Surikatu mafija — skarba un bez kompromisiem

Dzīve surikatu ģimenē šķiet smaga un netaisna. Taču tāpat kā arī īstā mafijā, ievērojot zināmu piesardzību, zvēriņi var atļauties atkāpties no noteikumiem, ārēji rūpīgi ievērojot reglamentu. Un tomēr, tieši, patiecoties stingrai disciplīnai un hierarhijai, šo dzīvnieku klani izdzīvo Kalahari tuksneša bargajā klimatā.

Krustēvs, sargs un pārējie

Dzīve ģimenē – tā ir privilēģija. Ģimenes loceklis vienmēr tiks aizsargāts, taču viņam jāseko klana likumiem un jādara tas, ko viņam liek statuss. Un nekad nedrīkst nostāties pret ģimeni. Tie, kas šos likumus neievēros, tiks padzīti no ģimenes uz visiem laikiem.

Tiesa gan, pārkāpēji sastopami ļoti reti – visi, kas iesaistīti cosa nostra, pilda savus pienākumus labprātīgi un ar prieku.

Citi lasa

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Lauma Lapsa

Piemiņa

Āboliņu apbedī blakus leģendārajiem vecākiem

Anija Pelūde

Padomi

Manas čuras ir oranžas! Vai jāsauc ātrā palīdzība?

Surikatu diena sākas ar saullēktu. Atšķirībā no citiem mangustu dzimtas pārstāvjiem šie zvēriņi pa naktīm guļ, bet strādā zem svelmainās Dienvidāfrikas saules.

Pirmais no alas izlien sargs. Viņš pārbauda, vai tuvumā nav ienaidnieku, un, ja viss ir kārtībā, signalizē pārējiem ģimenes locekļiem: «Variet līst laukā!» Ilgas stundas, kamēr radinieki sildīsies saulītē, rotaļāsies, meklēs barību un atpūtīsies, sargs ne uz minūti neatstās savu posteni – arī pusdienlaikā, kad gaiss uzsilst līdz 60 grādiem pēc Celsija. Visbiežāk klana mieru sargā alfa tēviņš – ģimenes krusttēvs. Tikai viņš var apaugļot galveno mātīti, kuru godā visi pārējie lielās ģimenes locekļi.

Lai izdzīvotu tuksnesī, surikatiem ik dienu nākas tikt galā ar slodzi, kas mierīgi nogalinātu cilvēku.

Pirms doties barības meklējumos, dzīvnieki sasildās, pagriežot pret sauli vēderu un muguru. Ziemā naktīs temperatūra nokrīt līdz mīnus desmit grādiem pēc Celsija, un no rīta ir vajadzīgs laiks, lai atgūtos. Taču drīz vien krusttēvs aicina visus doties ceļā. Surikatu ģimene kontrolē teritoriju līdz trīs kvadrātkilometriem, kurā izrok sazarotas alas un tuneļu sistēmas.

Alfa tēviņš regulāri atjauno ģimenes pārvaldījumu robežas, iezīmējot tās ar smirdošām vielām. Uzbrucēji no citām ģimenēm un vientuļie klejojošie tēviņi cenšas iekļūt svešā teritorijā, tāpēc uzraugi sargā teritoriju ne tikai no plēsējiem, bet arī sugasbrāļiem. Lai pamanītu briesmas pēc iespējas ātrāk, sargs uzrāpjas uz visaugstākā kalna vai koka un stāv, izstiepies pakaļkājās.

Ja viss ir mierīgi, dežurants regulāri izdod raksturīgas skaņas, tādējādi ziņojot pārējiem klana locekļiem, ka viņš ir postenī. Par briesmām sargs ziņo ar spalgu kliedzienu.

Surikatu dzīves grūtības

• Atūdeņošanās. Ziemā Kalahari mēnešiem var nebūt lietus, tāpēc surikati ir pielāgojušies iegūt visu nepieciešamo ūdeni no saknēm, augļiem un apēstajiem dzīvniekiem.
• Žilbinošā saule. Tur, kur dzīvo surikati, mākoņi ir ļoti reta parādība. Apļi no melna apmatojuma ap acīm absorbē lieko gaismu, ļaujot dzīvniekiem skatīties tieši uz sauli, lai, piemēram, laikus pamanītu lidojošu ērgli.
• Ekstremāla fiziska slodze. Ik dienas no rīta līdz pusdienas laikam, kamēr vēl nav pārlieku karsts, katrs ģimenes loceklis izrok apmēram 400 bedres, bet viena zvēriņa izraktā smilts ir 50 reižu smagāka par viņu pašu.
• Smiltis. Zvēriņu acis ir droši aizsargāts no smilšu graudiņiem, patiecoties trešajam plakstiņam, Rakšanas laikā dzīvnieki aizver arī ausis.

Nežēlīgi pret citiem klaniem

Galvenie surikatu ienaidnieki ir plēsīgie putni, īpaši ērgļi. Tos ieraugot, ģimene nekavējoties metas uz tuvāko patvērumu – ja ērglis panāks mucēju, izredžu izglābties praktiski nebūs. Ar šakāļiem, kuri arī ar prieku simpātiskos zvēriņus ēstu gan pusdienās, gan vakariņās, surikati uzvedas citādi. Pieaugušie ieskauj bērnus aplī, izslienoties uz pakaļkājām. Parasti šakāļi neuzbrūk surikatu grupai un atkāpjas.

