Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Mājas dosjē
- Dace un Renārs Laugaļi ir Latvijas lauku entuziasti, kas ikdienā dzīvo un strādā Jūrmalā. Dace veic algotu biroja darbu, bet Renārs vada savu metālapstrādes uzņēmumu.
- Kopš Vecķīzēnu iegādes 2020. gada vasarā ģimene nedēļas nogales pavada šajā lauku īpašumā. Viņiem līdzi vienmēr aktīvais Džeka Rasela suņu pāris.
- Senlaicīgie Vecķīzēni atrodas Vecpiebalgas puses Kaives pagastā. Savulaik zeme dalīta un izpārdota, no piegulošajiem 27 hektāriem ap māju palikuši 3 hektāri. Tepat blakus paugurainajā ainavā iekļaujas arī Ķīzēnu un Jaunķīzēnu mājas.
- Gandrīz pusotra gadsimta te saimniekojusi Veispālu dzimta. Ķīzēnos savulaik ciemojušies netālu dzīvojošie rakstnieki un skolotāji brāļi Kaudzītes.
- Mājas stāstam seko arī Instagram: @veckizeni
Dace un Renārs pastāvīgi dzīvo pašu celtā un veidotā īpašumā dzimtajā Jūrmalā – ir māja, pirts, plašs dārzs, daba, taču kaut kā tomēr pietrūcis. Pirms pāris gadiem draugi uzdāvināja dažu dienu atpūtu Amatciemā. «Sēdējām uz laipiņas, vērojot ūdens un dabas skaistumu, un abi ar vīru runājām – cik šeit būtu roka jāpieliek, lai viss būtu nu tā ļoti perfekti. Te vajadzētu appļaut, tur dobēm maliņas atcirst, šeit apgaismojumu salabot. Tā runājot un sapņojot, nonācām pie secinājuma, ka varētu iegādāties lauku mājas. Kam? Pašiem nebija atbildes uz šo jautājumu, arī tuvinieki bija izbrīnīti par šo lēmumu,» atminas Dace.
Jau pēc mēneša, pirms tam apskatījuši vēl tikai vienu īpašumu Talsu pusē, Laugaļi bija noslēguši rokas naudas līgumu par Vecķīzēnu iegādi. Rīkojušies ātri un šo īpašumu novērtējuši pirms visiem citiem gribētājiem.
«Liktenīgajā dienā, knapi iebraucot pa kilometru garu māla un pļavas bezceļu, mēs TO ieraudzījām – padomju laiku nedarbu maz skarto un tomēr laika zoba pabojāto koka māju, kas saglabājusi savu senatnīgumu. Elpa aizrāvās, un pēc 15 minūšu apskates bija skaidrs, ka tā būs mūsu, kaut nākamā interesentu mašīna jau stāvēja uz kalna un gaidīja. Bija klikšķis, lai arī, staigājot un skatoties īpašumu, pārņēma arī bailes, neziņa, nesaprašana, ko mēs ar to visu darīsim un vai mums to vajag. Paskatoties savējo acīs, es sapratu – viss būs. Lēnām, pakāpeniski, vajag tikai gribēt un sapņot,» teic Dace.
Renārs piebilst: «Māja bija katastrofālā stāvoklī – no iekšpuses zem jumta bija saliktas plēves, lai ūdens netek iekšā. Ja līdz tā paša gada rudenim tas netiktu nomainīts, ēka vairs nebūtu saglābjama.» Taču sienas un nesošās konstrukcijas bija labi saglabājušās. Tās pašas vasaras izskaņā tika nomainīts jumts, uzliekot tādu pašu apses lubiņu jumtu, kāds tas bijis oriģināli. Zem jumta bijis vecais apaļkoku latojums, tas turējies tikai uz koka tapām, nav bijusi neviena nagla.
