Mājas dosjē
- Jaunmačiņi atrodas Suntažu pagastā Ogres novadā. Ap seno guļbaļķu māju apsaimnieko divus hektārus zemes. Ar mīlestību tiek atjaunota arī koka kūtiņa.
- Te kopš 2020. gada dzīvo Arta un Raivis Kalniņi ar meitām – Karlu (3 gadi) un Loretu (5 gadi). Līdzsvaram – divi feini kaķu brāļi.
- Raivis ikdienā ir Dotnuva Baltic produktu menedžeris (pārdod kombainus) un šobrīd ar entuziasmu mācās par pirtnieku. Arta – radoša persona, kas aizraujas ar pasākumu veidošanu un fotografēšanu.
- Seko Instagram: @arta_kalnina__.
Līdz šim ģimene mitusi Pārdaugavā, 50 kvadrātmetru plašā dzīvoklī, kas bijis gana mazs četriem cilvēkiem. Kādu laiku gaisā virmojusi ideja, ka nepieciešama vieta pie dabas, kur svinēt jubilejas, svētkus, ģimenes un draugu sanākšanas. Un lai ikdienā ir tāda vide, ka bērnus var izlaist brīvā vaļā. «Sākumā skatījāmies arī nelielus apbūves gabalus un dārza mājas, bet ātri vien sapratām, ka negribam tuvus kaimiņus, un man radās stingra vēlme meklēt senu mājvietu ar stāstu un lieliem kokiem,» iesāk Arta. Tāpat ātri izkristalizējies aptuvenais 80 kilometru rādiuss ap Rīgu, un no idejas par Kurzemi, kur īpašumu cenas pārsniegušas plānoto finansējumu, viņi pārorientējušies plašākam piedāvājumam.
Siltuma un māju sajūta
Jaunmačiņi atrodas nepilnas pusstundas braucienā no Ogres un arī netālās Siguldas. Līdz Rīgai – kāda stunda, viss sasniedzams. «Arī zeme leknāka nekā Kurzemē, kur vairāk smilgu un purvāju,» nosaka Arta.
«Pirms diviem gadiem internetā ieraudzīju sludinājumu, kurā bija redzama šī māja ar sarkano jumtu. Aizsūtīju vīram, un viņš man atbildēja – wow. Aizbraucām apskatīties un, jau tikko izkāpjot ārā no auto un pieejot pie kūtiņas, pārņēma neaprakstāma siltuma un māju sajūta. Svētlaimīga. Un es Raivim teicu, ka raudāšu, ja te nedzīvosim. Tas bija agrs pavasaris, nekas vēl neziedēja,» atceras jaunā saimniece.
Tomēr sākums nebija pavisam raits, jo izrādījās, ka kāda ģimene jau kārtoja dokumentus īpašuma iegādei. Taču tā brīža saimniecēm Kalniņu ģimene bija iepatikusies, un pēc kāda laika darījums tomēr noticis.
Pirms tam te ilgstoši dzīvojušas divas māsas gados – Lūcija un Bernadeta. Vīri jau miruši, bērni un mazbērni katrs savā dzīvē. Saimniekošana laukos palikusi par grūtu, tāpēc nolemts īpašumu pārdot. Savukārt māju 1936. gadā cēlusi Gailīšu ģimene, kurā bijušas divas meitas – Berta un Alma. Tad sācies karš, ģimene aizmukusi, taču pēc atgriešanās māsas māju atguvušas un atjaunojušas. Vēsture savā ziņā atkārtojas, jo šodien te atkal dzīvo divas mazas māsas.
Auto, saldētava un aptieciņa
Pirmā radu un draugu reakcija bijusi noraidoša. «Liela daļa domāja, ka mēs laukos pazudīsim – nevarēsim tikt uz veikalu, ko darīsim, ja nebūs elektrības, un tamlīdzīgi. Cilvēki dzīvo vecos aizspriedumos. Lauki nav tādi, kādi tie bija pirms gadiem. Te var dzīvot skaisti. Pēc diviem gadiem, redzot mūs te saimniekojam, domas ir mainījušās par 180 grādiem,» atklāj Raivis.
Kalniņi paši teic, ka ielēkuši renesanses bumā un, pateicoties kovidam, pavērusies mūsdienu iespēja dzīvei laukos. Šobrīd lielu daļu darba iespējams veikt attālināti un ir lauztas robežas. «Ja ir viens labs auto vai divi vienkārši auto, aptieciņa un saldētava, esi laukos dzīvotājs,» viņi nosmej.
Sākotnēji domājuši te pavadīt tikai vasaras, bet, kad pienācis pirmais rudens un bija jāplāno došanās uz Rīgu, nodoms mainījies – ziemojuši tepat.
Lēnām un pamatīgi
Jaunmačiņu sētu ieskauj vairāku simtu gadu veci koki un divi dižkoki – ozols un tūja –, kuri šo statusu ieguvuši nupat. Sava mūža laikā tādus dižkokus neizaudzēsi. Viena no māsām, kura te līdz šim dzīvojusi, bijusi daiļdārzniece un iekopusi skaistu, plašu dārzu. Tajā daudz izmantoti mūžzaļie augi un skujeņi, krāsainumam Arta dārzu papildina ar cēlziediem – visvairāk ar rozēm un lilijām.
