Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lasītāja vēstule: Mans suns ir ļoti bailīgs. Kā trusis viņš sāk trīcēt gan tad, kad braucam ar mašīnu izbraucienā, gan tad, ja netālu atskan kāds troksnis vai viņu uzrunā kāds nepazīstams cilvēks. Viņš panikā sastingst un iežmiedz kājstarpē asti, kas trīc kā tādai klaburčūskai. Vai var kaut ko darīt lietas labā, lai mazinātu sunī nemitīgo baiļu sajūtu?
Nepieļauj kļūdu kucēna izvēlē
Bailīgums var būt gan ģenētiski iedzimts faktors, kas pārmantots no senčiem, gan iegūts dzīves laikā, piemēram, kādas traumas vai nepietiekamas socializācijas rezultātā. Turpretī suņi, kam iedzimta stabila nervu sistēma, daudz labāk pārcieš dažādas stresa situācijas, viņi spēj salīdzinoši ātri atgūties un mierīgi dzīvot tālāk. Neatkarīgi no tā, kāpēc suns kļuvis bailīgs, bailīgumu ir ļoti grūti koriģēt. Tāpēc svarīgi nepieļaut kļūdu jau kucēna izvēlē.
Pirmkārt, pirms kucēna iegādes der iepazīties klātienē un pakomunicēt ar kucēna vecākiem, lai novērtētu viņu psihi un uzvedību. Otrkārt, iegādāties kucēnu vajadzētu tikai no godprātīga un zinoša audzētāja, kas kucēnus audzē nevis šķūnītī vai suņubūdā, bet gan mājās – vidē, kur kucēni aug kopā ar cilvēkiem, dzird dažādus sadzīves trokšņus un tiek socializēti līdz pat 8 nedēļu vecumam, kad ir gatavi sākt patstāvīgu dzīvi jaunās mājās. Audzētāja pienākums – šajā periodā nodrošināt kucēnam atbilstošu, drošu un interesantu vidi (dažādas virsmas, skaņas, rotaļlietas), kas stimulē kucēna maņu attīstību.
Kucēniem, kas tiek pārdoti jaunāki par 8 nedēļām (kas mūsu valstī ir pretlikumīgi), vēlāk var būt problēmas saskarsmē ar citiem suņiem, jo viņiem trūkst sociālo prasmju, ko kucēns iemācās, vēl esot kopā ar mammu, brāļiem un māsām. Suņa dzīves pirmie mēneši ir svarīgākais viņa dzīves posms. Tam, ko piedzīvo augošs kucēns, ir liela nozīme viņa uzvedībai nākotnē. Šis posms tiek saukts arī par socializācijas logu, kas aizveras 4–4,5 mēnešu vecumā. Tāpēc ļoti svarīgi, lai šajā laikā kucēns sastaptos ar pēc iespējas vairāk un dažādām situācijām.
Socializācijas nozīme
Patiesībā, laika ir ļoti maz, jo, ja kucēns tiek paņemts 2 mēnešu vecumā, tā jaunajam īpašniekam ir vien 8 nedēļas, lai to pienācīgi socializētu. Taču šis periods, par nožēlu, sakrīt arī ar vakcinācijas periodu un karantīnu, kas jāievēro pēc trakumsērgas potes. Sanāk, ka kucēns ārpus mājas var doties tikai aptuveni 3,5 mēnešu vecumā. Taču tas nav šķērslis, lai veiksmīgi turpinātu socializēt kucēnu, aicinot dažādus cilvēkus pie sevis uz mājām. Svarīgākais, lai šie cilvēki būtu dažādu dzimumu, vecumu, arī bērni.
Nereti sastopami suņi, kas baidās no vīriešiem tieši tā iemesla dēļ, ka bērnībā nav sanācis ar tiem kontaktēties (piemēram, ja ģimenē dzīvo tikai sievietes).
Tāpēc, paņemot mājās kucēnu, galvenais akcents būtu jāliek tieši uz socializāciju, nevis paklausības komandu apguvi, ko var paspēt iemācīt arī vēlāk.
Savam kucēnam biju sagatavojusi veselu socializācijas plānu katrai nākamajai nedēļai. Katru nedēļu viņš iepazina kaut ko jaunu. Tie bija daudzi un dažādi cilvēki (līdz 4 mēnešu vecumam mans kucēns bija sastapis teju simt cilvēku), citi suņi (dažādu vecumu, dzimumu un šķirņu), kaķi, mājlopi un mājputni, braukšana auto, pilsētas vide u. c. Un tas viss ar vienu mērķi – lai viņš izaugtu par adekvātu, pašpārliecinātu un socializētu suni, ar kuru man būtu viegli atrasties jebkurā vidē un situācijā.
