Kad pirms nepilniem trim gadiem mūžībā devās producentes mīļais milzis – ģimenes īru vilku suns Alfons, Aija ticēja, ka viņai nekad vairs nebūs suņa. Zaudējuma sāpes bija tik lielas… Tomēr nu jau otro mēnesi Aijas un viņas vīra uzņēmēja Staņislava Ratinska mājās atkal priecīgi ļepato īru vilku šķirnes kucēns.
«Viņu man uzdāvināja vīrs. Tas bija pārsteigums,» atklāj Aija.
«Vīrs redzēja, cik ļoti ilgojos pēc suņa. Juta, ka esmu tam gatava, jo jau kādas piecas reizes biju ieminējusies, ka gribētu sunīti. Man nezinot, Staņislavs atrada īru vilku audzētavu, izvēlējās kucēnu un nolēma man sagādāt pārsteigumu. Kad jau visas formalitātes bija nokārtotas, vīrs ilgi trinās, trinās, līdz nenocietās un parādīja man kucēna bildi. «Ir taču smuks?» viņš man jautāja. «Viņš jau brauc pie mums, tūlīt būs»,» atminas Aija.
Kucēns uz Rīgu atceļojis no Kazahstānas. «Automašīnā viņš mēroja gandrīz 4000 kilometru tālu ceļu. Iespējams, tāpēc viņam joprojām iemīļotā vieta ir auto. Viņš ir pārlaimīgs, ja kaut kur jābrauc,» smaida producente. Kucēnam dots dižciltīgs vārds – Cēzars. «Tādu vārdu viņam jau bija reģistrējuši audzētāji. Sākumā domājām dot citu vārdu, taču no šīs idejas ātri atteicāmies, jo viņš ir īsts Cēzars pēc savas būtības. Tur nav variantu,» smejas Aija. «Piemēram, kad braucam ar mašīnu, Cēzars kā kungs sēž uz krēsla aizmugurē.»
Uz jautājumu, kā Cēzars atšķiras no viņas pirmā suņa Alfona, Aija saka: «Kad mēs Cēzaru aizvedam uz suņu laukumu, kur ir dažādas kaskādes, viņš kā traks skrien pa tām augšā, lejā. Ja viņam vajag kaut kur uzkāpt, noteikti uzkāps. Cēzars ir ļoti kustīgs un enerģisks. Alfons bija daudz mierīgāks.» Viņa teic – kopš mājās ienācis kucēns, dzīve ieguvusi spilgtākas krāsas. «Tā mīlestība un prieks, ko dod suns, ir neaprakstāma. Cēzars ir mīļš. Katru rītu pacietīgi gaida, kad pamodīsimies. Vienlīdz labi jūtas gan mūsu Rīgas, gan Rēzeknes mājās. Galvenais, lai ģimene blakus.»
Citas interesantas ziņas lasiet jaunākajā žurnāla «Privātā Dzīve» numurā!