Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pilsētas daudzdzīvokļu namu iemītniekiem nav jāraizējas, kur nonāk viņu tualetes podu saturs un dušās, izlietnēs aizskalotie ūdeņi. Par to pareizu savākšanu, atbilstošu attīrīšanu un novadīšanu atpakaļ vidē rūpējas pašvaldību nodrošinātās kanalizācijas sistēmas un notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Kaut arī pilsētnieki nevar kanalizācijā aizskalot, kas pagadās (piemēram, medikamentus, eļļu un vēl daudzas citas vielas nekādā gadījumā nedrīkst izliet ne izlietnē, ne podā), tomēr lielāka atbildība par ietekmi uz vidi gulstas uz privātmāju un viensētu saimniekiem, kas izmanto individuālās jeb decentralizētās kanalizācijas sistēmas.
Turpat vidē vien paliek
Nepareizi novadot kanalizācijas ūdeņus, var gadīties, ka mazmājiņas saturs aiztek «ciemos» uz turpat saimniecībā esošo ūdens ieguves vietu un atgriežas pie saimniekiem dzeramā ūdens glāzē. Kanalizācijas piesārņojuma nonākšana gruntsūdeņos negatīvi ietekmē dzeramā ūdens kvalitāti tuvumā esošās akās, radot riskus veselībai. Latvijas Universitātes zinātnieku veiktais dzeramā ūdens kvalitātes novērtējums piemāju akās (arī spicēs u. tml. ieguves vietās)
Latvijā liecina, ka 15,7% pētīto aku ūdens satur Escherichia coli (zarnu nūjiņas) un enterokokus
un nav atzīstams par drošu lietošanai bez iepriekšējas termiskas apstrādes. Neattīrītu vai daļēji attīrītu notekūdeņu ieplūšana virszemes ūdeņos – grāvjos, upēs, ezeros un tālāk jūrā – veicina ūdenstilpju aizaugšanu, nabadzīgāka kļūst šādu ūdeņu fauna, tostarp zivju populācija, un izmainās ainava. Šādas vietas vairs nav tik pievilcīgas ne makšķerniekiem, ne atpūtniekiem.
«Kā vēsta Valsts kontroles 2020. gadā veiktais pētījums, aptuveni 65% no visām mājsaimniecībām izmanto decentralizētu kanalizācijas sistēmu (DKS) un tikai 26% notekūdeņu no šīm decentralizētajām notekūdeņu savākšanas sistēmām nonāk centralizētajā kanalizācijas sistēmā. Pieņemot, ka 10% mājsaimniecību izmanto rūpnieciski ražotās DKS un infiltrē notekūdeņus vidē, jautājums, kur paliek 64% mājsaimniecību notekūdeņu,» stāsta biedrības «Baltijas krasti» projektu vadītāja Elīna Konstantinova.
Joprojām pa taisno dabā
Te gan nav runa tikai par individuālām mājām kaut kur tālu laukos. Tā ir arī diezgan liela problēma pilsētās un pat Rīgā, kur atrodas gana daudz ēku, kuras nav pieslēgtas centralizētajiem kanalizācijas tīkliem un izmanto decentralizētās notekūdeņu sistemas. Piemēram, notekūdeņi tiek novadīti krājtvertnēs, septiķī vai kaut kur augsnē teju pie pašas mājas. «Lauku teritorijās varbūt vispār nav nekādas kanalizācijas sistēmas un viss tiek novadīts vienkārši dabā, un pastāv liels risks, ka šie neattīrītie sadzīves notekūdeņi attiecīgi ieplūst gan pazemes, gan virszemes ūdeņos un rada piesārņojumu, kas būtiski pasliktina kopējo ūdens kvalitāti. Virszemes ūdeņi ir ļoti nozīmīga ekosistēmas daļa un ietekmē secīgi visu attiecīgo ūdeņu sateces baseinu un Baltijas jūru.
Sadzīves notekūdeņi satur dažādas barības vielas, kas veicina ūdenstilpju un ūdensteču aizaugšanu jeb eitrofikāciju.
Latvijā 164 upes un ezeri (jeb divas trešdaļas) ir sliktā ekoloģiskā kvalitātē. Viens no iemesliem tam ir tieši punktveida piesārņojums, ko veido ūdenī šķīstoši fosfora un slāpekļa savienojumi, kā arī bioloģiski noārdāmas organiskās vielas, kas rodas no sadzīves notekūdeņiem. Tādēļ svarīgi mazināt notekūdeņu noplūdi no decentralizētajām kanalizācijas sistēmām,» uzsver Konstantinova.
