Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atzīšos, saskumstu, ja kādā mājā par mani atceras vien kā par Ziemassvētku ēdienu, savukārt dikti priecājos, ja esmu vajadzīgs biežāk, jo esmu taču riktīgi labs. Īpaši priecājos par saimniecībām, kur mani audzē lielos daudzumos, un ražotājiem, kas izdomājuši, kā mani pārvērst dažādos produktos – miltos, pastētē, humusā, kotletēs, pikās, čipsos, pat batoniņos, kas nozīmē, ka esmu gana interesants eksemplārs. Protams, lai to paveiktu, ir jāzina, ko ar mani darīt… Man stāstīts, ka redzējuši – Lielbritānijā pelēkos zirņus svētku laikā ēd kā karamelizētas mandeles no tūtām. Līdzīgus var pagatavot, ja, labi izmērcētus un izvārītus, manus bumbuļus saber uz cepešpannas un apcep, līdz miziņa kraukšķīga. Tad atdzesē un pārkaisa ar sev tīkamām garšvielām. Sanāk tikpat labs našķis kā čipsi vai sāļie riekstiņi.
Kā mani ēst, protams, ir gaumes lieta, bet es tiešām esmu lielisks. Mazs un apaļš, taču varens. Parēķini – 100 grami pelēko zirņu satur 20 gramus olbaltumvielu, tajos ir daudz vitamīnu, īpaši B1, C un E, ir antioksidanti, šķiedrvielas, it īpaši miziņā, kas kārtīgi izšrubē zarnas, minerālvielas – dzelzs, varš, magnijs, mangāns, cinks, fosfors –, daudz cietes, kas ir lēni sagremojams ogļhidrāts. Uzēd porciju, un vismaz trīs četras stundas negribēsies ēst, kas svarīgi visiem darbos aizņemtajiem. Ir ļaudis, kam palīdz tas, ka pelēkajos zirņos esošās šķiedrvielas mazina štoperus vēderā, vai stabilizē cukura līmeni un pat samazina holesterīna līmeni asinīs – noteiktā vecumā katrs par to piedomā. Un man nav tauku – tātad esmu labs tiem, kuri vēlas atbrīvoties no liekajiem kilogramiem. Vai nav labs reklāmas sauklis – 100 gramos zirņu ir tikai 58 kilokalorijas! Vēl zinātnieki pārliecinājušies, ka pelēkie zirņi nesatur glutēnu un tiem ir zems glikēmiskais indekss, kas svarīgi tiem, kam īpašas veselības ķibeles. Ar mani vēderā ir arī siltāk, kad ārā auksti! Ne velti vecmāmiņas teikušas: ēd zirņus, un nemocīs krampji, ēd zirņus, un ilgi saglabāsies jaunība, ēd zirņus, un nesāpēs galva… Tātad – esmu visādu gudrību pārpilns, un, ja par mani neko daudz nezini, vien to, ka Ziemassvētkos visi brūnie bumbulīši no šķīvja jāapēd, lai nākamajā gadā neraudātu, ir laiks iepazīties tuvāk!
Tāds kā es esmu ekskluzīvs tieši Latvijā.
Citi lasa
Esmu īpaši latvisks. Lai gan nestrīdos – kā zirnis esmu sens kā pati pasaule. Vieni zinātnieki uzskata, ka zirņus ēdot jau vairāk kā 10 tūkstošus gadu, citi domā, ka Latvijas teritorijā zirņi varēja nonākt pāris tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Pirms kartupeļu parādīšanās te rāceņus un zirņus ēda visvairāk. Varbūt tas bija vecu vecais prūšu zirnis. Iespējams, tieši tas ir mans vissenākais sencis. Citur pasaulē manus radus sauc par kļavu zirņiem, jo tie ir dažādu toņu brūngani un maina krāsu kā kļavu lapas. Par to, kāpēc mani iesauca par pelēko, var strīdēties, jo miziņa man tomēr visbiežāk brūna, ja nu vienīgi zirņu pikās izskatos pelēks… Varētu būt, ka par pelēko mani sāka saukt senie kurši, par kuriem zināms, ka viņi pazina un lietoja zirņus. Viņi sārtziedu zirņus dēvēja par pelušķiem un audzēja lopbarībai, un ļoti iespējams, ka tieši šos zirņus ar brūniem graudiem un labām garšas īpašībām atlasīja kā noderīgus arī ēšanai… Tas zaļais zirnītis, ar ko vasarā daudzi našķojas no pākstīm, arī ir labs, tomēr cits, piedevām tajā ir vairāk cukura!
