Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
1
-
2
-
1
-
1
-
0
-
Pirms divarpus gadiem tavā ģimenē ienāca suns. Kurš bija idejas iniciators?
Grēta piedzima 2014. gada septembrī, un jau novembrī mēs viņu atvedām uz savām mājām. Nebija nekādas īpašas ģimenes apspriedes, kurā izlemtu, ka tagad mums būs suns. Suni gribēja visi, jo īpaši bērni. Ja būtu vaļa, viņi būtu gatavi atvest mājās visus zooloģiskā dārza dzīvniekus. Dzīvojoties pa vasarām laukos, bērni spēlējas pat ar vistām un aitām. Annai bija trīs gadi, kad viņa laukos jau ķēra rokās vistas un visām piešķīra vārdus – Ilzīte, Olga. Pašiem sava suņa mums laukos nav, taču tie ir kaimiņiem. Un bērniem visi šie dzīvnieki ļoti patīk. Grētu interneta sludinājumā atrada sieva. Viņai arī pienākas vislielākais nopelns par to, ka mums viņa ir.
Kā notika jūsu iepazīšanās?
Pakaļ sunim braucām visa ģimene – pie labiem cilvēkiem uz Rūjienu. Grētai nav slavenu ciltsrakstu, taču abi vecāki ir smuki labradori. Reiz sazīmējām kādā žurnālā, ka viena no Grētas māsām aizceļojusi pie grupas Apvedceļš solista Jāņa Krūmiņa un nosaukta par Betu. Arī ogļmelna. Bet reiz Grēta nejauši satika arī savu brāli – Lāčplēša dienā 11. novembra krastmalā Grēta sāka priecīgi riet, ieraugot citu apmēram tikpat lielu labradoru. Sākām runāt ar sastaptā suņa saimniekiem un atklājām, ka abiem suņukiem ir vieni un tie paši vecāki. Un suņi ļoti labi sajuta savas radniecīgās saites, jo tik draiskulīgi un skaļi līdz šim nebija uzvedušies. Ikdienā labradori ir klusētāji un rej ļoti, ļoti reti.
Kādas attiecības ar mājdzīvniekiem tev bija bērnībā?
Vasarās dzīvoju laukos, kur bija gan govis, gan rukši un vistas. Arī kaķis un suns, protams, bija lieli draugi.
Kāpēc ņēmāt kucēnu tieši melnā krāsā? Lai spalvas uz drēbēm neredz?
Ha, ha, lai neredz, ka nosmulējusies dubļos. Turklāt melnas spalvas ļoti labi var redzēt uz gaiša apģērba, taču vairāk apģērbam līp klāt kaķa, ne suņa spalvas.
Kā Grēta tika pie sava vārda?
Bija divas versijas – Grēta vai Grieta. Palikām pie Grētas. Brālis savu meitiņu nosauca par Grietu, mēs savu labradora meitiņu par Grētu. Vārds, manuprāt, labi skan un mums tas patīk. Bet bieži vien suni saucam arī savādāk, piemēram par «melno bebru», jo viņš bieži aizraujas ar lielu koku graušanu. Skaidas iet pa gaisu.
Pirms ģimenē ienāca Grēta, tavas mājas karalis bija kaķis. Kā viņš uztvēra konkurenta ienākšanu ģimenē?
Kaķene, kuru ģimenē saucam vienkārši par Minci, mūsu ģimenē ienāca divus gadus pirms Grētas parādīšanās, tādēļ ilgu laiku bija mājas galvenā saimniece. Mums atveda viņu no laukiem Latgalē. Tagad jau viņi sadzīvo tīri labi, taču ik pa laikam abu starpā ir nelieli kautiņi. Suns grib spēlēties, savukārt kaķenei diez ko nepatīk, ja sunīte bāž klāt viņai savu purnu. Ja Grēta pienāk par tuvu, Mince sit ar ķepu, bet nešņāc kā klaiņojošie kaķi pagalmā. Šobrīd ir tā, ka suns kaķi respektē. Kaķim patīk dzert ūdeni no suņa trauka un suns Mincei to darīt netraucē.