Riski ne vien videi, bet arī veselībai
Arī avotos, no kuriem tik daudzi Latvijas iedzīvotāji labprāt smeļ ūdeni dzeršanai, uzskatot to par labāku nekā krāna ūdens, regulāri konstatē piesārņojumu. Visbiežāk tās nav ķīmiskas vielas no rūpniecības vai tamlīdzīgiem objektiem, bet gan tieši mikrobioloģiskais piesārņojums. «Tās parasti ir baktērijas, kuras nedrīkst nonākt cilvēku organismā! Veselības problēmas, ko šie mikroorganismi izraisa, var sākties ar caureju, bet beigties ar tīfu un hepatītu, un galu galā pat ar cilvēka nāvi, ja organisms ir novājināts vai ilgstoši šāds ūdens tiek lietots pārtikā,» brīdina tīro tehnoloģiju klastera «Cleantech Latvia» valdes priekšsēdētājs Jānis Zviedris.
Eksperts stāsta, ka ir veikti ūdens kvalitātes pētījumi blīvi apdzīvotās vietās, kur, piemēram, atrodas ap 50 decentralizētu kanalizācijas sistēmu tuvu cita citai un ietekme uz dzeramo ūdeni no lokāliem ūdens ņemšanas avotiem ir acīmredzama. «Pašvaldībām būtu pienākums brīdināt cilvēkus, ka šādu ūdeni pārtikā lietot nevārītu nemaz nedrīkst. Protams, ilgtermiņā runājot par kanalizācijas ūdeņu apjomiem, kurus cilvēki novada vidē neattīrītā vai daļēji attīrītā veidā, tie piesārņo arī blakus esošās ūdensteces – mazās upītes, avotus, strautus, grāvjus u.c.,» teic Zviedris. Viņš norāda, ka bieži vien ar kanalizācijas ūdeņu attīrīšanu grēko arī viesu mājas, lielāko postu videi un veselības riskus saviem klientiem nodarot īpaši tad, ja atrodas tiešā ūdeņu tuvumā – pie dīķiem, ezeriem, upītēm. Nereti DKS iekārtas nav pienācīgi uzraudzītas un kontrolētas un notekūdeņi, tikai daļēji attīrīti, nonāk atpakaļ vidē. Viesu mājai kā juridiskai personai jāsaņem piesārņojošas darbības atļauja no Valsts vides dienesta vien tad, ja notekūdeņu apjoms sasniedz 20 kubikmetrus diennaktī.
Jāsāk ar cilvēku izglītošanu
Regulējums, kas pārrauga darbības ar decentralizētajām kanalizācijas sistēmām, ir samērā jauns. Informācijas apkopojuma par to, kādā stāvoklī ir šīs sistēmas un kā tās reāli darbojas, praktiski nav. 2017. gadā tika izstrādāti Ministru kabineta noteikumi (Nr. 3840) par decentralizēto kanalizācijas sistēmu reģistrāciju un apsaimniekošanu, kas uzliek par pienākumu pašvaldībām veikt decentralizēto kanalizācijas sistēmu reģistrāciju un nodrošināt to uzraudzību un kontroli, taču informācijas apkopošana notiek gausi. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija kopā ar Latvijas Ūdens apgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociāciju nupat ir beigušas vadlīniju izstrādi, kas saistītas ar decentralizēto kanalizācijas sistēmu uzraudzību un pārbaudi. Savukārt Eiropas Komisijas vadlīnijas paredz, ka arī DKS ir jānodrošina tāda paša līmeņa vides aizsardzība kā centralizētajām.
LIFE GoodWater IP projekta ietvaros pērnā gada nogalē ir uzsākta informatīva kampaņa, kas aicina mājsaimniecības pieslēgties centralizētajai notekūdeņu savākšanas sistēmai LIFE GoodWater IP. Tas ir pasākumu kopums, kuru no 2020. līdz 2027. gadam realizē 19 Latvijas organizācijas, lai uzlabotu Latvijas virszemes ūdeņu kvalitāti. «Projekta ietvaros ir izstrādāts arī loģisko risku modelēšanas rīks decentralizēto kanalizācijas sistēmu potenciālās ietekmes apzināšanai un raksturošanai apdzīvotās vietās. Šis rīks kalpo kā atbalsta risinājums pašvaldībām un pieejams vietnē dks.lvgmc.lv,» stāsta Elīna Konstantinova.
Pieejams pašvaldību atbalsts
Vides aizsardzības interesēs un iedzīvotāju ērtībai Latvijā ir veikti lieli kapitālieguldījumi centralizēto kanalizācijas pakalpojumu sniegšanā, paplašinot centralizētus kanalizācijas tīklus un ierīkojot notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Kopumā vairāk nekā 57 tūkstošiem mājsaimniecību patlaban ir iespēja pieslēgties centralizētajām kanalizācijas sistēmām Rīgā, Jūrmalā, Daugavpilī, Jelgavā, Ogrē, Tukumā un Līvānos.
Turklāt vairākās pašvaldībās pieslēguma ierīkošanai pieejams līdzfinansējums.