Atgriežoties pie vēsturiskajām niansēm – lieta tāda, ka 17. gadsimtā hercogs Jēkabs no Dienvidamerikas šurp atveda kartupeli, kas nebija jāmērcē. Lielāks un ātrāk pagatavojams, tāpēc mani atbīdīja maliņā. Bet esmu ideāls uzglabāšanai, spēju ilgstoši saglabāt uzturvērtības un arī garšas īpašības. Piekrītu, tā izmērcēšana pirms gatavošanas tiešām prasa laiku. Taču, ja draudzējamies pastāvīgi, tu jau zini, ka tas nemaz nav grūti, vien jāatceras. Izmērcētie zirņi ļoti ātri izvārīsies, tas ietaupīs laiku un arī šodienas dārgos energoresursus. Tiesa, ne visi mani pareizi mērcē un vāra, tāpēc turpmāk un vienmēr atceries – pirms vārīšanas mani ūdenī izmērcē kārtīgi, pat līdz 24 stundām! Pa vidu pacenties ūdeni vienreiz nomainīt, lai tas neieskābst. Mērcējoties izdalās tās nelabvēlīgās vielas, kas kavē citu svarīgo uzturvielu, piemēram, kalcija, dzelzs, uzsūkšanos organismā. Mērcējot aktivizējas arī bioloģiski aktīvās vielas. Vēl mērcējot var pielikt šķipsniņu dzeramās sodas, jo tā mīkstina apvalciņu. Mērcējamo ūdeni noteikti nolej. Vāri tīrā ūdenī. Sāli pieber pašās beigās, jo sāls manu mizu padara cietāku, un tad es vāros, vāros un netopu mīksts. Ja vēl piemetīsi ūdenim kādu krustnagliņu, rozmarīnu vai timiānu – katrreiz garšošu mazliet citādi.
Jā, pelēkie ir dažādi: mazais pelēkais biežāk apgrozās pārtikas veikalos un lielveikalos, bet lielos pelēkos vieglāk atrast pie audzētājiem, tirdziņos. Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūts ir vienīgā vieta pasaulē, kur tiek veikta lielo pelēko zirņu selekcija pārtikas vajadzībām. Te zirņu selekcija notikusi kopš 1945. gada un ir radušies mani radi ar smukiem vārdiem ‘Vitra’, ‘Aina’, ‘Alma’, ‘Zaiga’, ‘Selga’, ‘Bruno’, ‘Lāsma’. Es esmu 2004. gadā radītā ‘Retrija’ – pelēko zirņu šķirne ar vislielākajām sēklām –, zirņi ir lieli un rupji, 1000 zirņu masa sasniedz 360–380 gramus! Lai gan zirņu skaits pākstī – vidēji četri – nav liels, to kompensē manas labās kulinārās īpašības. Un Eiropa mani sargā!
Ne velti man ir Eiropas Savienības preču zīme Aizsargāts cilmes vietas nosaukums un tiesības lepoties ar nosaukumu Latvijas lielie pelēkie zirņi.
Šo statusu apliecina arī dzeltenoranža uzlīme, kurai obligāti jābūt uz etiķetes, ja paciņā ir ‘Retrija’. Manu īpašo kvalitāti nosaka vietējie klimatiskie apstākļi, augsnes īpašības. Un cilvēki, kuri ar mani darbojas Agroresursu un ekonomikas institūtā. Laukaugu selekcijas un ģenētikas nodaļas pētniece Aina Kokare arvien iesaistās starptautiskos projektos, turpina strādāt pie pelēko zirņu popularizēšanas pasaulē un jaunu šķirņu radīšanas, lai zirņi kļūtu vēl veselīgāki un garšīgāki.
