Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ģimenes dosjē:
- Sproģu ģimene, Evelīna, Andris un viņu četri bērni – Adriana (14), Niklāvs (12), Andrejs (10) un Kristaps (6) –, dzīvo Užavā kopā ar Andra vecākiem. Uz šejieni Sproģi atbrauca pandēmijas laikā, lai būtu tuvāk pie dabas, bet pagājušā gada sākumā izlēma pārcelties pavisam.
- Andris ir fotogrāfs un palīdz vecākiem saimniecības darbos, kad jānokuļ labība un jādara citi darbi, savukārt Evelīna mājmācībā skolo bērnus un ir uzsākusi arī jaunu projektu Evelīnas virtuālā skola, kur interneta vidē piedāvā kursus un lekcijas par Montesori pedagoģiju.
- Virtuvē Evelīna saimnieko pēc principa – ēdiens jāpagatavo no tā, kas ir pieejams: «Bērni mums dzimuši ar nelielu gadu starpību, tādējādi esmu vienmēr bijusi vairāk pa mājām un pārtikas iepirkšana bijusi Andra ziņā. Šeit, laukos, mums ir pašiem savs sakņu dārzs, vistas un attiecīgi arī olas, uz veikalu vīrs brauc apmēram reizi nedēļā. Viņš iepērkas taupīgi, pērk akcijas preces, tāpēc esmu pieradusi radoši pielāgoties un izdomāt maltītes no tā, kas ir iegādāts!»
Stāsta Evelīna: «Kad vēl dzīvojām Rīgā, visas ēdienreizes ēdām kopā, bet, kopš esam laukos pie vīra vecākiem, mums izveidojies plūstošāks grafiks. No rīta abi ar Andri izdzeram savas lielās silta ūdens krūzes un dodamies pastaigā uz jūru. Ja pa to laiku ir piecēlušies bērni un jau grib ēst, tad viņi vai nu apēd omammas vārīto putru, kas pieejama katru rītu, vai pagatavo sev kaut ko paši – piemēram, uzcep olas (to prot visi mūsu bērni).
Citreiz viņi mūs sagaida, lai pabrokastotu kopā, un tad parasti palasu priekšā arī kādu grāmatu – priekšā lasīšana mums ir tāda mīļa tradīcija. Bet ir arī reizes, kad brokastis noteikti ēdam visi kopā, – tas ir tad, kad kādam ir dzimšanas diena un tiek pagatavots kaut kas, ko jubilārs iepriekš pasūtījis. Kaut vai pelmeņi, kurus ikdienā nemēdzam ēst. Bet jubilāra vēlme ir svēta lieta!
Pusdienas gan ikdienā ēdam visi kopā – uz maiņām gatavoju vai nu es, vai Andra mamma, un tas ir diezgan darbietilpīgi, jo esam astoņi cilvēki. Omamma ir liels atspaids, jo tagad, kad atsākas mācības, četru bērnu mājmācība man paņem diezgan daudz laika. Vīramāte mēdz vārīt garšīgas zupas, es savukārt vairāk dažādus sautējumus, graudaugus un pākšaugus, kā arī – noteikti katrās pusdienās – svaigus salātus. Man prieks, ka mūsu bērni nav izlepuši un ēd visu, kas tiek celts galdā, labprāt palīdz arī virtuvē. Iespējams, pateicoties tam, ka jau kopš mazotnes esmu ļāvusi viņiem līdzdarboties.
Atzīstu, ka tas nav vienmēr bijis viegli, jo vienkāršāk un ātrāk jau ir izdarīt visu pašai nekā ņemties ar mazu bērnu centieniem palīdzēt, un tomēr tas bijis labi. Kad tikai sāku apgūt Montesori pedagoģiju, vecākajam bērnam bija divi gadi. Man toreiz likās, ka nazi un šķēres došu mazulim kaut kad vēlāk, kad viņš būs tam gatavs, taču Montesori pieeja man pavēra gluži jaunu apvārsni, un es vieglu sirdi pieņēmu – bērniņš drīkst darboties ar nazi un šķērēm jau agrā vecumā!
Protams, tas ir drošs sviesta nazītis un šķērītes ar apaļiem galiem, un es esmu klātesoša, bet citādi – jo agrāk bērns lietas apgūst, jo labāk viņa attīstībai. Montesori princips – palīdzi man izdarīt pašam – noteikti ir vēlams arī virtuvē, jo tas, ka bērns agri iemācās uzsmērēt sev maizīti, sagriezt gurķi un uzcept olu, ir tikai un vienīgi atbalsts viņa pašapziņai.
Esmu lasījusi, ka bērnu attīstībai fundamentāli svarīgi ir, ja vismaz viena maltīte dienā ir visai ģimenei kopā, un noteikti tam piekrītu! Mūsu bērniem nevienam nav gudro viedtālruņu, viņiem telefoni ir parasti, domāti tikai zvanīšanai, tāpēc mums nav jāsaka – pie galda bez telefoniem! Taču, pat ja tā būtu, tad viennozīmīgi pie galda mēs esam cits citam, nevis ekrānos. Mums ir arī tradīcija pirms maltītes noskaitīt vai nodziedāt pateicību Dievam par to, ka esam visi kopā un varam iestiprināties.»