Lielākie ieguvumi, pieslēdzot māju centralizētajai kanalizācijai, ir komforts un tīra vide, jo notekūdeņi aizplūst no mājokļa un saimniekam nav jādomā, kad un kā tos savākt un attīrīt. Tāpat nav jāorganizē notekūdeņu izvešana vai jādomā par iekārtu remontu. Tomēr jāatgādina – pašvaldību atbalsts var nebūt pieejams ilgstoši, tādēļ iedzīvotājiem ar mājsaimniecību pieslēgšanu centralizētajai kanalizācijai ir jāpasteidzas! Līdzfinansējumu pašvaldības piešķir kārtējā kalendārā gada pašvaldības budžetā paredzēto finanšu līdzekļu ietvaros.
Drošas metodes arī viensētās
Bet ko iesākt lauku viensētu un savrupu ciematu privātmāju saimniekiem, kur iespēju pieslēgties centralizētajām kanalizācijas sistēmām nav un nekad nebūs? Jānis Zviedris skaidro, ka Latvijā ir atļautas trīs decentralizēto kanalizāciju sistēmas. «Viena no tām ir hermētiska krājtvertne – tā ir speciāla muca vai tamlīdzīgs objekts, kam nekas nelīst pāri, kurā savāc visus ūdeņus, kas no mājsaimniecības kanalizācijas caurulēm izplūst, un tad, kad tā ir pilna, saimnieki izsauc attiecīgo pakalpojumu sniedzēju asenizatoru, kurš krājtvertni izsūknē, bet savākto saturu aizved uz pašvaldības notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Diemžēl, vēloties ietaupīt uz asenizācijas pakalpojuma rēķina, cilvēki dažkārt krāpjas un uztaisa nelielas pārplūdes, kā rezultātā piesārņojums nonāk vidē,» zina teikt Zviedris.
Otrs atļautais decentralizētās kanalizācijas veids ir septiķi – tie gan veic tikai daļēju notekūdeņu attīrīšanu. Un jāņem vērā, ka septiķiem ir vajadzīgs vairāk ieguldījumu un kontroles mehānismu nekā pārējām sistēmām. Septiķis sastāv no divām vai vairākām secīgi savienotām kamerām, kur biezumi, kas plūst no mājsaimniecības kanalizācijas sistēmas, ieplūst vienā kamerā un nosēžas, tad pārplūst pāri un nosēžas otrā kameras daļā. Visbeidzot, pārplūstot pāri arī tai, nokļūst infiltrācijas sistēmā, kas vienmērīgi izkliedē daļēji attīrītos notekūdeņus augsnē, un augsne jau tālāk veic pēcattīrīšanas funkciju tā, lai skāde videi nebūtu nodarīta. Problēma, ka nereti blīvāk apdzīvotās vietās īsti nepietiek platības, lai ievērotu visus aizsargpasākumus – aizsargjoslas.
Trešais atļautais un bieži pielietotais decentralizētās kanalizācijas sistēmu veids ir bioloģiskā attīrīšana. Notekūdeņi attiecīgā tvertnē nonāk saskarē ar īpašiem dzīviem mikroorganismiem, kas piesārņojumu izmanto kā barības vielas. Cilvēku fizioloģiskie izdalījumi rada dažādu veidu organiskos savienojumus, ko var pārstrādāt attiecīgos apstākļos izaudzēti mikroorganismi. Jebkurš organisms ir ar vajadzību elpot, strādāt un ēst. Mikroorganismi patērē gaisu, tāpēc notekūdeņu bioloģiskajā attīrīšanā tiem speciāli pievada gaisu. Tā ir viena no pazīmēm – dzirdam kompresoriņu, kas rūc, un ūdeni, kas burbuļo. Mikroorganismi gan pārsvarā ir konstatējami vien mikroskopā, bet, ar neapbruņotu aci skatoties, tie veido brūnas pārslas, kas peld šķidrumā. Mikroorganismi vairojas, mirst, un to skaitu vajag regulēt, arī jānosaka efektīvākais vecums, lai sasniegtu paredzēto mērķi. To dzīves process var būt pastāvīgs un ilgstošs, kamēr vien būs notekūdeņi, bet, ja, piemēram, mājsaimniecību izmanto sezonāli, sezonas noslēgumā ir jāpieaicina speciālists, kurš var šo sistēmu iekonservēt tā, lai brīdī, kad mājas iedzīvotāji atkal atgriežas, mikroorganismi atsāk strādāt,» stāsta tīro tehnoloģiju klastera «Cleantech Latvia» valdes priekšsēdētājs un uzsver, ka vide mums visiem ir viena neatkarīgi no privātīpašumu robežām. Degradēta daba nebūs pievilcīga dzīvošanai, un piesārņota apkārtne pazeminās arī konkrētā īpašuma vērtību.
*Arī avotos, no kuriem tik daudzi Latvijas iedzīvotāji labprāt smeļ ūdeni dzeršanai, uzskatot to par labāku nekā krāna ūdens, regulāri konstatē piesārņojumu.
Raksts tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