«Pirmās nomainījām ārdurvis abās mājas pusēs – lai ienāk gaisma. Drošībai pa virsu no jauna ievilkām elektrību. Pavisam tuvu mājai visapkārt bija lauksaimniecības zeme. Iekopām to, lai var pļaut zāli, – iepriekš gandrīz pie namdurvīm sēja kviešus. Izveidojām stāvvietu mašīnām, uzvedot kārtīgu grants segumu. Izkopām aizaugušās vietas ap māju un iztīrījām kūti, kur atstātais liecināja par tajā mitušajiem lopiem. Pamazām atjaunojam kūts mūrus,» par padarīto stāsta Raivis.
Iekštelpas jaunie saimnieki iekārtojuši omulīgi, lai gan te vēl joprojām redzams, ka pirms 15 gadiem modē bijuši iekaramie griesti, oranžas flīzes un Depo durvis. Arta sākumā ķērusies vērsim pie ragiem un pati veikusi ātros remontus, piemēram, izkrāsojot baltu virtuvi, nobeicējot grīdas, taču ātri sapratusi, ka labāk pagaidīt un darīt lēnām, bet pamatīgi. Ģimene plāno izbūvēt tikai pirmo stāvu, kas kopā aizņem 130 kvadrātmetru.
Saimniecei žēl, ka mājā palicis maz autentiskā, taču to, kas saglabājies, paturēs un akcentēs.
Šī gada lielākais darbs ir centrālās apkures ierīkošana. Granulu kamīns jau iegādāts, visā mājā tiks uzstādīti radiatori un vietām ielikta siltā grīda. Kā mājas sirds turpinās būt virtuves malkas plīts ar dzīvo uguni. Lai telpās būtu labs mikroklimats, Kalniņi iecerējuši noņemt sintētiskās apdares un siltinājumu. Sākotnējā ideja bijusi attīstīties bez kredīta, bet tagad tiek apsvērta doma paņemt aizņēmumu, visu izremontēt un dzīvot komfortā uzreiz. «Cik varam, tik darām – ar domu, ka tas paliks mūsu bērniem,» nosaka vecāki.
Atvērti viesiem
«Gada sākumā uzdevu sev jautājumu – kas man patīk. Sapratu, ka tie ir pasākumi un ciemiņi, arī galda klāšana. Paaicināju draudzenes, līdzīgi domājošos uz tematiskiem vakariem un sāku darboties. Kāpēc man kaut kur jābrauc, ja varu to piedāvāt pie sevis? Cilvēki ir priecīgi izrauties ārpus mājām lauku vidē, aizbraucot ar pozitīvām emocijām. Sākām ar talkām, uz kurām mīļi gaidīts bija ikviens. Tad bērnu svētki, vēlāk jau rīkoju meistarklases ar uzkodām un fotosesijām. Vasaras vidū 80 cilvēku kuplā skaitā Jaunmačiņos sagaidījām vasaras saulgriežus. Decembrī esmu iecerējusi svinēt ziemas saulgriežus,» ar idejām dalās Arta.
Par tradīciju šai sētā kļuvusi soļankas vārīšana uz dzīvās uguns, gardu vistiņu kūpināšana un jau pieminētās pavasara talkas.
Pie lielākajiem ieguvumiem dzīvei laukos Arta min dabisko vidi, kurā bērniem augt, un to, ka visa ģimene daudz vairāk uzturas ārā. Lauki paver nebeidzamas iespējas, brīvību un jaunus hobijus.
Jauns hobijs te radies arī Raivim. Pērn Arta vīram uzdāvinājusi pirts apmeklējumu, par kuru dāvanas saņēmējs bijis nelaimīgs, taču tieši šajā reizē pirti piedzīvojis pa īstam un sajutis vilkmi apgūt pirtnieka arodu. Nu jau Jaunmačiņos noskatīta vieta pirtij. «Baltajā pirtī var spēlēties ar slotiņām un smaržām. Uz mācībām vasaras sezonā sienu 12–16 pirts slotiņas. Auru atveram ar apsīti, bērzs ir universāls, ar ozolu uzsildām, liepa – sievišķās enerģijas vairotāja. Pavasarī pirmā ir ievas slota – piedošanai,» skaidro Raivis. «Uz pirts skolu sākām iet kopā, taču sapratu, ka es pirtī esmu ņēmēja, ne devēja. Raivim klausa uguns, un viņam ir labs pieskāriens. Vasaras sākumā Raivis man bija sagatavojis pirtī ceriņu paklāju… Cik tas bija skaisti!» rādot bildes, atminas Arta.