Taču pirms daudziem gadiem man bija suns, kas pat no savas ēnas baidījās. Mēs viņu izglābām no nelabvēlīgas ģimenes, kurā viņš bija pavadījis savas dzīves pirmos gadus pie ķēdes un, saprotams, bez kādas socializācijas. Pa pusei suns, pa pusei mežonis – tieši tā viņu varētu raksturot.
Pamazām sāku viņu mācīt iet pie pavadas. Dzīvojām privātmāju rajonā, taču kādu dienu nolēmu aiziet nedaudz tālāk, kur atradās iela ar diezgan intensīvu satiksmi. Un pēkšņi manam sunim iestājās panika, jo viņš tādā vidē bija nonācis pirmo reizi. Suns rāvās kā nenormāls, centās izmaukties no kakla siksnas, uz maniem mierinājumiem nereaģējot. Sākumā situācija likās diezgan bezcerīga. Taču, regulāri ar suni staigājot, ar laiku viņa uzvedība būtiski uzlabojās. Līdz pēc vairākiem gadiem, kad pārcēlāmies dzīvot pilsētas dzīvoklī, nekas vairs neliecināja par to, ka suni kādreiz uztraukušas garām braucošas automašīnas.
Taču tad atklājās jauna nelaime, proti – suņa paniskās bailes no salūta un līdzīgiem trokšņiem. Tāpēc svētku laikā nevarēja būt ne runas par normālu pastaigu, jo suns satrūkās teju no katra mazākā troksnīša un visiem spēkiem rāvās uz māju pusi. Un, arī esot mājās, slēpās aiz mēbelēm, pat siekalojās. Un ar šo fobiju diemžēl nodzīvoja līdz mūža beigām.
Paņemot jau pieaugušu suni, ir jārēķinās ar dažādām problēmām un bailēm, kas var atklāties dažādās situācijās turpmākās dzīves laikā.
Un mana pieredze rāda, ka ir problēmas, ko ir iespējams koriģēt, intensīvas socializācijas un apmācības rezultātā bailes mazinot, taču ir arī tādas fobijas, ar kurām vienkārši jāmācās sadzīvot, jo suņa ģenētiku neizmainīsi un bērnībā tik svarīgās socializācijas trūkumu neizlabosi.
Bailīgu suni nevajadzētu pārot
Ja gadījumā pie tevis nonācis kucēns, kurš ir bailīgs, vari sarunāt ciemiņus (jo vairāk un biežāk, jo labāk), kas pabarotu kucēnam no rokas. Taču nekādā gadījumā ar varu spiest kucēnu komunicēt nevajag. Ja viņš sākumā pret atnācējiem izturas rezervēti, jānogaida, kad pats pienāks klāt. Sākumā kucēns vienkārši jāignorē. Vislabāk, ja cilvēks ir apsēdies vai notupies uz grīdas un nevis frontāli, bet ar sānu pret kucēnu, lai dzīvnieks justos drošāk. Kad kucēns pienāk, viņu var paglaudīt, bet ne pa galvu vai muguru, bet zem zoda vai krūtīm. Arī tas liks kucēnam justies drošāk.
Tāpat svarīgi ar kucēnu regulāri uzturēties sabiedriskās vietās, tai skaitā – apmeklēt kucēnu skoliņu.
Jo ne katrs parkā sastaptais suns var būt draudzīgs un piemērots bailīga kucēna socializācijai. Dominants un straujš suns var situāciju tikai pasliktināt, mīluli vēl vairāk pārbiedējot. Tāpēc vēlams socializācijai piemeklēt jau iepriekš labi pazīstamus, adekvātus un draudzīgus suņus vai arī kinologa pavadībā socializēt savu kucēnu grupā ar citiem kucēniem.
Jāņem vērā, ka bailīgus suņus nevajadzētu izmantot vaislā (pārot tālāk), jo pastāv ļoti liela varbūtība radīt jaunus bailīgus dzīvniekus. Pat ja tev izdevies kaut kādā mērā koriģēt vai mazināt suņa bailīgumu, tas nenozīmē, ka viņa pēcnācēji nebūs bailīgi, jo dzīvnieka gēni ir un paliek tie paši, ko viņš mantojis no saviem senčiem. Un diemžēl dzīves laikā iegūtās īpašības jeb socializācija neiedzimst pēcnācējos. Tāpēc pēcnācēju saimniekiem pastāv liels risks saskarties ar tieši to pašu problēmu, un tādā gadījumā viss būs jāsāk no nulles.