Citi lasa
Pašiem sava krāsa
Pa ziemu, par paraugu ņemot kaimiņu atnestu fotogrāfiju, kurā redzams pirmais Vecķīzēnu goda ieejas lievenis, Renārs to uzbūvējis no jauna, taču autentisku, izmantojot vecos pamatakmeņus. «Lodzinieks pats atnāca, sabridies līdz ceļiem dubļos, un teica, ka uztaisīs logus pēc vecā parauga bez līmes un ar koka tapiņām,» par sadarbību priecīgs ir Renārs. Māja tikusi pie jauniem koka groplogiem ar veco laiku stikliem. Groplogi visbiežāk tiek izmantoti vēsturiskās ēkās, īpaši guļbūvēs, lai saglabātu ēkas senatnīgo un autentisko izskatu. Dubultie logi ziemā siltumu mājā tur ļoti labi, savukārt vasarā iekšējos logus izņem un paliek tikai ārējie – virināmie. Trūkstošās logu un durvju eņģes un citus metāla izstrādājumus Renārs pēc vecā parauga izgatavojis pats savā uzņēmumā.
Pērnajā vasarā ķērušies pie fasādes maiņas, pie viena protezējot nopuvušās koka konstrukcijas un salabojot mājas pamatus. «Brāļu Kaudzīšu muzeja dzīvojamā māja ir gandrīz identiska mūsējai, abās apšūšanai izmantoti tā sauktie Piebalgas dēļi ar frēzētām maliņām. Tieši tādus uztaisījām un pielikām. Vecos dēļus esam saglabājuši, un tie kā dizaina elements noteikti noderēs kādā citā projektā,» skaidro Renārs. Mājas fasāde, kā arī nesen iegādātais kubls un trīsmetrīgais āra saimes galds tika pie neparastas krāsas, kas tapusi, pašiem sajaucot divus Raituma krāsas toņus. Saimnieki nav vēlējušies tagad populāro pelēko vai melno, tādēļ radījuši savējo – Vecķīzēnu krāsu. Arī logu un durvju kleidas (apmales) frēzētas pēc vecā parauga.
«Pirmajā gadā Renārs teica, ka grib šeit izdzīvot visus četrus gadalaikus, lai saprastu, kas un kā te notiek. Kādi ūdeņi, kas ar akām? Lai arī padarīts daudz, pirmais gads pagāja ceļa zīmē,» atceras Dace. Esošais ceļš ved caur pļavu, ir stipri mālains un bieži neizbraucams. Iespējams, tas pasargājis māju no nevēlamiem viesiem karu laikā un vēlākos gados no dažādām liekām un nevajadzīgām apdarēm un uzlabojumiem. Pēc viena džipa nogrimšanas saimnieki sākuši arī ceļa darbus, vispirms sakārtots pagalms – nostumti māli, segums pacelts par metru, ielikta caurteka un visbeidzot savesta kārtīga grants.
Rokas niez
«Apmetums istabās liecina par tā laika bagātību. Šeit bijis lielākais Vecpiebalgas ābeļdārzs, saimniekiem bijis ap 90 bišu stropu, un daudz kas no tā ir saglabājies. Retums tam laikam ir bijusi arī iekšā mājā esoša sausā tualete ar īpašu ventilāciju,» stāsta Renārs. Vēl viens brīnums – tā kā mājā ir tikai viens skurstenis, lai apkurinātu tālākās istabas, pa grīdu izmūrēts skursteņa pagarinājums, kas atgādina kādu viduslaiku pils apsildes sistēmu.
Arhitekts un veco māju pazinējs Pēteris Blūms stāvējis, atspiedies pie šeit esošās podiņu krāsns, kas izkurināta karstumu tur pat četras dienas, un teicis, ka šis esot muzeja cienīgs eksponāts.
Mājā atrasts ne viens vien dārgums – mazi ādas zābaciņi, zemnieku pastalas, arī sena vēstuļu kastīte, kuru saimnieks pirmo reizi svinīgi vēris vaļā, visiem mājiniekiem klātesot.
Lai tik fundamentāli atjaunotu kādu īpašumu, ir jābūt vai nu ļoti lieliem līdzekļiem, vai pašiem jāgrib un jāprot veikt lielāko daļu darbu. «Renārs ir darītājs, viņam niez rokas, lai tik kaut ko restaurētu. Viņš savā dzīvē ir atjaunojis vecu žiguli, moskviču, vienu vasaru mums bija arī kuģa piedzīvojums, jo iegādāts un atjaunots skandināvu koka kuģītis. Vecķīzēni laikam būs pēdējais lielais mūža projekts,» pārdomās dalās Dace.
