Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Pie kārtības jāradina laikus
Pirmais un izplatītākais iemesls šādai suņa uzvedībai skaidrojams ar to, ka viņam kucēna vecumā šīs lietas nav iemācītas. Suns pēc dabas ir tīrīgs dzīvnieks un, būdams vien pāris nedēļu vecs, aizies prom no vietas, kur viņš guļ vai ēd, lai nokārtotos pēc iespējas tālāk. Un nākamreiz centīsies atrast tieši to pašu vietu.
Tāpēc ļoti svarīgi, lai audzētājs, pie kura kucēns pavada savas pirmās dzīves nedēļas, būtu šādu vietu ierādījis – nemainīgā vietā noklātas avīzītes vai autiņi, kas regulāri tiek mainīti pret tīriem materiāliem.
Nevajadzētu radināt kucēnu nokārtoties uz lupatas vai dvieļa, pretējā gadījumā viņš to var sākt darīt arī uz paklāja vai gultā uz segām.
Pieaudzis un vesels suns (ja vien viņam nav caureja, urīna nesaturēšana vai citas veselības problēmas) var izturēt nenokārtojies gan visu nakti, gan arī pa dienu – pastaigu starplaikos. Tāpēc, ja tavs suns pēkšņi sācis nokārtoties iekštelpās (kaut agrāk tā nav darījis), vispirms ieteicams doties pie veterinārārsta, lai veiktu nepieciešamās analīzes un pārbaudītu suņa veselības stāvokli.
Ja ar veselību viss ir kārtībā, jāmeklē citi iemesli, kāpēc suns pasācis šādi rīkoties. Nereti tas var būt pārdzīvojumu, stresa rezultāts – dzīvesvietas maiņa, ģimenē ienācis cits suns vai bērniņš, varbūt kaimiņos sākusi meklēties kāda kucīte. Vai, piemēram, pēc ilgāka laika suņa saimnieks atsācis darba gaitas, un ar čurāšanu suns protestē, paliekot mājās viens.
Iesaka sterilizēt vai kastrēt
Čurāšanas problēma visvairāk novērojama nekastrētiem suņu tēviņiem, kas vienkārši iezīmē savu teritoriju. Tas nav tāpēc, ka sunim ļoti vajag čurāt, tas ir rituāls dominantam dzīvniekam, kas tādējādi parāda, ka mājās ir līderis, sevišķi, ja tur mīt ir vēl kāds suns vai kuce.
Ja suns nav paredzēts vaislai, veterinārārsti iesaka dzīvnieku sterilizēt vai kastrēt, kas par aptuveni 60% samazina kājas celšanu iekštelpās.
No savas personīgās pieredzes varu teikt, ka viens no maniem suņiem arī regulāri iezīmēja teritoriju iekštelpās, vēl jo vairāk tad, kad mājās uzradās otrs suns (kurš gan nekad to nedarīja). Gadiem mocījāmies, līdz beidzot, pakonsultējoties ar veterinārārstu, nonācām pie lēmuma, ka labāk suni sterilizēt. Rezultātā čurāšanas problēma telpās sāka mazināties, līdz izzuda pavisam. Runas, ka suns pēc kastrācijas kļūst lēns, flegmātisks un visādi citādi vairs nav pēc suņa, tik tiešām ir un paliek tikai mīts.
Nopērc būri!
Viena no efektīvākajām metodēm, ko lieto daudzi suņu saimnieki, lai cīnītos ar mīluļa čurāšanu telpās savas prombūtnes laikā, ir suņa atstāšana būrī, tā ierobežojot teritoriju un liedzot sunim pārvietoties pa visu māju, lai čurātu, kur pagadās. Būris nebūt nav jāuztver kā sods, bet gan kā suņa vieta, kur tas netraucēti var atpūsties.
Būrim ir jābūt pietiekami lielam un ērtam, lai suns tajā varētu brīvi apgriezties, apsēsties, apgulties un justies ērti. Protams, ir vajadzīgs laiks, lai suni pieradinātu būrī palikt. Sākumā tas jādara, kad suns nav viens mājās, atstājot vaļā būra durvis un ieliekot tajā kādu kārumu vai suņa mīļāko mantiņu, lai sunim atrašanās būrī asociētos ar kaut ko pozitīvu. Jāpiebilst, ka būri var izmantot kā īslaicīgu risinājumu, taču tajā suni nevajadzētu atstāt uz pārāk ilgu laiku.
Izrāda pazemību
Urinēšana mājās var būt saistīta ar pārlieku zemu suņa pašvērtējumu, kad, pārnākot saimniekam, suns izrāda galēju padevību, noguļoties uz muguras, pagriežot vēderu uz augšu un pazemīgi urinējot. Nekādā gadījumā suni par to nedrīkst sodīt, graujot jau tā viņa zemo pašapziņu.
Vispareizākā rīcība šādā situācijā (ja ir zināms, ka suns tā darīs) – pārnākot mājās, suni ignorēt, neliekties pie viņa, neglaudīt, līdz tam pirmais sajūsmas vilnis būs pārgājis. Pēc tam var pietupties, pasaukt suni un pakasīt viņam zem zoda vai paglaudīt krūtis, bet ne galvu vai muguru, jo tā suns tikai izjutīs pārākumu no saimnieka puses.
Šāda suņa uzvedība gan vairāk novērojama kucēniem un jauniem suņiem – līdz divu gadu vecumam. Laika gaitā ar pareizu saimnieka izturēšanos un izpratni šī problēma parasti mazinās, līdz izzūd pavisam.
