Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jautājums par vipetu izcelsmi pat vēl mūsdienās raisa plašas diskusijas. Vieni uzskata, ka vipeti ir radušies Anglijā aptuveni 19. gadsimtā, kad aristokrātu vidū ļoti iecienītas bijušas suņu skriešanās sacensības. Vēstures fakti liecina, ka pirmās sacensības, kurās suņi dzinās pakaļ mehāniskajam zaķim, notika jau 1776. gadā, un ilgu laiku tajās absolūti nepārspēti bija greihaundi, kas spēj attīstīt ātrumu līdz 70 km/h, un kurus bija atļauts turēt tikai aristokrātiem.
Pēc kāda laika, kad šāda veida sacensības kļuva populāras, pēc tādām sāka kārot arī angļu proletariāts un kā atbildi aristokrātu greihaundiem, izdomāja radīt savu suni. Krustojot greihaundus ar citām šķirnēm, tostarp terjeriem, radās vipets – mērķtiecīgs, ātrs, azartisks un elegants.
Vipetu tā arī dēvējuši – par nabagu greihaundu, un, salīdzinot ar citiem kurtiem, šis suns patiešām ir vispieticīgākais – gan ēdiena izvēlē, gan sadzīves apstākļos.
Citi lasa
Ātrums, kādu spēj sasniegt nelielā izmēra vipets, ir 60 km/h. Zinātāji stāsta, ka suņu skriešanās sacensībās visbiežāk uzvar tieši vipeti, jo ir ne vien ātri, bet arī manevrētspējīgi un drosmīgi.
Otra ticamākā versija par vipetu izcelsmi ir tāda, ka šī šķirne, krustojot terjerus ar greihaundiem un itāļu levretēm, radusies savvaļas trušu un zaķu medību vajadzībām.
Tā vai citādi, bet 1890. gadā šī šķirne tika atzīta oficiāli, un 1903. gadā tika reģistrēts pirmais vipetu standarts. Šķirnes nosaukums visdrīzāk nācis no angļu valodas whip it, kas tulkojumā nozīmē – straujš skrējiens.
Vienā sunī – divi raksturi
Lai arī šķirnes aprakstos uzsvērts, ka vipets ir ļoti ātrs un azartisks suns, turklāt vēl kurts, mūsdienās vipeti ir pierādījuši, ka ir lieliski ģimenes draugi un kompanjoni, kas pieķeras visiem ģimenes locekļiem un ir salīdzinoši viegli apmācāmi. «Vipets vispirms jau ir kompanjons un ģimenes draugs, kuram nepieciešamas regulāras pastaigas un šķirnei atbilstoša fiziskā slodze. Daudzi cilvēki, izdzirdot vārdu kurts, ir pārliecināti, ka vipets ir grūti audzināms, stūrgalvīgs, pat nepakļāvīgs, bet tas ne tuvu neatbilst patiesībai, jo šie suņi lieliski pakļaujas apmācībai un ir orientēti uz sadarbību ar savu saimnieku,» skaidro vipetu audzētāja Oskana.
«Vipeti ir ļoti inteliģenti suņi ar vēsu prātu, bez jebkādām agresijas pazīmēm pret saviem sugas brāļiem, turklāt viņiem nav raksturīgi centieni kāpt pa sava bara hierarhijas kāpnēm, tāpēc šī šķirne ir labi piemērota arī tiem cilvēkiem, kuriem nav lielas pieredzes ar suņiem.»
Vipets ir piemērots mierīgiem un nosvērtiem cilvēkiem, jo šie suņi, paši būdami aristokrāti ar augstu inteliģences līmeni, nejūtas komfortabli skaļā, nervozā vidē, kas var negatīvi ietekmēt suņa raksturu.
«Pret svešiniekiem suns var izrādīt nelielu neuzticību, taču ne agresiju, bet pret saviem ģimenes locekļiem šis dzīvnieks ir ārkārtīgi maigs, uzticams un uzmanīgs,» stāsta Oksana.
Divu vipetu saimniece Ingita atklāj, ka pirms vipetiem Džessas un Fifas viņas ģimenē ilgus gadus dzīvojis arī kollijs, tāpēc viņa nepiekrīt uzskatam, ka dzīve ar kurtu ir sarežģītāka nekā, piemēram, ar aitusuni, vien piebilst, ka vipets ir kā suns ar diviem raksturiem. Viens no tiem izpaužas brīvā vaļā skrējiena laikā, otrs – mājās. «Saprotams, ka cilvēki sākotnēji baidās no tā, ka vipets ir ļoti ātrs suns, kas reālajā dzīvē var pat noķert zaķi, tomēr šie suņi tieši sava rakstura dēļ, manuprāt, ir apbrīnojami. Ja vipetam tiek nodrošinātas pastaigas ar izskriešanos šim sunim vēlamā ātrumā, tad mājās tas ir kluss, mierīgs un pat neredzams dzīvnieks,» stāsta Ingita. «Mājas vidē vipets drīzāk atgādina kaķi, ne suni, jo mierīgi guļ, saritinājies kādā siltākā vietiņā un nav par apgrūtinājumu savam saimniekam vai citiem mājdzīvniekiem.»
