Vasaras meitas kuplajās kleitās – magones

Magoņu ģintī ir ap 100 sugu dažādību, starp kurām ir gan viengadīgi, gan divgadīgi un daudzgadīgi lakstaugi.

Teiksmas un leģendas

• Vai zinājāt, ka senie grieķi magones dēvējuši par dylephilon – mīlas spiegiem? Jaunas meitenes plūca košos ziedus un, ielikušas maigās ziedlapiņas starp kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu, ar labās rokas plaukstu taisīja plaukšķi. Pēc ziedlapiņu plīšanas trokšņa jaunās grieķietes zīlēja, cik ļoti izredzētais viņas mīl. Šo spēli pārņēmuši arī vācieši, iesaucot magoni par plaukšķeņu rozi (Klatschrose – vācu val.).
• Savukārt itāļi savam pazemes dievam Orkam no sarkanajām magoņu ziedlapiņām gatavoja krāšņus tērpus, dēvējot magoni par orci tunica jeb Orka tērpu.
• Protams, visbiežāk dažādu tautu novērojumos un ticējumos apspēlēta magoņu savdabīgā iedarbība, izraisot labsajūtu un iežūžinot miegā… Tiesa, šī iedarbība gan nepiemīt visām magonēm.

Zīda magone (Papaver rhoeas)

Savvaļā sastopamas Viduseiropā, Mazāzijā, Ziemeļāfrikā un arī Latvijā kā tīrumu nezāle. Zīda magones ir viengadīgi augi – pamatsugai ir sarkani ziedi, bet ir izveidotas arī šķirnes ar baltiem, dažādu nokrāsu sarkaniem, rozā, oranžiem – gan vienkāršiem, gan pildītiem ziediem. Augums ap 30–50 cm, stublājs un lapojums klāts ar sīkiem matiņiem jeb, smalki izsakoties, – spilvots.

Sakņu sistēma magonēm ir mietsakne, tāpēc tām netīk pārstādīšana. Audzēšanas vieta jāizvēlas atklāta un saulaina, vēlama viegla, kaļķi saturoša dārza augsne. Sēklas var izsēt jau rudenī, lai nākamajā pavasarī uzziedētu agrāk, bet var sēt arī pavasarī un vasarā – ziedus tad varēs gaidīt apmēram pēc diviem, divarpus mēnešiem.

Sēklas šīm magonēm ir ļoti sīkas (1 gramā ir ap 3000 sēklu!), tāpēc, lai izklaidus sējā tās izsētos dobē vienmērīgāk, sēklas var sajaukt ar sausām, baltām smiltiņām. Pēc sadīgšanas jāretina, atstājot magones 10–15 cm attālumā citu no citas. Tad atliek vien laistīt un ravēt, un, ja gribas paildzināt magoņu dobes ziedēšanas laiku, sēklas pēc laiciņa var iesēt atkal. Zīda magonēm ir raksturīga arī pašizsēja – jau apmēram 4 nedēļas pēc noziedēšanas sēklas nogatavojas un ir gatavas izsēt sēklas nākamās sezonas augu veidošanai. Augsnē sēklas pārziemo.

Ziedus zīda magones veido pa vienam dzinumu galos.

Ja vēlas ievākt sēklas, tad pogaļas jānovāc, kad tās jau ir sausas, bet pogaļas augšdaļas vāciņš vēl nav atvēries. Ja iecerēts iegūt konkrētas šķirnes sēklas, dažādu šķirņu (ziedu krāsu) augus nedrīkst sēt tuvu, jo magones ir svešapputes augi, tās mēdz saziedēties un pamazām pakāpeniski atgriežas pie savu senču senās – sarkanās – krāsas.

Ja ziedus grib likt vāzē, tie jāgriež pumpuros – brīdī, kad tik tikko parādījusies zieda krāsa.

 

Kailstublāju magone (Papaver nudicaule)

Dēvētas arī par Islandes magonēm, tās var audzēt gan kā viengadīgu, gan kā divgadīgu augu. Tām ir kails stublājs, veidojas piesakņu lapu rozetes un raksturīgi lieli, krāšņi, itin kā ieburzīta zīdpapīra ziedi.

Nereti gadās, ka pēc ziedēšanas šīs magones pārziemo, tomēr kopumā kailstublāju magonei raksturīgs īss mūžs. Ja sēklām ļauj izsēties pašām, nākamajā gadā ziedi var sanākt dažādās krāsās un paši augi arī ir dažādi, līkāki un greizāki.

