Raksts no žurnāla Astes arhīva
Antīkās pasaules filozofi – Aristotelis un Plīnijs Vecākais – uzskatīja, ka, gluži tāpat kā mēness izraisa bēgumu un paisumu jūrās un okeānos, tas ietekmē arī cilvēku smadzenes, kuru sastāvā ūdens ieņem nozīmīgu vietu. Līdz šim mūsdienu zinātniekiem nav izdevies gūt tiešus un pārliecinošus pierādījumus mēness fāžu un dažādu agresiju, depresiju, pašnāvniecisku tieksmju savstarpējām saistībām, lai gan, pēc statistikas datiem, pat smagi ceļu satiksmes negadījumi biežāk esot novērojami pilnmēness laikā.
Zinātnieki, kas pēta dzīvnieku uzvedību, nespēj viennozīmīgi atbildēt arī uz jautājumu, vai mēness fāzes izmaina dzīvnieku uzvedību. Kurš gan nav redzējis zīmējumus, kuros attēlots pret mēnesi gaudojošs vilks! Arī dabā varot dzirdēt vilku, tāpat arī koijotu sasaukšanos gaišajās, mēness apspīdētajās naktīs. Runā, ka vilku attālākie radinieki – suņi – šajā laikā kļūst nemierīgāki, niknāki, reizēm arī nomāktāki. Dažkārt arī mājas sunim sagribas kā vilkam pakaukt uz mēnesi…
Pilnmēness – medību laiks
Starp dzīvajām radībām ir arī tādas, kuru uzvedību mēness fāzes izmaina visai būtiski, atzinuši pētnieki. Tie gan lielākoties ir okeānu iemītnieki – moluski, zivis, arī Galapagu roņi, kuri, piemēram, pilnmēness naktīs ienirst dziļāk dzelmē, nekā ierasts.
Šādas dzīvnieku uzvedības izmaiņas var izskaidrot – nakts apgaismojums rada pārmaiņas to miega un nomoda ciklos, kas savukārt ietekmē dzīvnieku uzvedību. Tie var justies apdraudētāki, jo blāvajā mēness gaismā ir labāk pamanāmi, vai arī tie paši spēj labāk uzbrukt medījumam.
Apgaismojuma ietekmē var izmainīties arī smadzeņu šūnu neironu hormonālā darbība.
Savukārt mēness fāžu ciklu pārejas rezultātā notiek izmaiņas Zemes magnētiskajā laukā, un tās atstāj iespaidu uz dažu sugu dzīvnieku iekšējiem magnetoreceptoriem, kādi ir, piemēram, bitēm, dažu sugu delfīniem u. c.
Attiecībā uz vilku aktivitāti pilnmēness laikā zinātnieku aprindās gan mēdz būt cits skaidrojums. Gaišās mēness naktis padara vieglākas medības, taču vilkiem redze nebūt nav labākais medību ierocis, turklāt atšķirībā no cilvēkiem gan vilki, gan suņi spēj orientēties arī tumsā. Gaudošana vairāk izsaka nepieciešamību komunicēties, lai salīdzinoši ražīgajā pilnmēness periodā atrastu sugas brāļus un barā dotos pa medījuma pēdām. Iespējams, ka arī suns, veroties uz pilnmēness apspīdētu ainavu, izjūt tādu pat ģenētiski ieprogrammētu nepieciešamību atrast sev sabiedrotos medību jomā, tāpēc arī mūsu četrkājaino draugu pārņem nemiers un trauksme, tie pa retam mēdz iegaudoties.