Mazliet augstprātīgs
Daudzviet literatūrā vipets tiek salīdzināts ar greihaundu un pat dēvēts par mazo greihaundu, tomēr ne Oksana, ne Ingita šim apgalvojumam nepiekrīt. «Vipetu no afgāņu kurta jeb greihaunda atšķir viņa pakļāvīgākais raksturs un pieķeršanās savas ģimenes locekļiem. Ja tā var sacīt, vipets ir mazāk kurts savas domāšanas dēļ, bet tieši tāpēc ar viņu ir vieglāk sadzīvot.
Īsta kurta dabu vipetā var redzēt divās situācijās: ja suns pastaigas laikā pamana ātri skrienošu dzīvnieku un instinktīvi sāk tam dzīties pakaļ, maz ticams, ka saimniekam izdosies viņu apturēt ar saviem saucieniem; kā arī komunikācijā ar citiem suņiem – lai arī vipets nav agresīvi noskaņots, viņš pret citiem četrkājainajiem izturas ar nelielu augstprātību, tā sacīt, ir pats par sevi,» skaidro Ingita.
Oksana stāsta, ka vipeta atturība pret citiem savas sugas brāļiem ir skaidrojama arī ar to, ka vipeta ātrums pa spēkam ir tikai retajām šķirnēm, tāpēc tipiskās suņu rotaļas ar skriešanos vipetiem ir salīdzinoši grūti baudāmas – vien ar tikpat ātriem, azartiskiem un enerģiskiem suņiem, kā, piemēram, citi kurti vai putnusuņi.
Latvijā maz populāra šķirne
Pie mums vipeti nav populāra šķirne, taču tam ir arī savi plusi. Vipetu audzētāja skaidro, ka šķirnes, kas strauji sasniedz popularitāti, visbiežāk piedzīvo arī negatīvu ietekmi. Pirmkārt, sāk parādīties šķirnes pārstāvji bez papīriem, jo kamēr ir pieprasījums, ir arī piedāvājums. Otrkārt, nav vairs iespējams tik ļoti izsekot šķirnes ģenētiskajām līnijām, kā rezultātā rodas arī netipiski šķirnes pārstāvji vai šķirnē rodas dažādas veselības problēmas.
«Šobrīd situācija ir tāda – ja Latvijā uz ielas redzat vipetu, var būt drošs, ka šis suns nāk no oficiālas audzētavas ar visiem likumā noteiktajiem dokumentiem, vakcīnām un ciltsrakstiem. Cits jautājums, ka cilvēki šos suņus nepazīst, bet tiem gandrīz vienmēr ir viedoklis. Dažkārt sanāk dzirdēt: sunītis ir tik ļoti tievs, kāpēc jūs viņus tik slikti barojat?!» smejas Oksana.
Vipets ir piemērots inteliģentiem cilvēkiem, kas ir pietiekami interesējušies par šo šķirni, iepazinušies ar tiem dzīvē un apzinās, ka vipetam ir nepieciešama regulāra fiziskā slodze, kā arī apmācība.
«Turklāt vipets ir ilgdzīvotājs, vidēji šķirnes mūža ilgums ir 15 gadu, un suns līdz pat sirmām vecumdienām ir tikpat enerģisks un izturīgs kā jaunībā. Viņš ļoti pieķeras saviem ģimenes locekļiem, tādēļ uzskatu, ka cilvēkiem, kas vēlas iegādāties kucēnu, ir ļoti nopietni jāpārdomā savs lēmums,» saka vipetu audzētāja. «Vipets ir piemērots inteliģentiem, raksturā mierīgiem un nosvērtiem cilvēkiem, kam patīk brīvo laiku pavadīt aktīvi un kas var veltīt pietiekami daudz laika savam mīlulim. Topošajiem saimniekiem vienmēr skaidroju, ka vipets ir suns ar diviem ātrumiem – nulle un sešdesmit kilometri stundā. Tas nozīmē, ka mājās suns ir mierīgs, kluss un nosvērts dzīvnieks, bet brīvā vaļā viņš alkst izskrieties ar savu maksimālo ātrumu.»
