Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Andris Apsītis
- Abi ar sievu Gintu ir zemeņu audzētāji ar 30 gadu pieredzi.
- No 0,2 hektāriem pie mājas Apsīšu zemeņu lauki izauguši līdz 24 hektāriem, kam ne gala, ne malas neredz. Šķiet, viņiem pieder lielākā zemeņu saimniecība Latvijā.
- Audzē četras šķirnes: visagrāko ‘Malling Centenary’, vidēji agrīnās ‘Asia’ un ‘Sonsation’ un vēlīno ‘Malwina’. Ar tām, audzējot uz lauka bez segšanas, iespējams nosegt divarpus ražas mēnešus – no jūnija vidus līdz augusta beigām vai pat septembra pirmajām dienām.
- Ģimene – arī Andra sieva Ginta, bērni Santa un Edijs un vedekla Līva – nodarbojas ne tikai ar zemeņu, bet arī ar krūmcidoniju audzēšanu un šo ogu un augļu pārstrādi gardumos – čipsos, konfektēs, ievārījumā.
Pie jums atbraucām 8. maijā, un vēl šonakt bija stipra salna. Mazos dārziņus katrs sargā no sala, kā māk. Cits sedz, cits dūmo. Bet ko jūs varat darīt savos plašumos? Vai zemenes nav cietušas?
Pagaidām īsti nevar pateikt, ir cietušas vai nav. Trīsdesmit gados, kopš audzēju zemenes, neesmu piedzīvojis neko līdzīgu šim pavasarim, kad katru dienu krita kāds aukstuma rekords. Tā kā mūsu zemeņu laukus sedz diezgan bieza salmu kārta, zeme tik ātri neiesila, tāpēc pirmajā karstuma vilnī zemenes nepaguva izaugt tik lielas, lai vēlāk salnās ļoti ciestu. Vienīgi pašai agrākajai šķirnei ‘Malling Centenary’ sāka spraukties laukā pirmie ziedneši. Tā kā salnas turpinājās desmit dienas, veģetācija apstājās, un, ja arī pirmo ziednesi sals noknieba, tad dievs ar viņu. Nāks nākamie, un varbūt ogu būs mazāk, bet tās būs lielākas. Pagaidām neizskatās, ka zemenes būtu ļoti cietušas. Un pat tad, ja arī abas agrās šķirnes būtu sala apskādētas, tad otras divas tomēr ir vēlās, kas nevar būt cietušas, un mēs iztiktu ar tām. Tie ir apstākļi, ko mēs nevaram mainīt, un ar to jāsamierinās.
Kāpēc no visām daudzajām zemeņu šķirnēm esat izvēlējušies tieši šīs četras? Vai tās ir labākās?
Varbūt citas ir vēl labākas, bet šīs ļoti labi aug mūsu smilšainajos laukos. Protams, ka 30 gados daudz kam ir iets cauri. Kādreiz mums bija vairāk nekā 10 šķirņu. Eksperimentējām daudz un dikti. Kas tik nav pamēģināts! Kā jau daudzi, arī mēs mēģinājām audzēt, piemēram, ogas ar meža zemeņu garšu, kad tās parādījās. Pirmajā gadā viss izdevās labi, bet pēc tam gan vairs ne. Kāpēc tad pūlēties? Var jau savākt kolekciju, bet pēc tam pats būsi nelaimīgs, jo katra uzvedas citādi un katrai līdzi nevar izdancot. Šīs mēs zinām vislabāk. Tās ir garšīgas un uzticamas, un pie tām arī turamies. Pirmā jūnija vidū sāk ražot ‘Malling Centenary’, pēc tam ‘Asia’, ‘Sonsation’, un, kad tās visas trīs jau ir gandrīz beigušas, ‘Malwina’ vēl tikai sāk. Tāpēc ogas mums ir līdz augusta beigām un dažreiz pat vēl septembra sākumā.
Vai jūsu zemeņu lauki jau ir izauguši līdz lielākajai iespējamai robežai?
Cik tālu pletīsimies, atkarīgs no tā, kā būs pieejams darbaspēks tajos divarpus mēnešos, kad zemenes jānolasa. Tā ir lielākā problēma. Daudzi, kas sāka ar vērienu, ir savus laukus samazinājuši tikai tāpēc, ka nevarēja piesaistīt darbaspēku. Ja tu spēj piesaistīt darbiniekus, tad audzē. Ja nespēj, tad vienkārši jāsamazinās.