Muzejs ar kompromisu
Lai arī saimnieki saka, ka lauku dzīvi vēl nav sanācis pa īstam pabaudīt, šeit kopā ar draugiem un radiem, kas nesavtīgi un ar degsmi palīdz visos darbos, saskandinātas glāzes un godam nosvinēti divi Jaungadi. Papildus būvniecības darbiem ierīkota neliela siltumnīca, kur izaudzēti tomāti, gurķi. Tapuši gardākie ievārījumi no tepat augošajām upenēm un avenēm. Lai viesiem un palīgiem būtu ērtāka peldēšana, dīķī ierīkota laipa. «Šī vieta ir kā magnēts, gandrīz nekad neesam te vieni, visapkārt radi un draugi ar bērniem,» priecājas Dace.
«Restaurējot mūsu filozofija ir atstāt nākamajām paaudzēm, lai redz, kā te ir bijis kādreiz. Neizmantojam sintētiskus materiālus, atstājam visu tā, lai māja elpo, pēc iespējas darot visu pa vecam,» tā Renārs. «Viņam vajadzēja otru Brīvdabas muzeju – ar ūdeni akā, sauso tualeti ārā –, bet mēs jau dzīvojam sev, tādēļ radīsim kompromisu – ievilksim mājā ūdeni, kanalizāciju, arī elektrība te ir, taču apkurināsim ar malku un vecajām krāsnīm,» piemetina Dace.
Lielo darbu saraksts vēl ir garš, daudzi no tiem ir pamatīgu zināšanu un finanšu ietilpīgi: virtuves vēsturiskās maizes krāsns restaurācija, podiņu krāsns restaurācija, grīdu, griestu, sienu atjaunošana, sapnis par pirts celšanu, kā arī pavasara pirmais darbs – ūdens un kanalizācijas izbūve. Bet to visu pamazām. «Mēs zinām, ka mums izdosies, jo viss, kas te tiek darīts, izdodas. Pēc informācijas, ko esam atraduši, pētot apkārtni, šī bijusi ievērojama svētvieta. Senvietas kompleksā ietilpst avots, svētbirzs vieta un atradumu vieta. Pie Ķīzēnu mājām atrodas senās svētvietas centrs – Māras baznīca,» ar lepnumu smaidot saka Dace.
«Domājam, ka vecumdienas pavadīsim Vecķīzēnos. Šeit būt ir svētlaime, tu esi tāds, kāds esi. Vienkārši dzīvo un elpo, ir viegli un forši. Visapkārt klusums un nereāla miera sajūta, kā arī esi tuvāk zvaigznēm,» priecājas saimnieki.
Lieliski instrumenti plānoto darbu veikšanai!
1. Vecajai podiņu krāsnij, kurai izmantoti grezni, glazēti podiņi, biezā kārtā uzklāta grīdas krāsa. Lai dabūtu to nost, izmantots fēns, etiķis, soda. Neveiksmīgi. Varbūt ir kāds instruments ar ko to var paveikt, nebojājot glazējumu?
Noderēs pulējamā slīpmašīna DPV300Z, kuru var aprīkot ar dažādu raupjumu abrazīviem. Atjaunojot podiņkrāsni, var uzlikt tādas pakāpes abrazīvu, kas noslīpēs biezo krāsas slāni, nesabojājot podiņu glazējumu. Noslēgumā var izmantot pulējamo pēdiņu un podiņus vēl arī uzpulēt.
2. Mājā griesti klāti ar krītu vai kaļķi. Tos iespējams notīrīt ar lupatu vai birsti. Varbūt ir kāds ieteikums ātrākam rezultātam?