Kailstublāju magoņu lapu rozete labi sagatavotā augsnē sasniegs 20–30 cm augstumu, bet spilvotie ziedkāti pat līdz 70–80 cm augstumu. Šīs magones parasti zied jūnijā ar krāšņiem baltiem, gaiši rozā, lašrozā, oranždzelteniem un, protams, sarkaniem ziediem.

Austrumu magone (Papaver orientale)

Savvaļā sastopama Ziemeļirānā un Dienvidkaukāzā, Austrumu magone arī mūsu dārzos nav nekāds retums. Augi ir 50–80 cm augsti, lapas plūksnoti dalītas, bet ziednesis – ar vienu lielu, vienkāršu ziedkopu uz kāta. Jaunajām šķirnēm ir mietsakne, kas nepakļaujas pārstādīšanai un auga pavairošanai ar dalīšanu. Savukārt viena no senajām šķirnēm (ar pildītiem oranžiem ziediem) veido horizontālu sakņu sistēmu, tādējādi augs veido audzes līdzīgi kā maijpuķītes.

Austrumu magonēm ir krāšņi ziedi, bet pēc ziedēšanas lapojums nodzeltē un nokrīt. Jaunajām šķirnēm gan tas turas ilgāk, un tomēr tas ir iemesls, kura dēļ šo magoni gluži pamatoti var dēvēt par dekoratīvi nestabilu, bet labi ziemojošu ziemcieti. Šo defektu gan var mazināt, gudri plānojot dobi – proti, veidojot puķu grupas, kuras nosegs magoņu stādījumu tukšumus.

Magoņu mietsaknēm patiks dziļi irdināta, vidēji mitra un kaļķi saturoša dārza augsne. Tās vēlams stādīt augustā, septembrī, lai paspētu līdz ziemai ieaugt, bet var stādīt arī aprīļa beigās, maijā.

Pavairošana iespējama ar sēklām vai sakņu spraudeņiem (pēc ziedēšanas). Mātesaugu izrok, resnākās saknes sagriež 5–7 cm garos gabalos (spraudeņos), izvieto uz dobes vai lecektī, nosedz ar 1 cm biezu sterilas grants kārtu un 2 cm biezu augsnes kārtu. Uz saknēm esošie snaudošie pumpuri veidos jaunus dzinumus un saknes – tad atliek vien rūpīgi sekot snaudošo pumpuru attīstībai, un, tiklīdz pumpuriņi iezīmējas, var spraust un sākt dēstu audzēšanu.

Interesantas šķirnes:

* ‘Allegro’ – 50 cm augstas, ļoti lieli, sarkani ziedi, zied maijā, jūnijā. Noturīgi augi. Piemēroti arī audzēšanai konteineros.

* ‘Beauty of Livermere’ – 80 cm augstas, ļoti lieli, tumši sarkani ziedi. Piemērotas bagātīgu dobju veidošanai un grieztajiem ziediem.

* ‘Checkers’ – 60 cm augstas, ar spīdīgiem, krēmbaltiem ziediem un izteiktiem melniem plankumiem ziedā. Tumši zaļš, spēcīgs lapojums. Piemērota audzēšanai konteinerā un ziedu griešanai.

* ‘Pizzicato’ – 50 cm augstas, dažādu ziedu krāsu maisījums.

Zilās magones noslēpums

Ļoti iekārota puķe, it īpaši šķirne, kurai ziedi ir koši zilā krāsā. Zilā magone, dēvēta arī par Tibetas vai Himalaju magoni, Latvijā ir maz izplatīta puķe. Patiesībā gan tā nemaz nav magone, bet mekanopsis (Meconopsis). Augs ir daudzgadīgs, taču ar ziemošanu pie mums var arī neveikties.

Stādaudzētavās Latvijā zilās magones ir retums, turklāt ne katrreiz izdodas izaudzēt, jo jāievēro precīzas temperatūras audzēšanas procesā.

Drīkst vai nedrīkst audzēt miega magones?

Miega magones (Papaver somniferum) ir viengadīgs lakstaugs, visai tipiska magone mazdārziņu un piemājas lauciņu dārzeņu dobēs, jo sēklas izsējas gadu no gada un pārziemo augsnē. Pamatsugai ir gaiši violeta, gaišsārta, retāk arī balta vai sarkana ziedu krāsa. Ir vienkārši, puspildīti un pildīti ziedi, ļoti dekoratīvas, floristu iecienītas pogaļas.