LIELISKI INSTRUMENTI PLĀNOTO DARBU VEIKŠANAI
1. Plānots ierīkot siltās grīdas, tāpēc jāmaina vecās. Lauzīs dēļus, mainīs lāgas, lies betonu, liks siltinājumu. Kādi instrumenti te varētu noderēt?
Šiem darbiem varu ieteikt akumulatora instrumentu komplektu DLX5032T. Tas sastāv no pieciem bezogļu motora instrumentiem (urbjmašīnas DDF484, triecienskrūvgrieža DTD153, perforatora DHR242, ripzāģa DHS680 un zobenzāģa DJV187), trīs 18 V 5 Ah akumulatoriem, lādētāja un lielas somas to glabāšanai. Vēl šim komplektam es pievienotu arī leņķa slīpmašīnu, lai pēc betona ieklāšanas varētu izslīpēt kādu nelīdzenumu.
2. Plānots ievilkt apkuri, likt caurules, radiatorus, kalt skurstenī, lai pievienotu kamīnkrāsni. Varbūt te atrodas kāds mehānisks palīgs?
Te labi noderētu akumulatora perforators DHR400 ar SDS-Max stiprinājumu, kas tiek darbināts ar diviem 18 V akumulatoriem. Liela jauda mazā korpusā ar 8 J lielu trieciena spēku, 40 mm maksimālo urbšanas diametru betonā un regulāciju no 250 līdz 500 apgriezieniem minūtē. Piemērots urbšanai ar triecienu, bez trieciena un kalšanai. Akumulators nodrošina līdz 45 minūšu ilgu nepārtrauktu kalšanas darbību ar 5 Ah akumulatoriem. Kopējais svars ar akumulatoriem – 8,1 kg.
3. Tiek renovēti kūts akmens pamati, varbūt ir kāds instruments cementa masas maisīšanai?
Šim darbam ieteiktu izmantot UT1600 celtniecības maisītāju ar 1,8 kW lielu jaudu, kas paredzēta līdz 80 kg masas maisīšanai. Piemērots 180 mm diametra lāpstiņām. Ērti manevrējams un viegls, tāpēc to ir parocīgi pārnēsāt un pārvietot pa darba zonu.
PALĪDZAM NOSKAIDROT!
Eksperts skaidro – ja īpašumu iespējams pieslēgt centralizētajam kanalizācijas tīklam, galvas lauzīšana atkrīt. Bet, ja šādas iespējas nav, iespējami vairāki varianti. Vispirms jānoskaidro, kas konkrētajā teritorijā vispār ir atļauts, un tad atbilstoši paredzētajam budžetam un pašam zemesgabalam var pieskaņot vēlmes. Arī rekonstruējot nepieciešamas atļaujas – rakšanas atļauja un būvatļauja. Pamatā izšķiršanās būs starp trim kanalizāciju veidiem – rezervuāriem, septiķiem un bioloģiskajām attīrīšanas iekārtām. Mazāko tūlītējo laika un finanšu ieguldījumu prasa izsmeļama rezervuāra izveide, bet šāda sistēma jau te ierīkota un nav devusi cerēto. Bioloģiskās attīrīšanas iekārtas gādā, ka procesa rezultātā iegūtais ūdens ir pietiekami attīrīts, lai to droši varētu novadīt tālāk. Pieaugošo prasību dēļ daudzviet tas ir vienīgais iespējamais kanalizācijas sistēmas veids. Taču tas ir arī visdārgākais gan ierīkojot, gan ekspluatējot. Tā darbībai nepieciešams regulārs elektrības pieslēgums.
Jaunmačiņu gadījumā konsultants iesaka septiķi. Tā ir vienkārša mehāniskas un bioloģiskas attīrīšanas iekārta, no kuras attīrītais ūdens ir novadāms gruntī, veidojot infiltrācijas lauku. Tradicionāli septiķi veidoja divi grodi, no kuriem pirmajā nosēdās smagākā notekūdeņu daļa, bet otram nebija dibena – viss šķidrums aiztecēja zemē. Tagad septiķis ir rezervuārs ar trim kamerām, kurā arī notiek kanalizācijas ūdeņu attīrīšana. Šķidrums caur iztukšošanas cauruli nonāk pirmajā kamerā un caur pārplūdes caurulēm plūst starp nodalījumiem. Katram nodalījumam ir savs mērķis. Attīrīšanas pakāpe ir tieši atkarīga no izvēlētā septiķa modeļa un tā īpašībām. Svarīgi atcerēties, ka uz vienu cilvēku tvertnes tilpumam jābūt vismaz 500 litru. Parasti izsūknēšanu veic reizi ceturksnī vai pusgadā. Salīdzinoši jauna tehnoloģija ir septiķis ar biofiltru, kas palīdz notekūdeņus attīrīt par 50– 60 procentiem. Šāds septiķis samazina arī ilgtermiņa izmaksas, jo ilgāk kalpos infiltrācijas lauks, un, ja filtru regulāri izskalo, tas faktiski ir mūžīgs. Tā ir alternatīva, ja gribas dzīvot zaļāk, bet nav iespējams nodrošināt nepārtrauktu elektrības padevi.