Varu pastāstīt, ka ar lielajiem zirņiem ļoti lepojas mazā Zutiņu saimniecība, kur zirņus audzē jau vairāk kā 20 gadu un lolo gan savu māju šķirni, gan popularizē ‘Retriju’. Zutiņos uzskata, ka zirņi ir īsts latviešu virtuves ziemas ēdiens, turklāt ļoti simbolisks – zirnis kā jau sēkla sevī slēpj spēku un dzīvību. Te mani mīl un teic, ka ar savu apaļo formu atgādinu sauli. Saimniece Rūta Beirote pārliecināta, ka celt zirņus galdā nozīmē maltītei piešķirt īpašu spēku un sekmēt dzīves un darbu raitu ritumu. Te allaž saka – latvietim zirņi ir jāēd! Saimniece gan skumst, ka pagājusī vasara zirņiem nebija labvēlīga – vairāk nekā mēnesi ilgušais sausums un pēc tam lielais karstums traucēja zirņu dīgšanai un ietekmēja to ražu. Zutiņos vairākus laukus, kas atradās kalna galā sausākā vietā, pat nenokūla, jo zirņi karstajā saulē bija izdeguši. Taču raža ienācās mitrākajos laukos. Lai gan parasti pākstī ir trīs četri zirņi, šogad prieks bijis arī tad, ja pākstī ieraudzīti kaut divi. Gadu gaitā Zutiņos pārliecinājušies, ka lielie zirņi salīdzinājumā ar mazajiem ir krietni mazražīgāki. Tieši mazākās ražas dēļ tos arī audzē mazāk saimniecību. Tas arī iemesls, kādēļ labi, lieli un kvalitatīvi izšķiroti lielie zirņi nav pieejami ik uz soļa. Un arī nemaksā tik lēti kā parastie – mazie brūnie vai šķeltie zirņi. Tas tad arī galvenais iemesls, kāpēc mani – lielo un gruntīgo zirni – audzē mazāk.
Pagaršoji mani? Iepatikos? Sagribēji savu zirnīti? Laba doma!
Es lepojos augt saimniecību laukos, bet priecāšos uzdīgt arī ģimenes dārziņā, sākumā kaut divos kvadrātmetros.
Ja zemes pleķītis ir piesaulītē un agri iesilst, tad vari pamēģināt iesēt gada simtajā dienā – 2024. gadā tā diena saskaitās uz 8. aprīli. Ja nu sniegs, tad sēja mazliet jāatliek. Sējas laiks zirņu ražu stipri ietekmē! Tiesa, lai zirņus varētu sēt tik agri pavasarī, vislabāk, ja augsne sagatavota jau rudenī. Vēl labāk, ja izvēlētā vietiņa saulaina un zemīte trūdvielām bagāta. Smags māls, viegla smilts, kā arī skāba augsne man nederēs. Nepiemērotas arī purva augsnes un plēsumi. Mitruma ziņā man tīkamākas sausākas nekā mitras zemes, kur augšu ilgi un zirņi galu galā neienāksies. Saulīti gribēšu, jo noēnojumā mani augi izstīdz, veido mazāk pākšu. Nu ja, bet laikapstākļus neparedzēt… Kopumā jārēķinās – jo sausāka vasara, jo mazāki zirņi. Varbūt pirmajam mēģinājumam vienu lauciņu sausākā, bet otru – mazliet mitrākā vietā. Tad būs iespēja salīdzināt.
Mani raksturo kā vidēji vēlīnu šķirni, bet zema temperatūra pavasarī, augšanas sākumā, man nebūs kaitīga, jo uzdīgšanai man vajag daudz mitruma, un to var nodrošināt, zirni iesējot agri. Dīgšanai pietiks, ja gaisa temperatūra būs mazliet virs nulles. Agrās sējas plusi – nezāles nepaspēj pāraugt zirņus, un agri sētie vismazāk cieš no kaitēkļiem. Es panesu stipras naktssalnas. Un – jo smagāka zeme, jo agrāk zirņi jāsēj. Kad sēsi – vislabākais dziļums ir 3–5 cm, taču mani brāļi spējīgi izlauzties cauri pat 8–10 cm biezai augsnei. Mazā platībā izvēlies rindsēju. Sējot vagās, zirņus īpaši neapstrādā!
Augšu liels – pat līdz diviem metriem –, bet vidēji 130–160 centimetru, tāpēc neiztikšu bez balsta. Tie, kas sēj uz lauka, jau zina, ka labāk sēt kopā ar veldres noturīgu balstaugu – miežiem vai vasaras kviešiem, kas zirņus balsta vēl stabilāk nekā auzas (bet izmantot var arī tās) un neļauj sagulties. Zinu, ka dārziņos man apakšā mēdz sēt arī dilles. Izskatās glīti! Ziedēšu sārti violeti.