Apmācība un aprūpe
«Vipeti ir inteliģenti dzīvnieki, kas ir vērsti uz labu sadarbību ar savu saimnieku,» saka Ingita. «Ar šo suņu apmācību jāsāk nodarboties agri, kucēna vecumā, jo tie ir ļoti ātri suņi un noķert kucēnu, kurš izdomās dauzīties un nenākt pie sava saimnieka, ir neiespējami. Turklāt jāatceras, ka ātri skrienošs vipets apdraud arī pats sevi – sava ātruma dēļ suns var traumēties vai izskriet uz ceļa braucamās daļas. Vipetus var apmācīt, vienīgi strādājot ar pozitīvām metodēm, turklāt apmācība nenotiek tikai suņu skoliņā, bet visu laiku – katras pastaigas laikā.
Vienīgais, no kā vipetu nav iespējams atradināt, ir dzīšanās pakaļ, piemēram, uz ielas pamanītam kaķim, kurš, visticamāk, bēgs, pamanot svešu suni.
Šādās situācijās saimniekam ir jācenšas vipetu pārspēt un atsaukt, pirms viņš ir sācis pakaļdzīšanos. Ja nu tomēr tas nav izdevies un suns sācis ķert bēgošu kaķi vai mežā sastaptu lapsu, ir jāstāv uz vietas un jāgaida, kad mīlulis atgriezīsies. Vipets nebēg no saimnieka, viņš tikai cenšas noķert savu medījumu, turklāt šie instinkti ir ļoti spēcīgi. Sava azartiskā rakstura, ātruma un precizitātes dēļ vipeti ir labi piemēroti arī dažādiem sporta veidiem, piemēram, adžiliti un, protams, arī kursingam.»
Vipeti ir viegli aprūpējami, jo pēc dabas ir tīrīgi un īsspalvaini. Vienu divas reizes nedēļā suņa maigo apmatojumu var izsukāt ar gumijas cimdu, regulāri vajadzētu apgriezt sunim nagus (lai samazinātu iespēju tos traumēt, kad suns ātri skrien), kā arī neaizmirst par zobu tīrīšanu. Visādi citādi vipeti ir veselīga šķirne, kas necieš no kādām šķirnei raksturīgām kaitēm.
Arī vipeta barošana nesagādā nekādas grūtības – šie šķirnes pārstāvji ir apveltīti ar labu apetīti un nav ēdiena ziņā izvēlīgi.
Sports, kas atmodina azartu
Vipeti ir ļoti azartiski suņi, ar kuriem var piedalīties dažādās sporta sacensībās, īpaši kursingā jeb suņu skriešanās sacensībās. «Amerikā un Anglijā tas ir ļoti nežēlīgs un netīrs bizness, kurā apgrozās iespaidīgas naudas summas. Vidējais suņu skrējēju dzīves ilgums ir 3–4 gadi vai pat mazāk. Vēlāk šie suņi, kad nespēj attaisnot uz viņiem liktās cerības, vienkārši tiek izmesti uz ielas, nobadināti vai pat nogalināti,» teic Oksana.
Absolūti citāda situācija ir Latvijā, kur suņu skriešanās sacensības ir izklaides līmenī, kas sunim nodrošina ne tikai fizisko, bet arī emocionālo un intelektuālo slodzi. «Kursings ir brīnišķīgs sporta veids, kas atmodina suņos azartu, trenē viņu veiklību, izturību, uzmanību, domāšanu. Kursingā parasti viskarstasinīgākie skrējēji ir tieši jaunie suņi, jo pieaudzis un nobriedis suns jau sāk saprast, ka dzīties pakaļ mačalkai nav ne lietderīgi, ne vajadzīgi,» smejas Ingita.
- Kas ir kursings?
Tā ir medību imitācija. Tas ir humāns sporta veids, kas īpaši piemērots kurtiem – tiek imitēts zaķis vai trusis, kam suņi dzenas pakaļ. Kurti var skriet pakaļ mākslīgajam medījumam, tikai iztiekot bez reāla dzīvnieka. Parasti tiek izmantots baltas krāsas polietilēna maisiņš, dažkārt krāsotas trušādiņas vai mākslīgas kažokādas strēmeles.
Lai izveidotu medījuma kursinga maršrutu, lielā laukā izvieto vairākus trīšus, kas iedzīti zemē, un tiem apkārt novelk izturīgu auklu. Medījumu piesien pie auklas, un visa sistēma tiek vadīta ar pulti. Medījums tiek vilkts salīdzinoši lielā ātrumā, lai to paturētu drošā attālumā no visātrāk skrienošajiem suņiem.
