Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
«Tavā pusē buļļu karaļvalsts!» ar tādu pavadzīmi sociālajos tīklos kolēģe man atsūtīja saiti uz Tirzas buļļa mājaslapu. Oho! Tiešām, padsmit kilometrus no mājām, kur pavadīju bērnību, tagad ganās vairāki desmiti ragulopi. Un ne jau šādi tādi, bet tādas šķirnes kā `Hereford`, `Limousin`, `Angus`, `Sīmentāles` – riktīgi gaļas lopi.
Paši saimnieki savā mājaslapā raksta: «Ganāmpulks vasarās aug un barojas brīvā dabā, nepiesietos apstākļos – dabiskajās pļavās Gulbenes pusē, Tirzā, tālu no autoceļiem, mežu, pļavu ielokos.» Skatoties viņu mājaslapu, pārņem lepnums par novadniekiem un to, ko viņi dara, – vietā, kur joprojām dzīvas ir majonēžu rūtiņu tradīcijas, audzēt augstvērtīgus gaļas lopus un tos ne tikai nodot eksportam, bet izvadāt klientiem Vidzemē un Rīgā, no durvīm līdz durvīm. Te nav variantu – piesakos ciemos uz mežu un pļavu ielokiem.
Kad tirzmalietis noprec Lizuma meiteni
Dauškānu sētā viesojamies pirmsjāņu laikā, kad sēta un māja tiek posta līgošanai, un šajās mājās svētki tiešām tiek svinēti no Jāņiem līdz Pēteriem, jo saimnieci sauc Līga, bet viņas vīrs ir Mareks, kuram vārda diena ir vienu dienu pēc Pēterdienas.
Pagalmā tiekam aprieti un apošņāti no četriem suņiem – kārtībai jābūt, un dodamies pirmsjāņu pastaigā.
Lizuma meitene Līga un tirzmalietis Mareks satikās pēc vidusskolas un abi kopā aizbrauca uz Rīgu studēt, strādāt un dzīvot. Protams, ka katru nedēļas nogali abi brauca pie vecākiem palīdzēt lauku darbos un aizvest kartupeļu maisu uz Rīgu, smej Mareks. Tolaik par atgriešanos laukos nopietni netika domāts, bet vilkme uz vecāku dzimto pusi palika.
Katru vasaru abi jaunieši atrada laiku, lai strādātu Dauškānos, mājā, ko Mareka ģimene kolhoza laikā izglāba no izpostīšanas. Mareku tur iecēla par galveno saimnieku.
Brīvdienās jaunizceptie pilsētnieki brauca un metru pa metram atkaroja māju no pamestības – atkrūmoja, izzāģēja vecos kokus, izpļāva pagalmu, sastādīja puķes, izraka dīķi, uzcēla pirti.
Gluži kā zinādami, ka 2015. gadā pienāks diena, kad viņi abi pārcelsies un paliks Dauškānu mājās.
Taču pati pārcelšanās uz laukiem jau bija notikusi trīs gadus ātrāk, tolaik par pagaidu mājām bija izraudzīta Lizuma puse. Uz jautājumu kā Līga un Mareks nonāca pie tik kardināla lēmuma – pamest visu un sākt būvēt dzīvi no jauna, abi atzīst, ka kas tāds agri vai vēlu būtu noticis.
Mareks tirgoja lauksaimniecības tehniku un regulāri viesojās zemnieku sētās.
«Katru reizi, iebraucot pie zemniekiem, domāju, ka es arī gribu, lai pats esmu saimnieks, lai man ir sava māja, sava saimniecība,» atzīst Dauškānu saimnieks.
Savukārt Līga bija saistīta ar būvniecību un strādāja birojā. «Protams, arī es ik pa laikam iedomājos, ka kaut kas dzīvē jāmaina, un, kad sākās veselības problēmas, tas palīdzēja pieņemt lēmumu ātrāk.» Abi saimnieki pieteicās Eiropas Savienības projektam Atbalsts jaunajiem zemniekiem un 2012. gadā nodibināja Saimniecība SIA MKD Projekts, kam galvenā darbība ir lauksaimniecība, bet galvenā pamatdarbība – dažādu šķirņu un to krustojumu gaļas liellopu audzēšana nobarošanai un realizācijai Latvijas tirgū.