Noderēs griestu slīpmašīna DSL801ZU, kas darbināma ar akumulatoru, pieslēdzot putekļsūcēju. Tāpat kā ar grīdas slīpēšanu, arī attīrot griestus, ierīci var izmantot sākuma stadijā, noslīpējot lielumu un attīrīšanas darbus noslēdzot manuāli.
3. Mājā labi saglabājušās platu koka dēļu grīdas, arī tās diemžēl daudz kur krāsotas. Gribētos atjaunot grīdas, saglabājot veco un zaraino reljefu. Slīpējot ar lielu slīpmašīnu, viss kļūtu gluds, bet tas nav mērķis. 
Noderēs 9741 suku slīpmašīna. Ar lameļu birsti no papildu piederumu klāsta varēs noslīpēt krāsu, pilnībā nenogludinot koka faktūru. Jāņem vērā, ka, ja gribas saglabāt veco reljefu, ar ierīci vien to ir grūti izdarīt – būs jāstrādā arī ar rokām –, tomēr ar šo slīpmašīnu var paveikt lielu daļu darba apjoma sākuma stadijā.
PALĪDZAM NOSKAIDROT!
Guļbūvei nepieciešams pastāvīgs slogojums uz horizontāli guļošo baļķu sienām, kas ir ļoti svarīgi, lai gaisa mitruma un temperatūras ietekmē baļķi nestaigātu un starpbaļķu pakojums pilnvērtīgi pildītu paredzēto funkciju. Vēsturiski to visbiežāk īstenoja, starpstāvu pārsegumos liekot māla kleķi, smiltis un citus materiālus, ko parasti ieguva turpat saimniecības apkārtnē. Slogojums ir ļoti svarīgs guļbūves pilnvērtīgai funkcionēšanai, ja to izplēš un aizstāj ar vieglāku, bieži var sākties problēmas ar caurpūšanu un caursalšanu baļķu salaidumos.
Metodes bieži vien bija atkarīgas no saimnieka rocības, parasts vidusmēra zemnieks izmantoja smagus starpstāvu siltumizolācijas materiālus, kurus ieguva vietējā apkārtnē; bagātāks varēja atļauties dakstiņus, kas deva nepieciešamo slogojumu uz guļbūves sienām.
Katra senāka ēka ir kā atvērta grāmata un par sevi pastāsta pati – kādas ir oriģināli izmantotās metodes un materiāli, sniedz norādes, ko vajadzētu ievērot, labojot ēku. Tāpat šādas mājas ir kā ilgtermiņa pētījums, ko mēs varam apskatīt un analizēt, kas darbojas, kas ne un kā lietas, kuras nedarbojas, pilnvērtīgi uzlabot.
Istabās, kurās siltums turas, konsultants iesaka neko neaiztikt. Ja pēc 140 gadiem siltinājums pilda savu funkciju, viss ir kārtībā. Tomēr vietās, kur nepieciešams, starp pārseguma sijām pamatsiltinājumam iesaka ieklāt māla kleķi – sajaucot uzraudzētu māla pulveri ar baltā kvarca smilti proporcijā 1:3, ko var arī armēt ar kaņepju spaļiem, džutas sietu vai pat niedrēm un salmiem. Māla pulveris vispirms vienu dienu jāuzraudzē, līdz izveidojas skābā krējuma masai līdzīga konsistence. Tad šo masu pievieno smiltīm un maisot veido māla javu, ar ūdeni papildinot tikai vajadzības gadījumā. Laba java nedrīkst lipt pie rokām. Klājuma biezums atkarīgs no siju dimensijām, šajā gadījumā tas veidojams ap 7 cm biezumā, liekot pa slāņiem. Vajadzētu izvairīties no ieklāšanas karstā laikā, lai virskārtā neveidotos plaisas, bet, ja rodas, mālu viegli var salabot, mitrinot virsmu un aizpildot plaisas. Šis siltinājums būtu tvaika caurlaidīgs un nekrātu mitrumu, kā arī nodrošinātu guļbaļķiem vajadzīgo slodzi. Grauzēji nedzīvo tikai tur, kur tie netiek iekšā un kur tiem nav ēdamā, tādēļ jāpievērš uzmanība dažādu caurumu aizpildīšanai.
