Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vēl nesen mūzikas žurnālista Ulda Rudaka draugi priecājās, uzzinot, ka Odiņš, kurš uz vairākām dienām bija noklīdis, veiksmīgi atgriezies mājās. Pagāja vien pāris nedēļu, un Uldis dalījās ar ļoti skumju ziņu – draugs ir aizgājis, šoreiz – pavisam… «Saka – kad kaķi un suņi jūt, ka viņu laiks uz šīs zemes ir beidzies, apzināti iet prom no mājām. Viņiem gribas aizbēgt un klusiņām kaut kur nomirt. Iespējams, arī Odiņš to juta. Augustā viņš pazuda Liepājā un tikai pēc vairākām stundām atradās, bet nesen viņš tepat, Ķengaragā, izgāja no mājām un pazuda uz sešām dienām. Godīgi sakot, biju pārsteigts, ka vispār atradās. Izrādās, bijis tepat netālu, skraidījis šurpu turpu un nomaldījies,» stāsta Uldis.
Viņš saka – Odiņu neizdevās sasaukt, jo suns bijis kurls. «Jau kādu gadu viņš nedzirdēja nemaz. Man šķiet, ka pēdējo nedēļu viņš neko arī neredzēja. Ejot bieži kaut kur, ieskrēja, gāja, kur pagadās, dažkārt ielīda kādā stūrī un nesaprata, kā tikt ārā. Reiz naktī pamodos no šausmīgas Odiņa bļaušanas. Domāju, ka viņš laikam mirst un mokās.
Taču izrādījās, ka palīdis zem virtuves beņķa un netiek ārā…» atminas Rudaks.
Citi lasa
«Tajā liktenīgajā pirmdienā viņš nogulēja mājās visu dienu, neko neēda. Ap četriem viņa purniņu ieliku bļodā, un viņš no sirds padzērās. Ap septiņiem vakarā izdomāju, ka jāizved Odiņš pastaigā. Iznesu viņu ārā un mēģināju nolikt uz kājām, bet viņam bija grūti nostāvēt, un viņš likās guļus.
Tajā brīdī redzēju Odiņa pēdējos divus elpas vilcienus.
Tas bija viss…» stāsta Rudaks. Viņš atzīst – Odiņš pēdējā nedēļā juties slikti. «Bija švaks, bet kustējās, gāja… Es saprotu, ka tas ir vecums un tas ir neizbēgami. Galu galā, Odiņam bija kādi 15–16 gadi, un tas nav maz. Taču tik un tā ir grūti. Māja kļuvusi tukša. Kad pārnāku, vairs neviens mani nesagaida. Nav Odiņa,» Ulda balss aizlūst.
Viņš priecājas tikai par vienu – ka līdz pēdējam Odiņam bija blakus un nebija jāpieņem smagais lēmums par eitanāziju. «Es negribēju to darīt. Gribēju, lai tas notiek dabiski. Un tā arī notika…» Savu uzticamo draugu Uldis apglabāja savā dārzā Cekulē. «Varēšu pie viņa aizbraukt, parunāties, pakavēties atmiņās.»
Mūzikas žurnālists pieļauj, ka reiz viņam atkal varētu būt suns. «Es gan negribu uzreiz. Jāizsāp Odiņa zaudējums. Viņš, redz, pats mani atrada. Jā, es gribēju sunīti, bet nevarēju saņemties braukt un meklēt. Bet Odiņš pats mani izvēlējās par savu saimnieku. Kā būs ar nākamo sunīti, ej nu sazin,’» spriež viņš.
Uldim palikušas zeķes un cimdi, kas adīti no Odiņa vilnas. «Vēl man ir milzīgs maiss ar viņa vilnu, kuru varēs savērpt dzijā un uzadīt džemperi. Tā Odiņš turpinās mani sildīt vēl ilgi.»
