- ARNIS KRAUZE, TV žurnālists
- Saimnieko Liezēres pusē
- Lauku mājas ģimenei pieder jau 25 gadus
Liezēres līdumnieks
Darba specifika pieprasa, ka vienu nedēļu strādāju tiešajā ēterā, bet nākamā nedēļa man ir brīva. Darba nedēļas pēdējā dienā es jau auto esmu salicis visu nepieciešamo, pēc ētera novelku uzvalku, pārģērbjos lauku drēbēs un sēžos mašīnā, lai mērotu ceļu uz Liezēri. Rudenī un ziemā pār ceļu jau sabiezējusi tumsa, bet mana vēlme drīzāk nokļūt laukos ir lielāka par nepatiku braukt tumsā.
Braucot uz Liezēri, izvēlos dažādus ceļus, lai sasniegtu galamērķi. Visgleznainākais ceļš ir caur Ērgļiem un Vestienu.
Pirmais, ko daru, iebraucot sētā, ir saimniecības apskate: kas izaudzis, kas aizaudzis, kas noziedējis vai nogatavojies bez manis, kas nopostīts? Nākamajā dienā ķeros pie darba.
Diemžēl tikai reizi gadā – atvaļinājumā – man kaut nedaudz ir iespēja izbaudīt sava darba augļus, kad viss sakopts, laiski atlaisties šūpuļtīklā un baudīt.
Ierasta prakse gan ir tā, ka es nedēļu strādāju visus darbus, kas iekrājušies manā TV nedēļā. Kad tie apdarīti un varētu atpūsties, jābrauc uz Rīgu.
Nosacīti priecāties par saviem laukiem varu caur uzstādīto web kameru, bet tā jau nevar sajust ne smaržu, ne rasu uz basas pēdas. Kamera man kalpo realitātes šovam par meža dzīvniekiem. Pēdējā gada laikā esmu saskaitījis 12 dažādus dzīvniekus savā pagalmā, sākot ar stirnām, beidzot ar āpšiem. Vislielākais prieks un pārsteigums man bija lūši – nekad nebiju tos redzējis!
Dravu postītājs lācis, kurš nesen pat bija nokļuvis ziņās, gan no manas kameras spējis izvairīties, atstājot tikai savu autogrāfu – apgāztus bišu stropus. Ņemot vērā, ka dzīvoju mežā un manas pļavas ir brīvas no jebkādiem pesticīdiem, es tās aizdodu biteniekiem. Bet bišu stropi ir kā ielūgums lācim. Kopš zinu, ka pinkainis klejo pa maniem mežiem, retāk dodos garajās meža pastaigās. Īsti nezinātu, ko viņam teikt un kā rīkoties. Bet to, ka viņam patīk Liezēres puse, gan saprotu – man arī! Šī vieta ir kā magnēts, kas liek ilgoties.
Šajā Covid-19 laikā Liezēre vēl vairāk nekā iepriekš ir mana spēka un atpūtas vieta. Savos laukos pandēmijas laikā pat esmu ierakstījis raidījumu Melu teorija. Liezēre man piedāvā gandrīz visu, ko vien spēju vēlēties, vienīgi izaudzēt arbūzus gan tā man neļauj. Nekas vairāk par maziem, cietiem, ērkšķogas izmēra strīpainīšiem man nesanāk. Taču es to neņemu ļaunā, jo saņemu vairāk nekā zaudēju.
Es lepojos!
- Pļavu atkarošana. Ar katru gadu aizvien lielāka kļūst teritorija, ko atkaroju krūmiem. Beidzot esmu iztīrījis no krūmiem grāvjus un paplašinājis sakoptās pļavas platību. Ņemot vērā, ka pļauju ar rokām, tad, lai uzturētu glītu pļavu, ir jāpļauj 7 stundas bez apstājas.
- Karoga masts. Patiesi lepojos ar paša nocirstu, noēvelētu, nokrāsotu un uzstādītu karoga mastu saimniecības augstākajā vietā. Man Latvijas karogs sētā plīvo visu gadu.
- Ūdensvads. Jaunākais veikums ir pieslēgšanās 21. gadsimtam – tagad man laukos ir kanalizācija.
Manas saimniekošanas kļūmes
- Sekla aka. Kopš Latvijā sausas un karstas vasaras sākušas kļūt par normu, nožēloju savu taupību, rokot aku. Vajadzēja to izrakt par vēl vienu grodu dziļāku. Tagad, kad ir ūdensvads un sūknis, baidos, ka ūdens var aptrūkties.
- Augļu dārza fiasko. Esmu iecerējis augļu dārzu pie mājas, diemžēl šis sapnis piepildās lēnām. Ja no pieciem stādiem izdzīvo divi, esmu priecīgs. Kopā esmu iestādījis ap 60 kociņu, bet izdzīvojuši ir ap 20. Tos apskādē gan meža dzīvnieki – nelīdz pat metāla siets –, gan sals. Ir stādi, kuriem bojāejas iemeslu tā arī neesmu atklājis.
- Būvniecība. Diemžēl mācos no savām kļūdām un tikai pēc tam, kad viss jau padarīts. Visvairāk tas attiecas uz manu būvnieka karjeru. Piemēram, paša būvētajā pirtī tagad plaisā grīda, jo pirmsākumos pietiekami daudz nenoraku mālaino augsni. Labot šādas kļūmes izmaksā daudz dārgāk nekā jau sākumā visu izdarīt pareizi.
Instagram fiksētie mirkļi