Bērni ir galvenā ģimenes rūpe pēc barības meklējumiem. Tiesības uz vairošanos ir tikai dominējošajam pārim, bet visi pārējie radinieki palīdz mātītei audzināt mazuļus. Viņi aizsargā mazos, piebaro viņus, bet atpūtas laikā izkoda no kažoka ārā parazītus.

Kad mazuļi kļūst mēnesi veci, un vieni sāk līst ārā no alām, neskaitāmie brāļi un māsas, tēvoči un tantes māca viņus meklēt barību un medīt. Surikati ēd praktiski visu, ko atrod smiltīs: kukaiņus, ķirzakas, nelielas čūskas, putnu un bruņurupuču olas, zirnekļus. Pateicoties imunitātei pret indi, zvēriņi ēd pat skorpionus, lai arī to dzēlieni ir sāpīgi.

Lai bērni iemācītos tik galā ar spītīgu medījumu, vecākie ģimenes locekļi atnes viņiem skorpionus vēl dzīvus.

Pēc skata absolūti nekaitīgi, it kā vienmēr gatavi rotaļāties, surikati ir nežēlīgi pret klaniem, ar kuriem viņi ir naidā. Sadursmes starp dzīvniekiem nereti beidzas ar nāvi. Galvenais strīdus iemesls – teritorija. Barības meklējumos ģimenes regulāri iebrūk kaimiņu teritorijās.

Lai cīniņa laikā liktos lielāki, surikati sabož kažoku, lēkā un skaļi kliedz. Dažkārt ar to pietiek, un pretinieks aiziet, taču dažreiz viena no pusēm jūt acīmredzamu pārākumu un sākas nežēlīgs kautiņš. Vairāki surikati izvēlas upuri no ienaidnieku ģimenes, uzbrūk tam, kož un plēš ar nagiem.

Uzvarējušais klans ieņem zaudētāju teritoriju un nogalina visus zaudētāju ģimenes locekļus, tostarp arī bērnus.

Turklāt, ja surikati pamanīs citas ģimenes dominējošo tēviņu, kurš neuzmanīgi aizgājis pārāk tālu no radiniekiem, viņi obligāti centīsies viņu nonāvēt.

Valda matriarhāts

Lai gan alfa tēviņš pilda visgrūtāko darbu, patiesībā ģimeni vada dominējošā mātīte. Surikatu sabiedrībā valda absolūts matriarhāts, un tieši krustmāte nolemj, kur klans šodien meklēs barību, vai nepieciešams kādu sodīt un pat to, vai alfa tēviņam palaimēsies vēlreiz kļūt par tēvu.

Tāpat viņa rūpējas par to, lai klanā ienāktu jauni gēni. Bez svaiga DNK ģimenes locekļu hromosomās sāks uzkrāties mutācijas, un dzīvnieki nespēs ātri pielāgoties apkārtējās vides izmaiņām. Tāpēc dominējošā mātīte, tāpat kā sargs, uzmanīgi seko līdzi, vai saimei netuvojas vientuļš tēviņš. Radinieki aizdzīs viņu tālāk, bet krustmāte teiks – nē, nē un nemanāmi aizšmauks pie klejotāja.

Pēc 11 nedēļām pasaulē nāks 2–5 mazuļi, kurus piekrāptais alfa tēviņš, kurš neko nenojauš, un citi ģimenes locekļi audzinās gluži kā paši savus bērnus.

Taisnības labad jāatzīst, ka arī citas mātītes nereti atrod savu sievišķo laimi ar klanam nepiederošiem vīriešiem. Pretlikumīgas grūtniecības bieži beidzas ar spontānajiem abortiem, bet, ja mazuļi tomēr piedzimst, viņu māte cenšas tos samaisīt ar galvenās mātītes bērniem. Vienā gadījumā no pieciem šis triks izdodas, bet pārējos jaundzimušos gaida šausmīgs liktenis – saniknotā klana mātīte tos apēd.

Vainīgo mātīti soda, bet pēc tam viņa turpina audzināt alfa mātītes bērneļus, izbarojot tos ar savu pienu. Ģimenes galva pati ar bērniem pavada visai maz laika. Viņa regulāri izlien no alas, lai paēstu, atstājot pēcnācējus radinieku aprūpē.

Uzziņai

• Surikats (Suricata suricatta)
• Mangustu dzimtas kaķveidīgs zīdītājs
• Ķermeņa garums bez astes: 25–35 cm
• Astes garums: 17–25 cm
• Mājo sauszemes līdzenumos, lielākoties Kalahari tuksnesī
• Svars: mātītes 720 g, tēviņi 731 g
• Surikati dzīvo ģimenēs sākot no 20 līdz pat 50 indivīdiem, taču pēcnācējus rada tikai dominantais pāris.
• Savvaļā vidējais dzīves ilgums viņiem reti kad pārsniedz 7–8 gadus. Savukārt nebrīvē surikati nodzīvo līdz pat 15 gadiem.