Tu esi ļoti sportisks cilvēks, var teikt – skriešanas fanātiķis. Kāpēc izvēlējies tieši labradoru? Ir taču daudz sportiskākas suņu šķirnes, haskijs, piemēram.
Tāpēc, ka labradori ir bezgala draudzīgi. Viņi ir labsirdīgi pret bērniem. Viņiem ir nulle agresivitātes. Kaut kur lasīju, ka labradoriem vispār nepiemīt agresivitāte un tā tas tiešam arī ir. Zinu, ka šīs šķirnes suņiem pat uztic pieskatīt zīdaiņus.
Dodoties skriet, Grētu tu ņem līdzi?
Jā, ik pa reizei mēs paskrienam arī kopā, taču vienkāršāk ir skriet vienatnē. Kopā ar suni to darīt ir sarežģītāk, jo Grētai ir savas suņa intereses, savs temps un šo tempu viņai patīk mainīt. Parasti noskrienu kopā ar suni pirmos divus trīs kilometrus, tad atvedu viņu mājās un skrienu tālāk viens pats. Esmu ar Grētu noskrējis arī piecus un desmit kilometrus, taču tas nenotiek regulāri. Vislabāk sunītei patīk skriet sprinta distances bez pavadas.
Kuri ir jūsu mīļākie skrējiena maršruti?
Mēs skrienam pa Dzegužkalnu, gar Zundas kanālu, uz Ķīpsalu. Tur parasti nav tik daudz cilvēku. Turklāt Zunda kanālā dzīvo vecie, labie Grētas paziņas bebri un pīles. Nevarētu teikt, ka dzīvnieciņi ir sadraudzējušies, toties regulāri mērojas spēkiem peldēšanā. Par cik labradoriem ķepām ir peldplēves, peldēšanas sacensībās bebrs parasti zaudē. Jūtot ka suns ir piepeldējis pārāk tuvu, sit ar asti pa ūdeni un ienirst. Tad Grēta peld krastā.
Kurš no jums pirmais skrienot nogurst – tu vai suns?
Grēta ir nenogurdināma. Pa āru viņa nepagurusi var dzīvoties visu dienu. Ir bijis tā, ka Grēta stundām ilgi ir skrējusi pa mežu un es tā arī neesmu piedzīvojis mirkli, kad viņa būtu piekususi un uz brīdi atgūlusies.
Grēta ir daiļā dzimuma pārstāve. Vai viņas sirdi jau ir izdevies iekarot kādam suņu puikam?
Jā, netālu no mūsu mājām dzīvo basketboliste Gunta Baško-Melnbārde, un viņai ir brūns labradoru puika Vudijs. Dodoties pastaigā pa Dzegužkalnu, abi suņi vairākas reizes ir satikušies un kārtīgi izdauzījušies. Izskatās, ka dienās varētu būt smuks pāris (smejas).
Kad mājās ienāk kucēns, noteikti tiek kaut kas arī sagrauzts. Grēta nedarbus bērnībā pastrādāja?
O, jā! Tagad viņa to vairs nedara, bet kad bija maziņa, Grēta daudz ko izpostīja. Pats jau vien biju vainīgs, jo viņai pieejamā vietā atstāju apavus. Tolaik biju pārliecināts, ka Grēta jau ir izaugusi liela un apavus vairs negrauž, taču reizēm viņai uznāca vecais niķis. Parasti sagrauzti tika paši labākie ādas zābaki vai kurpes! Grētas zobi pārbaudījuši arī dažus skriešanas apavus. Tomēr visiecienītākie ir koka izstrādājumi – apavu kaste, koka ķebļi un skapīšu koka rokturīši. Lai cīnītos ar graušanas kāri, apsmidzinājām lietas ar rīcineļļas aerosolu, taču tas līdzēja tikai īslaicīgi. Tagad suns jau ir lielāks un daudz apzinīgāks, uzvedās rātni un grauž tikai mežā pašas atrastos koka sprunguļus.
Grēta ir apmeklējusi suņu skolu?