Kursinga trase ir izveidota pa lauztu līniju, lai, cik vien iespējams, imitētu zaķa skrējienu. Suņi skrien divus apļus. Pēc pirmā apļa tiek mainīts trases virziens. Šķirnes ietvaros sacensības notiek, ļaujot suņiem skriet pa divi vai trīs. Ja šķirni pārstāv tikai viens suns – tas skrējienu veic viens pats. Trases garums ir no 400 metriem līdz 1 kilometram. Šo skrējienu vērtē kursinga tiesneši, un, lai viņi varētu objektīvi novērtēt suņu skrējienu, tie tiek ietērpti kursinga vestēs, kas ir dažādās krāsās. Vestes krāsu dalībniekiem piešķir pēc izlozes principa. Par katru skrējienu suns saņem punktus no diviem vai trim tiesnešiem. Kursingā nav īpašas atšķirības, vai dalībnieks ir izstāžu zvaigzne vai mājas mīlulis, jo ātrums šeit nav galvenais. Lai uzvarētu, sunim jādomā pašam, jo vērtēšanas sistēma notiek pēc pieciem kritērijiem. Galīgais sacensību rezultāts tiek noteikts, summējot visus dalībnieka iegūtos punktus un salīdzinot ar citu suņu punktu skaitu. Sacensībās suņiem obligāti ir jābūt uzpurņos.
Šķirnes plusi:
- Kluss, rej reti un maz.
- Piemērots arī dzīvei neliela izmēra dzīvoklī.
- Nav agresīvs
- Viegli apmācāms, orientēts uz sadarbību ar cilvēku.
- Labi sadzīvo ar citiem mājdzīvniekiem.
- Laba veselība.
- Viegli kopjams.
- Nav izvēlīgs ēdiena ziņā.
- Mājās suns ir mierīgs, kluss un neuzmācīgs.
- Draudzīgs pret bērniem.
- Salīdzinoši biežs traumu risks suņa straujās dabas dēļ.
- Īsā apmatojuma un plānās ādas dēļ gada aukstajos mēnešos sunim salst, tāpēc dzīvniekam nepieciešams apģērbs.
- Smagi pacieš vienatni.
- Nepieciešama regulāra, šķirnei atbilstoša fiziskā slodze
- Piemērots dzīvei tikai iekštelpās.
Šķirnes mīnusi:
Veselība un dzīves ilgums
Vipeti ir ļoti veselīga šķirne. Jārēķinās vienīgi ar salīdzinoši biežajām traumām, kas pastaigu laikā rodas dzīvnieka straujuma dēļ. Citas slimības sastopamas reti. Līdz sirmām dienām vipets ir aktīvs un dzīvespriecīgs suns, šķirnes pārstāvju vidējais dzīves ilgums ir 14–15 gadu.
Eksterjers
Galva: iegarenas formas, sausa (maz liekas ādas), visai plata augšējā daļā, kas kļūst smailāka purna daļā. Pāreja no pieres uz purna daļu maiga, bez asiem leņķiem. Attālums starp acīm pietiekami plats. Žokļi – eleganti, smalkas uzbūves, bet spēcīgi.
Deguns: melns vai zilganas nokrāsas, pieļaujams arī tumši brūns, bet baltiem un plankumainiem suņiem – arī raibs.
Acis: ovālas, ar izteiksmīgu, uzmanīgu skatienu.
Ausis: rozes ziedlapiņas formā, mazas un maigas pēc tekstūras.
Kakls: garš, eleganti izliekts, muskuļots, spēcīgs.
Priekškājas: labi attīstītas, ne pārlieku plati novietotas.
Pakaļkājas: labi attīstītas, elkoņi??? cieši pieguļ ķermenim.
Ķepas: labi atdalīti pirksti, spilventiņi – biezi, spēcīgi, lieliski notur pie zemes straujos manevros.
Krūšu daļa: salīdzinoši plata, labi konturēta, ribu daļa – izteikta.
Mugura: spēcīga, muskuļota, stingra.
Aste: spēcīga, nedaudz galā ieliekta, kustībā ar nelielu izliekumu paceļas uz augšu, taču ne virs muguras līnijas.
Kustības: brīvas, elegantas. Nav pieļaujams zirga riksis (ķepas pārāk augstu atrautas no zemes), tipināšana vai īss solis. Strauja skrējiena laikā – zemu lidojošs suns (ķepas tik tikko pieskaras zemei).
Apmatojums: īss, blīvs, bet mīksts. Pieļaujama jebkura krāsa un tās kombinācijas.
Augstums skaustā: suņiem 47–51 cm, kucēm 44–47 cm.