Lielāko daļu citu darbu iespējams mehanizēt, bet zemeņu lasīšana vēl arvien ir roku un muguru darbs.
Mūsu laukos pēc katras ogas vēl arvien kādam ir jānoliecas. Nav zemeņu kombainu, un neizmantojam arī platformas, kādas redzētas internetā, kur darbinieki lasa ogas, guļot uz vēdera. Nezinu, vai cauru dienu gulēt uz vēdera ir veselīgāk nekā staigāt un locīties. Un katrs cilvēks ir citāds. Vidēji dienā var salasīt ap simt kilogramu zemeņu. Bet reiz bija viens vīrs, kas spēja salasīt 300 kilogramu! Nezinu, kā viņš to dabūja gatavu.
Ar kādiem paņēmieniem iespējams lasītājus pievilināt?
Esam iekārtojuši kempinga mājiņas, un tajās ir vieta simt darbiniekiem, kas var šeit dzīvot visu sezonu. Otrs virziens, uz ko arvien vairāk fokusējamies, ir pašlasīšana. Esam tikai nepilnas stundas brauciena attālumā no Rīgas, rīdzinieki var pie mums atbraukt, pabaudīt dabu un pie reizes salasīt arī kaut ko savai saldētavai. Turklāt pašlasītājus mēs aicinām un gaidām jau no ražas pirmās dienas, nevis kaut kad sezonas beigās, kad tikai sīkās odziņas palikušas.
Cilvēkiem patīk mūsu tīrie lauki. Dažs pat saka, ka var staigāt kā pa istabu.
Kādam sākumā nepatīk, ka noteikumi ir stingri un vienādi visiem, gan darbiniekiem, gan tiem, kas atbraukuši lasīt ogas sev. Ja stājies vagas galā, tad nolasi, cik gribi – trīs metrus, piecus vai desmit –, bet tas jādara kārtīgi. Jānolasa itin visas gatavās ogas – kā lielās, tā mazās. Un arī bojātās nedrīkst atstāt pie cera vai mest zemē. Savā kastītē vai groziņā lasi labās ogas, bet līdzi mēs dodam spainīti, kur samest bojātās. Viens otrs lasītājs sākumā ar to nav īsti apmierināts, bet, kad pastāsta un paskaidro, tad visi saprot un piekrīt – ja bojātās ogas paliks vagā, tās var samaitāt ne tikai dobes izskatu, bet arī pārējo ražu. Un kā tas viņam patiks, kad pats atbrauks ogās nākamreiz?
Gribētos nošpikot kaut ko no jūsu zemeņu audzēšanas gudrībām.
Stādām tikai tā sauktos frigo jeb atdzesētos stādus. Stādus pērkam Vācijā, un tie ir ļoti lieli un kvalitatīvi. Vācijā tie glabājas saldētavās, tādus pašus sasaldētus atved, mēs tos noliekam savā saldētavā, un, kad ir laiks un gribēšana, stādām laukā. Citi frigo stādus stāda pat jūlijā, lai pirmo ražu iegūtu augustā un septembrī. Mēs to pašu panākam ar vēlo šķirni ‘Malwina’. Tāpēc stādām tikai pavasarī, kad laikapstākļi atļauj. Parasti no aprīļa vidus līdz maija vidum.
Jaunajiem stādiem jau šogad būs pirmās ogas. Protams, ne tik liela raža kā otrajā un trešajā gadā, bet būs. Kad sāk parādīties ziedneši, rindstarpā ieklājam sasmalcinātus salmus. To esam atzinuši par vislabāko mulčēšanas veidu – gan ogas vienmēr ir tīras uz sausas, gan mitrums augsnē labāk saglabājas, gan nezāles mazāk aug. Salmu kārta jāliek diezgan bieza – cik var atļauties. Mūsu laukiem katru gadu vajag ap tūkstoš lielo salmu ruļļu. Ar speciālu agregātu salmus kā fermā pakaišus reizē sasmalcina un ieklāj.
