un vienlaikus stereotips, ka tikai zināmo vārdu instrumenti ir labi. Dāvids Kļaviņš bilst, ka ir daudz izcilu instrumentu ar šķietami krietni mazāk dzirdētu vai pat daudziem nedzirdētu vārdu. Piemēram, Štutgartē būvētās Lipp klavieres, arī Latvijā Kļaviņu ģimenes uzņēmumā tapušās.
Valstu konkurencē ar skaļiem aplausiem godalgotā vietā ierindojas Vācija, tāpat apsveicami ražojumi bijuši arī Austrijai un Amerikai. Savukārt par Anglijā ražotājiem instrumentiem Dāvids Kļaviņš ir skeptisks un tos neiesaka – angļiem mēdzot būt vājas kvalitātes klavieres. Savukārt kā īpaši unikālu atradumu viņš novērtē Vācijas zīmola M. F. Rachals instrumentus. Tie bez liekas domāšanas uzreiz jāņem ciet! Jo ar savu kvalitāti var pārspēt pat jau minēto grandu Steinway.
Instrumenta izmērs
Runājot par izmēru, vispirms jāpaskaidro, ka klavierēm ir divi galvenie veidi – pianīns un flīģelis. Sarunvalodā vārdu pianīns gan izmanto ļoti reti un to visbiežāk sauc vienkārši par klavierēm, tomēr tas nav īsti precīzi. Pianīnam stīgas un rezonanses dēlis ir novietoti vertikāli, bet flīģelim tie ir horizontālā stāvoklī. Pianīni biežāk tiek izmantoti mājas apstākļos, savukārt flīģeļi – koncertzālēs.
Ja būtu jāsalīdzina, kuram instrumentam ir labāka skaņa, flīģelim vai pianīnam, tad profesionālo pianistu atbilde vienbalsīgi būtu – protams, flīģelim! «Reiz satiku ģimeni, kura bija nolēmusi iegādāties mazo – 1,4 metrus garo – flīģeli. Jautāju, kāpēc vēlas tik sīciņu. Viņi atbildēja: lai skaisti iederas interjerā. Pārliecināt necentos, vien piebildu – ja jau pašus neuztrauc vājā skaņa, varat tā arī darīt,» stāsta Dāvids Kļaviņš, ar to gribot pateikt – lai flīģelim būtu kvalitatīva skaņa, būtisks ir izmērs, tāpēc tam jābūt, sākot no diviem metriem. Tieši tāds pats kritērijs ir arī pianīnam – tas jāizvēlas ne mazāks par 1,3 metriem. Jo augstāks pianīns, jo garākas stīgas un lielāks rezonators. Garas stīgas ir īpaši svarīgas basa skanējumam.
Rezonators
Lai arī tehniski it kā specifiska detaļa, tomēr Dāvids Kļaviņš skaidro, ka rezonatora kvalitāti var pārbaudīt arī paši klavieru saimnieki vai potenciālie saimnieki. Kā detaļa tas ir ļoti svarīgs, jo atbild par skaņas raksturu. Lai noteiktu, kāda tam ir koksne, jāatver klavieres. Kā to izdarīt? Noņem priekšējo dēli zem klaviatūras un aplūko, vai rezonatoram ir vai nav plaisa. Ja plaisas nav, tā ir laba zīme – instruments varētu būt lietojams. Ja rezonators ir saplīsis, slikti – remonts būs dārgs. Tomēr ļoti reti to nākas mainīt pilnībā, parasti izdodas salabot.
Tomēr ne vienmēr sliktas skaņas vaininieks būs rezonatora koksne. Tam aizmugurē šķērsām ir uzlīmētas ribas, var gadīties, ka tās ir atlīmējušās.
Tapu dēlis
To novērtēt arī ir pavisam vienkārši. Jāspēlē visi toņi pēc kārtas un uzmanīgi jāklausās, kā tie attīstās no basa līdz diskantam. Svarīgi arī, vai tie notur skanējumu un cik ilgi izskan. Ja dzirdams kas aizdomīgs, jānoskaidro iemesls, un tad gan meistaram instruments jāredz klātienē. Dāvids Kļaviņš apstiprina, ka šādu testu veicis, arī klausoties pa telefonu.