Mēs esam bijuši suņu skolā un iemācījušies pašas elementārākās dresūras lietas, kā suni vajag mācīt un ko nevajag darīt. Cik nu varam, strādājam ar Grētu paši. Mājās ir tikai dažas lietas, ko sunītei neļaujam darīt – kāpt gultās un diedelēt ēdienu pie galda.
Kādas ir jūsu pieļautās kļūdas suņa audzināšanā?
Iespējams, kaut kādu atlaižu došana. Sēžot pie galda labi var redzēt, ka Grēta kaut ko gaida. Viņa vienmēr nosēžas blakus bērniem – tātad skaidrs, ka reizēm no saviem draugiem var arī kaut ko sagaidīt, ja vecāki neredz.
Kā cīnāties ar labradoru noslieci uz korpulenci?
Rūpīgi sekojam līdzi tam, cik daudz viņa apēd. Grētai dodam ēst divas reizes dienā – no rīta un vakarā. Viņa ēd pilnīgi visu – sākot ar gurķu mizām un zaļiem kartupeļiem un beidzot ar banāniem un ogām. Vasarās Grēta labprāt mežā mielojas ar mellenēm, bet laukos jādzen prom no zemeņu dobēm. Viens no viņas lielākajiem kārumiem ir siers. Reiz viņa nočiepa kausēto sieru un apēda to ar visu follijas papīru. Vispār vieglāk ir nosaukt to, ko Grēta neēd un tās ir divas lietas – tādas pelēkās sausmaizītes un tomāti.
Labradori ir lieliski peldētāji – vai vasarā dodaties kaut kur peldināt Grētu?
Kad Grēta vēl nebija gadu veca, mēs viņu paņēmām līdzi laivu braucienā pa Abavu. Bijām sasēdušies divās laivās – vienā sieva ar dēlu, otrā es ar meitu un Grētu. Sievas laiva peldēja mūsējai pa priekšu, un Grēta nespēja pieņemt, ka tā attālinās. Viņa nepārtraukti lēca ūdenī un dzinās tai pakaļ. Kopā ar Grētu labprāt dodamies arī uz pludmali, taču parasti izvēlamies tādas vietas, kur ir mazāk cilvēku. Reiz Grēta jūrmalā pieskrēja pie kādas kundzītes pirmajā sēklī, kas visu laiku skatījās uz suni. Grēta to iztulkoja kā vēlmi paspēlēties, savukārt sieviete suņa pieskriešanu uztvēra citādi – atskanēja tik skaļš kliedziens, ka sunīte izbijās un atskrēja atpakaļ. Atstāstot šo gadījumu, cilvēkiem vienmēr atgādinu – ja negribat, lai suns nāk jums klāt, neskatieties viņam acīs!
Suns ir cilvēka labākais draugs, taču ne vienmēr suns ir nejauša garām skrienoša cilvēka draugs. Kā rīkoties, kad suns sāk izrādīt agresivitāti?
Vienīgais suns, kas uz mani ir rējis un iekodis, bija manu puszābaku augstumā. Tāds maziņš pļerzaks. Tie maziņie parasti ir tie agresīvākie, turklāt viņi vienmēr uzbrūk no muguras. Kā no viņa tiku vaļā? Vienkārši palūdzu suņa saimniecei, kādai sirmai kundzītei, lai nomierina savu mīluli. Reiz, skrienot cauri kādam daudzdzīvokļu māju pagalmam Priekuļos, manā priekšā atņirgtiem zobiem izskrēja milzīgs bāskervilu suns. Viņš bija pie ķēdes un tikai pateicoties ūdens pudelei manās rokās izvairījos no suņa žokļiem. Triecu pudeli sunim zobos un noskatījos, kā tā zibenīgi tiek iznīcināta. Atnāca saimniece un iesaucās: «Oi, kā jums paveicās!» Es viņai atbildēju: «Jums paveicās! Nedod Dievs, viņš būtu man iekodis!» Tikpat labi es šim pagalmam varēju iet cauri kopā ar bērniem.
Minēji, ka suni iegādājies arī bērnu dēļ. Ko labu, tavuprāt, bērniem dod tas, ja mājās ir suns?