Viss miega magones augs, izņemot gatavas sēklas (tās, kuras cepam magoņmaizēs), satur opiju, ko jau senos laikos atklāja un izmantoja, lai aizmirstos no raizēm. Opija galvenā sastāvdaļa ir morfīns – viens no pazīstamākajiem anestezējošiem līdzekļiem.

MANA PIEREDZE

• SANITA REINBERGA, stādaudzētavas Puķu lauki dārzniece: Magones ir grūti pavairot

«Man ir pieredze ar Austrumu magonēm. Runājot par augsni un vietu dārzā, galvenais ir sausa, saulaina, drenēta vieta un nabadzīga augsne – ja iestādīs bagātīgā zemē, magones izgāzīsies, zaudēs ilgmūžību un var pat nepārziemot. Un vēl kas – ja pavasarī Austrumu magones lien no zemes laukā agri un sakuplo braši, tad vēlāk, pēc ziedēšanas jūnija beigās lapojums gluži vienkārši nokrīt. Tāpēc jāraugās, lai magones nebūtu sastādītas goda vietā vienas pašas. Labāk, lai līdzās magonēm būtu citas puķes, kas ar savu lapojumu spēj aizpildīt magoņu atstātos tukšumus.

Īsi un kodolīgi sakot, magones ir ļoti skaisti, taču arī gana problemātiski augi. Tiesa, vienā vietā Austrumu magones var augt pat gadu desmitiem, bet, ja tās gribas pavairot, tas nebūs vienkārši. Šīm magonēm ir dziļa mietsakne, kuru sadalīt īsti nevar, jo klāt nekas nepieaug un nekāda ceru dalīšana nesanāk. Vēl var mēģināt pavairot, griežot un sadalot pašu sakni, taču tas nav vienkārši. Esmu mēģinājusi pavairot ar sēklām, taču arī tas nav viegli – nereti pogaļas ir lielas, bet sēklu maz. Un pat tad, ja no sēklām izdodas izaudzēt, jārēķinās, ka jaunās magones jau būs citādas, saziedējušās citās krāsās.

Mēs iepērkam jau apsakņotus jaunstādus, un pēdējos gados mums stādaudzētavā bijušas vairākas Austrumu magones šķirnes: ‘Turkenlouis’ (oranžsarkani ziedi, melns viducis), ‘Patty’s Plum’ (ziedi gaiši violetā pasteļtonī) un ‘Helen Elizabeth’ (ziedi laškrāsā). Visām šķirnēm lapojuma augstums ir ap 20 cm, ziedu laikā augs ir līdz 80 cm augsts.

Svarīgi! Tiem lasītājiem, kuri grib iegādāties magoņu stādus, ieteicams vispirms piezvanīt uz stādaudzētavām un noskaidrot, vai stādi ir nopērkami. Piemēram, Puķu laukos magoņu parasti ir pavisam nedaudz – tā kā audzēšanas process ir visai sarežģīts, magones nav puķes, kuras tiktu audzētas lielos daudzumos.»

• MĀRTIŅŠ MALTENIEKS, puķkopis un selekcionārs: Izvēlos kailstublāju magones

«Es audzēju kailstublāju magones – gan no stādiem, gan sēklām. Šīs ir vienas no skaistākajām magonēm – ar sarkaniem, oranžiem, dzelteniem, baltiem un rozīgiem palieliem ziediem, kas ļoti krāšņi izskatās gan dārzā, gan puķu pušķos.

Lai arī šīs magones mēdz dārzā izsēties arī pašas, pieredze liecina: ja gribas iegūt skaistus eksemplārus, tomēr jāaudzē stādi. Vēl kailstublāju magonēm (un vispār magonēm) ir tāda īpašība, ka tās mēdz savstarpēji sakrustoties un saziedēties, tāpēc, ja pats ievāc sēklas, jārēķinās, ka nākamgad var uzziedēt arī negaidīti brīnumi.

Kailstublāju magones ir divgadīgi augi – es sēklas sēju jūlija sākumā paša samaisītā substrātā no neitralizētas kūdras un smiltīm, jo magoņu dēstiņiem ir vārīga sakņu sistēma, bet šāds augsnes maisījums nodrošina vieglāku izpiķēšanu. Sēklas sēju kastītē virs substrāta un pa virsu vēl uzkaisu mazliet smiltis apmēram divu milimetru biezumā. Jārēķinās, ka magones dīgst visai ilgi, kādas divas nedēļas. Pēc tam dēstus izpiķēju kasetēs un septembrī stādu dobē, lai paspēj līdz aukstumam iesakņoties.»