Īpaši sarežģīts remonts gaida, ja tapu dēlis ir plīsis. Tas bieži vien ir veidots no vesela masīvkoka gabala un atrodas instrumenta iekšpusē aiz čuguna rāmja. Tādēļ nākas pilnībā izjaukt visas klavieres. Nomainīt gan instrumentam varot jebkuru detaļu, tostarp arī sabojātu taustiņu, tomēr tas var būtiski ietekmēt izmaksas.
Dāvids Kļaviņš secinājis, ka ap 50% seno klavieru ir derīgas lietošanai. Turklāt atjaunota instrumenta skanējuma kvalitātes ziņā bieži pārspēj mūsdienās radītos.
Klavieru vizuālā atjaunošana
Stāsta Boriss Larionovs, klavieru restaurētājs ar 22 gadu pieredzi, strādā uzņēmumā SIA NPB.
«Instrumenta krāsu var atjaunot divējādi: ar šellaku vai poliestera sveķiem. Klientam jāizvēlas, kā viņam labāk patīk. Visi senie instrumenti tika krāsoti ar šellaku, tās sastāvā ir darva ar spirtu. Vienīgi jārēķinās ar krāsu ierobežojumu, iespējami tikai divi toņi – brūns un melns. Melnais tiek izveidots, pievienojot pigmentu. Kā notiek krāsas nomaiņa? Veco krāsu pilnībā nopulē, tad ar vati uzklāj jauno šellaku – tas jādara vairākas reizes, pat līdz desmit kārtām. Nobeigumā uzpulē spīdumu.
Mūsdienu klavieres tiek krāsotas ar poliestera sveķiem, un ar tiem ir iespējams dabūt jebkādu krāsu. Tieši tāpat kā šellakas noņemšanā, arī šeit – vispirms nopulē veco kārtu, bet pēc tam uzpūš biezu poliestera sveķu kārtu. Tālāk sākas ilgs slīpēšanas process. Kad materiāls nožuvis, tas kļūst ļoti ciets. Jāatceras, ka poliestera sveķu apstrādi ļoti ietekmē temperatūras svārstības. Pie straujas temperatūra un mitruma maiņas laka sāks plaisāt.
Jārēķinās, ka klavieru vizuāla atjaunošana ir ilgs process, sākot no trim mēnešiem līdz pat gadam. Vēl sarežģītāk, ja instruments ir stāvējis neapkurinātā telpā. Tad pienācīgos apstākļos no pusgada līdz gadam tam jāļauj izžūt, un tikai tad var sākt ar to darboties.
Ja finansiāli šķiet neiespējami ļaut instrumenta virsbūvi atjaunot meistaram, var mēģināt to darīt pašu spēkiem. Vizuālā apstrāde skanējumu neietekmē, tā ir labā ziņa. Daži priekšnoteikumi gan šim procesam ir. Jāiegādājas tāda krāsa vai laka, kas domāta kokam. Tie virsbūves elementi, kas piestiprināti ar eņģēm, jānoņem. Tādā veidā varēs pasargāt krāsas nejaušu iepilēšanu nevēlamās vietās. Kā arī jācenšas novērtēt, kā iecerētais materiāls klāsies uz virsbūves. Un jāatceras – instrumenta aizmugurē gan ar krāsošanu nedrīkst aizrauties! Jo tur atrodas rezonators. To ir viegli pamanīt – tas ir dabiskā koka krāsā. To krāsot nedrīkst, citādi tiks nodarīts kaitējums instrumenta skanējumam!»
Putekļus no klavierēm var slaucīt ar mitru lupatiņu, savukārt ar šellaku krāsotam instrumentam jāizmanto tikai sausa lupata, citādi laka zaudē spīdumu. Arī pareizi koptam instrumentam ik pēc diviem gadiem ieteicams atjaunot spīdumu.