Kā 5 kļūst par 70
Pirms četriem gadiem no Liezeres tika atvestas piecas gaļas šķirnes govis, kas paspēja saimniekus pārbiedēt, jo pārvešanas naktī bija negaiss, un dāmas bija devušās brīvsolī. Tagad ganāmpulkā ir 70 ragainas galvas, un, kā smej Līga, tad Mareks uz pusslodzi strādā arī par veterinārārstu – pieņem dzemdības, špricē un liek sistēmas, ja nepieciešams. «Mums tuvākā veterinārārste ir Vecadulienā, un ne vienmēr viņa var atbraukt, jo ir izsaukums citur.»
«Diemžēl mūsdienās nav daudz veterinārārstu, kas strādā ar lielajiem lopiem, visiem tikai privātprakses, kur pieņem sunīšus, kaķīšus un kāmjus.»
«Un govis mums ir slīpētas. Viņas ar kaut kādu sesto maņu jūt, kad ar Līgu gatavojamies izbraukt. Atliek tikai ieplānot braucienu, kad kādai govij sākas dzemdības. Kāds vairs izbraukums! Viss jāatceļ! Neatstāsi taču dzemdētāju!» tā Mareks, kurš visus ragaiņus zina saukt vārdā.
Kā Līga, tā Mareks, stāstot savu stāstu, ļoti bieži piemin un slavē Mareka mammu Aiju, kas ir neatsverams palīgs visās jomās – gan pamācīt kā ar ragulopiem apieties, gan uzmundrināt jaunos saimniekus, ka viss izdosies, gan saimniecību pieskatīt, ja abiem kaut kur jāizbrauc. «Bez mammas palīdzības būtu grūti! Viņai pienākas vislielākie paldies,» vīramāti slavē vedekla un turpina: «Un, ja jūs zinātu, kas viņai par apgriezieniem! Re, tās deviņas piena govis ir viņas. Pati visas izslauc, pabaro! Un vēl palīdz mūsu buļļiem. Apbrīnojami!»
Līga neslēpj, ka arī mamma kopā ar viņiem mācās jaunas lietas. «Ja man pirms pieciem gadiem kāds teiktu, ka lasīšu literatūru par govīm un to uzvedību, skaļi smietos,» atzīst Līga. «Bet tagad katru dienu uzzinu ko jaunu, piemēram, kur govīm ir aklā zona un no kuras puses nevajag tuvoties, un daudzas citas lietas.»
Pirmais klients – zobārsts
Kad vaicāju par Tirzas bulli, saimnieki stāsta, ka tas radies tikai šogad. Lai arī lielākā daļa lopu tiek eksportēti, saimnieki nolēmuši daļu gaļas tirgot paši. «Jā, ejam grūtāko ceļu, bet gribas reabilitēt liellopa gaļu, jo no padomju laikiem, jo sevišķi laukos, ir uzskats, ka tā ir negaršīga, sīksta un grūti pagatavojama! Tā nav!» pārliecināta Līga.
Nosaukums "Tirzas bullis" uzvarēja iekšējā draugu aptaujā.
Nosaukumam ir sava vēsture: «Kādreiz Tirzā bija kolhozs Ļeņina ceļš, un tam tika piešķirts simbols – bullis, kas gozējās uz visiem vimpeļiem, jo tolaik kolhozā bija daudz buļļu fermu. Sākoties atmodai, bullis nokļuva uz Tirzas ģerboņa, bet pašu buļļu vairs nebija. Var teikt, ka mēs atjaunojam Tirzas kā buļļu zemes vārdu.»
Nepilna pusgada laikā Tirzas bullis ir ieguvis atsaucību un noturīgu klientu loku, kas turpina augt. Pirmais klients bija Līgas zobārsts Andris no Rīgas. «Kad biju aizgājusi vizītē, viņš apvaicājās, ko daru, un uzzinājis, ka esmu aizgājusi no Rīgas un audzēju buļļus, pieteicās pirkt gaļu,» atceras Līga.
Gaļas fasēšana notiek Limbažos, kur saimnieki atraduši perfektu izcirtēju. Uz vakuumā iesaiņotās gaļas izlasāma visa informācija – lopa vecums, izcelsme, fasēšanas datums – viss kā uz delnas. Saimnieki atbild par katru burtu un ciparu, kas tur rakstīts. «Savādāk nemaz nevar un nedrīkst!» pārliecināts Mareks.