Suns mudina bērnus biežāk iziet ārā svaigā gaisā. Nu jau Grēta ir tik liela, ka bērni viņu ne vienmēr spēj noturēt, tādēļ pastaigās vienmēr jāņem līdzi kāds neliels gardums. Vai arī līdzi eju es vai sieva. Grēta ir spēcīga un ir apgāzusi pat mani. Labi, ka tas notika smiltīs, bet sadauzītā mugura tik un tā smeldza kādu nedēļu. Ja dodamies kādā izbraucienā ārpus Rīgas, parasti cenšamies Grētu ņemt līdzi.
Cik draudzīgas, tavuprāt, ir Latvijas sabiedriskās vietas pret cilvēkiem ar liela izmēra suņiem?
Mums bijuši daži nelāgi gadījumi. Vienreiz bērni kopā ar suni sēdēja Vecrīgā suši kafejnīcā. Oficiante priecājas par sunīti un pieņem pasūtījumu, taču pēc pusstundas atnāca kaut kāds mazais boss, ieraudzīja, ka zem galda guļ Grēta, un paziņoja, ka ar suni te nedrīkst atrasties un jādodas prom. Lai gan Grēta nevienam netraucēja.
Vai, redzot tevi televizorā, Grēta izrāda kādas emocijas?
Cik zinu, tad ne.
Varbūt Grēta ir pabijusi LNT studijā?
Kādā agrā rītā kopā ar Grētu braucu uz Rīgu no laukiem un sapratu, ka nepaspēšu aizvest viņu mājās. Tad nu taisnā ceļā kopā ar sunīti devos uz 900 sekundēm. Lai gan pa ceļam Grētu biju speciāli izvedis izstaigāties, pirmais, ko viņa paveica pie darbavietas, bija dabīgo vajadzību nokārtošana – laikam tas bija stress, nonākot jaunā vidē. Bet mirkli vēlāk Grēta jau iejutās jaunajās telpās, bija liela draudzene visiem kolēģiem un, luncinot asti, skraidīja pa tiešā ētera studiju.
Kurš no jūsu ģimenes parasti ved Grētu pastaigās agros rītos un vēlos vakaros?
Es parasti esmu tas, kas ved viņu ārā gan no rītiem, gan vakaros. Man tas arī ļoti patīk. Kopš mums ir suns, garas pastaigas man sagādā baudu. Kopā ar Grētu varētu nostaigāt visu dienu. Agrāk nespēju iedomāties, ka iešu ārā, lai pastaigātos vienkārši tāpat. Ja gāju ārā, tad tikai – lai skrietu. Taču tagad, kad man ir suns, pastaigas ir ļoti jaukas – varu aprunāties ar suni, pamētāt kociņus.
Vai esi Grētai par godu atskaņojis Mielava dziesmu Labradors?
To dziesmu zinu, un man tā ļoti patīk. Īstenībā bieži par šo dziesmu esmu iedomājies, tieši skrienot ziemā pa sniegu. Šai dziesmai ir skaisti vārdi. Grētai gan to neesmu atskaņojis. Viņu mūzika neinteresē. Viņa arī nedzied.
Mēs teikt – kāds suns, tāds saimnieks. Vai tu ar Grētu saskati kādu līdzību?
Viņa ir palaidnīga. Un arī es mēdzu būt palaidnīgs (smejas). Savukārt tāda rīma, kāda ir viņa, es pilnīgi noteikti neesmu. Tur mēs esam pilnīgi atšķirīgi.
Tviterī nesen izlasīju šādu ierakstu: «Uz ielas redzēju, kā vīrietis runāja ar savu suni un abi izlikās, ka saprot viens otru. Mājās šo gadījumu izstāstīju kaķim. Abi smējāmies.» Vai tev šādas situācijas ir pazīstamas?
Protams! Arī es ar Grētu sarunājos. Ar suni var runāt par visu. Viņš vienmēr tevi uzklausīs un nekad nerunās pretī. Suns visu saprot, tikai nevar tev atbildēt.