Ja tikai jāuzskaņo
Gluži kā garantijas vārdi katram instrumenta pircējam vai īpašniekam noderēs meistara apstiprinājums, ka viss ar tā mehāniku ir kārtībā. Tad arī varēs sākt klavieres spēlēt. Vienīgi jārēķinās, ka instrumentu var būt vajadzība uzskaņot un ar laiku tas atkal noskaņosies, sevišķi, ja dienā tiek spēlēts piecas stundas un vairāk. Par seno laiku klavierēm Dāvids Kļaviņš ir novērojis ko ļoti pozitīvu – tās tik ātri nenoskaņojas. Materiāli gadu gaitā tik pareizi salāgojušies, ka uz ārējiem apstākļiem tik krasi nereaģē.
Dāvidu izbrīna, ka daudziem skanējuma nianses ir nebūtiskas. Cilvēka iekšējai pasaulei ir svarīgi, kādus skaņas viļņus uztveram. «Ticiet man, ja tie būs baudāmi, arī dvēsele gavilēs!» viņš uzsver. Tikpat svarīga skaņas kvalitāte ir arī bērnam, kurš tikko sācis mācības mūzikas skolā, uzskata restaurators. Viņš iesaka bērnam pajautāt, vai viņam instrumenta skaņa patīk. Ja patiks, būs arī vēlme to mācīties.
Cik kas maksā?
- Klavieru mehānikas restaurācijas cena individuāli atkarīga no instrumenta problēmām, kā arī no meistara stundas likmes. Vidēji Latvijā tie ir trīsdesmit eiro par stundu. Salīdzinājumam – Vācijā tie ir vismaz simt eiro par stundu. Kopumā cena varētu būt, sākot no septiņiem simtiem eiro līdz pat astoņiem tūkstošiem.
- Reti gan, bet dažkārt instrumenta atjaunošanā jāievēro specifiski noteikumi. Piemēram, lai saglabātu Steinway flīģeļa augsto vērtību, ieteicams nomaiņai izmantot vienīgi oriģinālās detaļas. Tas remonta procesu uzreiz sadārdzina vismaz divas trīs reizes.
- Ja atjauno tikai instrumenta vizuālo veidolu, cena atkarīga no tā stāvokļa. Abu veidu apstrādes, kas minētas rakstā, ir cenā līdzīgas. Ja virsbūvei ir kāds bojājums vai arī to rotā daudz kokgriezumu, summa var augt pat dubultā. Pianīnam virsbūves atjaunošana var izmaksāt no trim līdz pat 25 tūkstošiem, flīģelim – no pieciem līdz pat 50 tūkstošiem.
- Klavieru skaņošanas pakalpojums izmaksā 70–100 eiro, bet tas atkarīgs no instrumenta stāvokļa, arī attāluma, cik tālu meistaram jābrauc. Instrumenta skaņošana nozīmē, ka tas tiek arī profilaktiski apkopts – to iztīra, pievelk skrūves, ieeļļo pedāļus, novērš sīkus defektus.
Lai klavieres tavās mājās labi justos
- Uzturi gaisa temperatūru no 18 līdz 22 grādiem.
- Svarīgi, lai gaiss nav pārāk mitrs vai sauss. Ideāli, ja mitruma līmeni izdodas noturēt ap 60 procentiem. Lai to kontrolētu, var iegādāties hidrometru un pielikt pie sienas. Īpaši bīstami, ja telpā mitrums ir ap 30 procentiem vai zemāk. Lai gaisu mitrinātu, var nolikt traukus ar ūdeni vai arī nopirkt speciālu ierīci.
- Telpā ar sausāku gaisu ieteicams turēt vairāk telpaugu, kas regulāri tiek laistīti.
- Nav labi, ja klavieres atrodas tiešos saules staros. Ja saule caur logu spīd virsū, instruments sakarst, laka var sākt lobīties, kā arī var atlīmēties uz virsbūves esošais finieris.
- Noteikti nevajadzētu ļaut saulei spīdēt uz tās daļas, kur flīģelim atrodas tapu dēlis. Tas no karstuma var pārmērīgi izžūt, un koks var saplaisāt.
- Neieteiktu klavieres transportēt lietū un salā zem mīnus 10 grādiem.