Agrāk stādījām 140 centimetru rindu no rindas, bet faktiski sanāca, ka 70 centimetru ir izfrēzēts celiņš un 70 centimetru zemeņu dobe, kur saauguši arī jaunie bērni. Tad sākām stādīt zemeņu rindas metra attālumā citu no citas, un nu rindā aug kārtīgi pa vienam stādam. Vieglāk ogas nolasīt, jo viss skaidri pārskatāms, kur ir nolasīts, kur vēl nav, un var salasīt ātrāk. Stādi labāk vēdinās, un ir mazāk slimību. Stādīšanas attālums kā kurai šķirnei, kādreiz audzējām ‘Flair’, kam bija ļoti skrajš, stāvs cers, un tos varēja stādīt 18 centimetru attālumā citu no cita, bet optimāli ir 30 centimetru. Katru gadu iestādām 300 000 stādu, atjaunojam trešo daļu stādījumu, un, protams, darām to ar mašīnu. Tādu kvantumu ar rokām nebūtu iespējams iestādīt. Stādījumu atjaunojam ik pēc trim gadiem. Arī to lauku, kur šodien fotografējamies, rudenī arsim ārā. Visos laukos mums ir automātiskā laistīšanas sistēma – izvilksim laistīšanas caurules un zemenes un salmus iearsim.
Tik skaistas zemeņu rindas, vai jums žēl nebūs?
Nē, žēlot nevar. Ceturtajā gadā laukā jau palielinās gan slimību, gan kaitēkļu savairošanās iespēja, un žēlojot var sanākt tikai nepatikšanas. Un arī ražība ceturtajā gadā samazinās. Kamēr lauks atpūšas, audzējam tajā zaļmēslojumu. Kā nu kuro gadu, kādreiz eļļas rutku, citreiz sinepes vai viengadīgo āboliņu. Kūtsmēslus neizmantojam, tikai zaļmēslojumu un minerālmēslus, jo mūsu lielākās bailes ir līdz ar kūtsmēsliem atvest maijvaboļu kāpurus, kas ir vieni no lielākajiem zemeņu kaitniekiem. Minerālmēslus pirmoreiz dodam pavasarī, kad sākas veģetācija, – 300 kilogramu komplekso minerālmēslu ar slāpekli, fosforu, kalciju un mikroelementiem uz hektāru. Katrs pats, kam ir mazs lauciņš, var sarēķināt, cik tas ir uz kvadrātmetru. Un otrreiz – rudenī pēc ražas novākšanas – gandrīz to pašu, tikai mazliet vairāk kālija. Zemenēm arī rudens pusē vajadzīgs slāpeklis, jo lapas ir nopļautas un vajag spēku, lai atkal ataugtu un ieriestu nākamā gada ziednešus.
Ūsas griežam divreiz – uzreiz pēc ražas novākšanas un vēlāk vēlreiz. Protams, mehanizēti. Lapas pļaujam un savācam agrajām tūdaļ pēc ražas novākšanas. Kad nolasītas beidzamās ogas, tūdaļ nopļaujam un aizvācam arī vecās lapas, lai nesavairotos slimības un kukaiņi. Ja ir tik skaists stādījums, ka skaidri redzams – viss ir ļoti labi, nekādu kaitnieku nav –, tad var arī nepļaut. Mēs savējās pļaujam. Tā ir mazāk riska ar kukaiņiem un slimībām. Lapas atstājam nepļautas tikai vēlajām šķirnēm, jo tās tiešām beidz ražot vēlu. Ja tad vēl nopļausim lapas, tās nepagūs ataugt un nākamajam gadam neieriesīsies tik daudz ziednešu, cik vajadzētu. Un tas nāks par sliktu nākamajai ražai.
Ar kaitniekiem tiekat galā ar pļaušanu vien vai jāķeras arī pie indēm?
Ziedēšanas laikā noteikti divreiz miglojam ar fungicīdiem pret pelēko puvi. Tas ir jāizdara, nevari atļauties nemiglot, jo tu nezini, pēc cik dienām vai nedēļām atnāks lietus, sāks gāzt bez apstājas un sabojās visu ražu. Ja visu izdara pareizi un pareizā – ziedēšanas – laikā, tur nav nekādas bīstamības. Nogaidīšanas laiks, pēc kura ogas drīkst lietot uzturā, ir trīs dienas. Starp pēdējo miglošanu un pirmo ogu paiet mēnesis.
Kur jūs paši mācāties zemeņu gudrības?