Lielākā saimnieku kļūda jeb paladziņu prakse
Jebkurš suns neatkarīgi no šķirnes vai izmēra ir uzskatāms par suni. Arī mazo un dekoratīvo šķirņu sunīšiem ir nepieciešamas regulāras pastaigas, svaigs gaiss, fiziskās aktivitātes, apmācība, kā arī kopā būšana ar savu saimnieku.
Tāpēc suņa nevešana ārā un uzskats, ka jorks (čivava, tojs u. c.) var kārtoties mājās uz paladziņa, NAV NORMA.
Pat dzīvnieku labturības likumā (Ministru kabineta noteikumi Nr. 266) ir punkts, kas paredz, ka jebkurš suns, kas vecāks par trim mēnešiem, ir regulāri jāved ārā.
Ir tādi audzētāji un mazo sunīšu īpašnieki, kuri piekopj paladziņu praksi. Tas liecina, ka tā viņiem ir ērtāk un izdevīgāk, – jo nav, redz, jāskrien mājās, lai izvestu suni… Taču nedrīkst šādu viedokli pieņemt kā normu un vienīgo iespējamo risinājumu. Uz argumentu, ka mazie sunīši jau nav spējīgi nociesties, varu piebilst, ka nevienas šķirnes sunim nebūtu jāciešas, bet gan jādod tam iespēja regulāri iziet pastaigā.
Arī man ir neliela auguma suns, taču nodrošinu viņam pastaigas četras reizes dienā, un man nekad nav ienācis prātā, ka viņš varētu čurāt istabā. Rodas jautājums – ar kādu mērķi tad vispār suns tiek iegādāts, ja pat elementārā labturība netiek nodrošināta?
Padomi un ieteikumi mazo suņu īpašniekiem
- Novākt mājās visus paladziņus (avīzītes, lupatiņas). Jo, kamēr tie būs pieejami, suns domās, ka mājās nokārtoties ir atļauts. Vēl jo vairāk, ja uz paladziņa ir viņa urīna smaka. Pieaudzis suns, kuram nav veselības problēmu, neatkarīgi no šķirnes vismaz dažas stundas var izturēt bez nokārtošanās, ja vien regulāri tiek izvests pastaigā. Veiksmes formula ir pavisam vienkārša – sniedziet sunim iespēju regulāri nokārtoties ārā, un viņš to vairs nedarīs iekšā.
- Regulāras (vismaz trīs, ja ne četras), pēc iespējas biežākas pastaigas. Jāsaprot, ka šajā situācijā suns ir pielīdzināms kucēnam, kurš vēl nav apguvis prasmi nokārtoties ārā un nesaprot, kur tas īsti jādara. Protams, būs vajadzīga pacietība un laiks, lai suni no nelāgā ieraduma atradinātu, tāpēc svarīgi ņemt vērā, ka šis ir apmācības process. Un vislabāko rezultātu var panākt, ja tas sunim asociēsies ar kaut ko pozitīvu – uzslavām, kārumiem un jauku kopā būšanu ar savu saimnieku.
- Ja līdztekus iešanai ārā sunim tomēr gadās arī kāda avārija iekštelpās, nekādā gadījumā nedrīkst viņu sodīt. Sodīšana var novest pie tā, ka suns var sākt baidīties nokārtoties jūsu klātbūtnē, arī ārā esot, jo viņam nokārtošanās asociēsies ar sodu un negācijām no saimnieka puses.
- Ieviesiet režīmu un centieties vest suni pastaigā vienā un tajā pašā laikā. Arī tas liks sunim paciesties, jo dzīvniekiem ir ļoti laba laika izjūta. Ja gadījumā pa dienu nav iespējas suni izvest, sarunājiet, ka to izdara kāds jūsu radinieks, draugs vai kaimiņš. Pastaigās jādodas neatkarīgi no laikapstākļiem. Mūsdienās taču ir pieejami dažādi apģērbi mazajiem sunīšiem, kas pasargā ķermeni no samirkšanas un ļauj justies komfortabli.
- Ja vien suns nav paredzēts vaislai, ieteicams veikt kastrāciju/sterilizāciju, kas mazinās gan suņa stresu un uzbudinātību, gan arī vēlmi iezīmēt teritoriju iekštelpās. Ir saimnieki, kas apgalvo, ka mazajiem suņiem kastrācija šo problēmu neatrisinot, taču, visticamāk, tas ir tāpēc, ka arī pēc tās konkrētie suņi netiek regulāri vesti ārā.
- Sunim, kuram ir jebkādas uzvedības problēmas, nedrīkst ļaut gulēt uz mīkstajām mēbelēm, tostarp kopā ar saimnieku. Teritorijas iezīmēšana ir viena no dominances izpausmēm – tā suns mēdz izrādīt savu pārākumu un to, ka viņš mājās ir saimnieks. Tāpēc būtu svarīgi likt sunim saprast pretējo. Ja neklausa uz vārda un neguļ vietā, guļvietu novietojiet telpā, kurā nav mīksto mēbeļu – virtuvē vai koridorā – un aizveriet durvis uz istabām. Tas ir svarīgi arī jūsu prombūtnes laikā. Jā, protams, suns iesākumā protestēs – smilkstēs un centīsies tikt atpakaļ savā tronī –, taču jāapbruņojas ar pacietību, šādām provokācijām padoties nedrīkst.