Ja dzīvo tuvāk mežam un dārzam nav sētas, ņem vērā, ka zirņi dikti garšo mežacūkām. Savukārt vārnas un baloži ļoti augstu vērtē tikko no zemes izspraukušos zaļos asnus, kā arī nesmādē aizmetušās pākstis. Protama lieta, ka arī kaitēkļiem, sākot ar smecerniekiem un beidzot ar sēklgraužiem, sava vajadzība, taču lielākais postītājs ir tumšais zirņu tinējs. Pret šo kaitēkli palīdzēs trihogrammas.
Kad nogatavojušās trīs četras apakšējās pākstis un citas sāk dzeltēt, raža būs uzskatāma par gatavu. Var vākt divējādi – tikai pākstis vai ar visu ceru. Tādā gadījumā sasien kopā pa desmit augiem un žāvē pakārtus, līdz tie sausi – dzeltenbrūni un čaukst. Apakšā vislabāk paklāt gaišu galdautu vai palagu, jo gatavākās pākstis var sprāgt vaļā un smukie zirņi sabirt uz grīdas. Un zirņus labāk žāvēt tumšā vietā. Kad zirnīši izžuvusi, pākstis, kas nav atvērušās pašas, ar pirkstiem saspiež – tad tās viegli atveras. Ja novāc tikai pākstis, arī tās jāsakaltē labi vēdināmā un sausā vietā, ideāli, ja laiku pa laikam var apgrozīt. Kad zirņi no pākstīm izlobīti, jāpārbauda, vai tie labi izžuvuši – uzmanīgi uzkožot, zirni nevar pārkost uz pusēm. Tikai labi izžāvētus zirņus ber lina maisiņos vai stikla burkās, cieši aiztaisa un liek sausā, vēsā un tumšā vietā. Mitrā un gaišā zirnis var sākt dīgt un bojāties.
Ja, pavasari gaidot, gribas zaļumus, zirņus var diedzēt un divu nedēļu laikā tikt pie gardiem zirņu dīgstiem. Šādā veidā var apēst arī tos zirņus, ka līdz pavasarim palikuši neizvārīti. Protams, tos var pārtikas vajadzībām droši uzglabāt arī līdz diviem gadiem.
No dārza veidošanas teorijas tev jāzina, ka zirņi ir labi zemes ielabotāji un augu sekas nodrošinātāji.
Labi saauguši, tie atstāj zemi tīru no nezālēm un bagātāku ar slāpekli.
Pēc sev radniecīgajiem tauriņziežiem (un paši pēc sevis) zirņi gan tai vietā padodas slikti, jo savairojas gan kaitēkļi, gan slimības, tādēļ zirņus nav vēlams atkārtoti sēt vienā vietā ātrāk kā pēc 6–7 gadiem, vieta periodiski būs jāpamaina. Ja pavasarī sēsi pirmoreiz, ievēro – ne tajā vietā, kur pagājušajā gadā bija curkurzirņi, pupiņas vai citi tauriņziežu dzimtas augi. Labākie priekšaugi ir rušināmās kultūras, tai skaitā kartupeļi un kukurūza.
Pēc tam katru gadu pašus skaistākos un lielākos nevis apēd, bet atstāj sēklai un pavasarī atkal sēj zemē. Tā varēsi tikt pie arvien kvalitatīvākiem zirņiem. Tie, kas audzē regulāri, jau zina – pārtikai mēdz aiziet zirņi, kas neder sēklai. Ja gadās zirņus pārkaltēt, tie sēšanai nederēs, bet ēst varēs. Daudzās lauku mājās noteikti ir arī savas zirņu sēklas – tās, kuras kādreiz ik gadu ģimenes dārziņā vāca ome, mamma, tagad tu. Tā vari turpināt lolot savu pelēko zirni. Ja nākampavasar gribēsi sēt pirmo reizi, bet izlolotu sēklu nav, tad zirņi sēšanai jāpērk no zināma audzētāja – vari paņemt zirnīšus sējai un tad pamēģināt. Par veikala zirņiem, kas nāk no lielo pārtikas ražotāju ķēdēm, gan nevar zināt. Arī Zutiņos, lai gan raža šogad bija mazāka, plinti krūmos nemetīs, tur plāno nākamgad sēt 15–20 hektārus. Bet savā dārziņā sāc ar mazumiņu!
Es par to, lai Latvijā pārticība.
Izcilākais Latvijas pelēkais zirnis ‘Retrija’
P. S. Paldies par manis pieskatīšanu un mīlēšanu pētniecei Ainai Kokarei un latvju saimniecei no Zutiņiem Rūtai Beirotei.