Gadus trīs mums bija iespēja rudenī pēc ražas novākšanas apciemot Vācijas, Holandes, Somijas zemeņu audzētājus un uz vietas saimniecībās skatoties, runājoties noskaidrot, kā dara viņi. Apmeklējām arī zemeņu audzēšanai veltītās izstādes, kas notiek Eiropā, lai redzētu, kāda tehnikas, kādas jaunas tehnoloģijas tiek izmantotas. Tur radās visas idejas, ko vēlāk izmēģinājām arī savos laukos.
Lai paildzinātu darbu sezonu, pirms dažiem gadiem iestādījām arī skaistu astoņus hektārus lielu krūmcidoniju lauku. Kad zemeņu laukā darbs beidzas, krūmcidonijas tikai sāk lasīt. Nu, un nākamais solis jau bija domāt par pārstrādi – garšīgu un veselīgu kārumu ražošanu no zemenēm un krūmcidonijām. Iegādājāmies Sidgundas pamatskolas ēku. Visai mūsu ģimenei ar to saistās gan bērnības atmiņas – mēs ar sievu, arī mūsu bērni savulaik ir tajā mācījušies –, gan nākotnes sapņi. Skola tika slēgta 2015. gada rudenī un, kad nonāca mūsu īpašumā, jau vairākus gadus bija stāvējusi tukša. Sarkano ķieģeļu ēka ir celta 1876. gadā, un var teikt, ka tam laikam bijusi lepna – ar augstiem griestiem, lieliem logiem. Pamazām atjaunojam, un tā pārtop par Zemeņu muižiņu, kur būs vieta gan gardumu ražošanai, gan arī dažādiem pasākumiem. Puse mūža paies, kamēr to atjaunosim.
Tā nav rutīna, visu laiku ir kāds sapnis – nosapņo, kā pēc 10 gadiem izskatīsies, un būvē.
Mēs to sapni zinām un lēnām piepildām. Mums patīk radīt skaistumu. Lai dvēsele dzied!
Jau gadus trīs vairāk domājam par pārstrādi. Vēl esam tikai pašā sākumā. Gribējās, lai arī ziemā būtu jūtama pašu audzēto zemeņu un krūmcidoniju vasaras garša. Lai kārumos būtu pēc iespējas vairāk pašu ogu un ar tiem droši varētu našķoties paši, bērni un mazbērni. Vairākus mēnešus izmēģinājām gan dažādus recepšu variantus, gan tehnoloģijas, līdz nonācām pie saldējot žāvētām ogām un zemeņu čipsiem. Un tas ir tikai sākums. Šoziem turpināsim ar nopietnākām idejām un varēšanu.
Kur jūsu zemenes lai dabū tie, kas neatnāk paši salasīt?
Mūsu ogas tirgo Lauku ferma, kam ir stendi Rīgā pie lielveikaliem, piemēram, SKY. Tāpat arī citi pārpircēji un tirgotāji. Paši tirgojamies tikai divās vietās – Siguldas vecajā tirgū un te, pie Sidgundas skolas, topošās Zemeņu muižiņas. Bet 1. jūlijā visus gaidīsim tradicionālajos Zemeņu svētkos Mālpilī.
Vai dārzā pie mājas jums ir kāda slepena dobīte, kur audzējat zemenes sev pašiem? Varbūt kādas īpašas šķirnes?
Nu nē, mums ir tikai lielie lauki, un viss. Ēdam tās pašas ogas, ko pārdodam citiem.
Jums zemenes vēl arvien garšo?
Protams! Mēs visa ģimene zemeņu laikā katru vakaru ēdam zemenes ar pienu. Tā mums garšo vislabāk.
Vai ir bijis vērts 30 gadus būt uzticīgiem zemenēm?
Nu, es domāju, ja nebūtu vērts, tad jau mēs varbūt tos 30 gadus nemaz ar viņām nedarbotos. Savā ziņā abi ar sievu esam darbaholiķi. Mūsu lielākā bauda ir darbs. Atklāti sakot, mēs nemaz neprastu nosēdēt uz vietas, neko nedarot. Jā. Mums patīk tas, ko mēs darām. Un, ja patīk tas, ko visu mūžu dari, – nu kur tad vēl labāka dzīve?
Populārākie raksti