Vaicāti, kuri ir pieprasītākie gaļas gabali, saimnieki atsmej, ka būtu jārada šķirne, kam ir piecas astes, astoņas mēles, sešas aknas un vismaz trīs vaigi. Tieši subprodukti ir ļoti pieprasīti.
Saimnieki arī atzīst, ka no eksporta viņi tomēr negrasās atteikties, jo tā ir iespēja nopelnīt. Diemžēl Latvijā gaļas lopus grūti izdevīgi pārdot. Pirmo reizi aizbraucot uz Liellopu izsoļu namu Neretā, Līga jutusies kā filmā. Visi sēž lielā kūti kā cirkā, un izsoļu vadītājs tirgo Latvijas lopus turkiem, vāciešiem un citiem.
Neskatoties uz šķēršļiem un grūtībām, kas jāpārvar, uzsākot saimniekošanu, Līga ar Mareku savu lēmumu nenožēlo. «Vai, dzīvojot Rīgā, es varētu katru vakaru aiziet uz naktsvijoļu pļavu?» tā Līga
Dienā, kad ciemojāmies, Tirzas buļļa ganāmpulks papildinājās ar vēl vienu bullēnu, kuram pēc tradīcijām jāliek vārds, kas sākas ar mammas vārda pirmo burtu, proti, L.
Fotogrāfs Matīss kļūst par krustēvu un dod vārdu Leokādijs.
- Kā nobriedināt gaļu?
Latvijas pircējs vēl jāiemāca nobriedinātas jeb nogatavinātas gaļas pirkšanā, tādēļ Tirzas bullis piedāvā tikai svaigu gaļu, bet ir divas iespējas pašam nobriedināt gaļu. - Sausā nogatavināšana (dry-aged)
Liemenis tiek turēts speciālās telpās jeb kamerās no 8 līdz 28 dienām, kur fermentācijas procesā, noteiktā temperatūrā un mitrumā zaudējot mitrumu, iegūst labas garšas un smaržas īpašības. Pirms dalīšanas liemenim atgriež fermentācijas procesā radušos «garoziņu». - Slapjā nogatavināšana (wet-aged)
Gatavu, atdzesētu liemeni sadala atbilstoši «virtuves» vēlmēm un izgriezumus ievakuumē. Lai sasniegtu optimālu šādas nogatavināšanas rezultātu, gaļai vakuuma iepakojumos ledusskapī būtu jāstāv 7–10 dienas. Šādi nogatavināta gaļa ir ļoti mīksta un maiga.
Sasaldēta gaļa nav sliktāka par svaigu, galvenais ir pareizi atlaidināt! Atlaidini to pamazām ledusskapī, nevis strauji istabas temperatūrā vai zem ūdens strūklas!
Dauškānu saimnieces ieteikumi gaļas pagatavošanai:
- Ņem šķiņķi vai lāpstiņu, sagriež gabaliņos, pievieno dārzeņus, saldākai garšai pieliek burkānus, pievieno garšvielas, pāris karošu tomātu pastas un visu sautē līdz gatavs.
- Lēni sautēti liellopa vaigi vīnā. Galvenais to darīt uz lēnas uguns vismaz 3–4 stundas. Gaļa ir ļoti mīksta un sulīga.
- Labai maltai liellopa gaļai nevajag likt klāt nedz miltus, nedz pienu, ko parasti dara saimnieces, lai gaļa būtu sulīgāka. Pietiks, ja kārtīgi izklapēsi, pieliksi garšvielas un olu.
- Ņem sev tīkamu liellopa gabalu (mīkstumu), ierīvē ar garšvielām. Pirms likt cepeškrāsnī, vispirms obligāti jāapcep no visām pusēm uz straujas uguns, – lai sutinoties neiztek sula! Var gatavot cepšanai paredzētos maisiņos – sanāks drošāk, ka cepetis nepārkaltīs, bet paliks sulīgs un vidū rozā. Ja nevari visu uzreiz apēst, nebēdā – tas ideāli der otrajā dienā šķēlēs uz maizītēm.
