Sparģeļi – gan puķu, gan sakņu dobē, gan šķīvī

Pats svarīgākais ir laikus noskaidrot, kas īsti iestādīts – baltie vai zaļie sparģeļi. Baltajiem ēdami ir tikai tie asni, kas auguši zem zemes un vēl nav baudījuši saules gaismu. Zaļajiem – jaunie virszemes dzinumi. Attiecīgi zaļos var audzēt uz līdzenas zemes, baltajiem jāveido augstas dobes.

Aizmirstais dārzenis

Mūsdienās sparģeļu kā dārzeņu audzēšana diemžēl krietni piemirsusies. Jebkurā gada laikā tos gan var nopirkt lielveikalā, ievestus gan no Vācijas, gan Ķīnas un Peru, kas ir pasaules lielākās sparģeļu audzētājas. Esot pat tādi ļaudis, kas sezonas laikā dodas sparģeļu tūrēs uz Vāciju, lai kārtīgi saēstos tos visam gadam.

Sparģeļiem jāatvēl vieta, kur tie netraucēti varēs augt ilgi – gadus desmit piecpadsmit.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Brīvdienās apzaguši princi Viljamu un princesi Keitu

Zane Piļka- Karaļeviča

Attiecības

Samanta dīvas tērpā dodas uz neparastu randiņu ar vīru. Viņu izvēle pārsteidz!

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Vai tad nevarētu audzēt paši, ja jau tā garšo? Agronoms Māris Grīnvalds atceras, ka pirms gadiem desmit uzņēmums ievedis ne tikai sparģeļu sēklas, bet arī divgadīgus un pat trīsgadīgus stādus, lai raža nav tik ilgi jāgaida. Tomēr latvieši izrādījušies visai konservatīvi – nestādīs tos sparģeļus, un cauri. Daži no toreiz atvestajiem stādiem vēl tagad augot Talsos, uzņēmuma demonstrāciju lauka malā, bet jaunus stādus vairs neievedot.

Tā ka, ja gribi sparģeļus izaudzēt – vismaz pagaršošanai, ja ne mielastam –, tevi gaida jaunatklājēja prieks! Arī Eriņu ģimene līdz savām sparģeļu gudrībām aizbūrusies pašu spēkiem.

Audzēšana

• Vieta. Sparģeļiem jāatvēl vieta, kur tie netraucēti varēs augt ilgi – gadus desmit piecpadsmit. Svarīgi, lai zeme būtu irdena un mīksta. Citādi sparģelim grūti tikt no tās laukā. Dzinums atspiedīsies pret kukurzni, izlieksies un vairs nebūs smuks un taisns. Smaga un mālaina augsne nav sparģeļiem piemērota, labāka būtu smilts zeme. Pirms stādīšanas zemi var ielabot ar kūtsmēsliem un piejaukt kūdru.
• Stādīšana. Stādīt var jau no aprīļa sākuma, kad zeme atlaidusies. Stāda trīs dēstus uz metru, starp rindām atstājot pusotra metra. Ja stāda viengadīgus stādus, tiem trīs gadus jāļauj lēnā garā sakņoties un ņemties spēkā. Jo spēcīgāka sakne, jo vairāk vēlāk būs asnu. Baltajiem sparģeļiem pa šiem gadiem pamazām jāsāk veidot un celt uz augšu dobes, lai ir, kur stiepties asniem. Dobes virsai jābūt apmēram 40 centimetru no saknes. Tad arī asni pazemē varēs izaugt lielāki un smagāki. Internetā var redzēt bildes, kur sparģeļu vagas ir perfektas trapeces formā. Tās ir veidotas ar speciālu tehniku. Protams, ģimenes sakņu dārzā jāpaliek pie roku darba.
• Vākšana. Ceturtajā gadā jau var ievākt pirmo ražu. Sparģeļi ražo, kad augsnes temperatūra ir 20–22 grādi, tad asni spraucas laukā cits pēc cita. Lielie audzētāji sparģeļus vāc pat divas reizes dienā, lai neviens asns nepāraug un neaiziet zudībā. Balto sparģeļu dobes virsu ik reizi pēc vākšanas nogludina līdzenu. Sparģeļa gals no pazemes gludo dobes virsu sakustina, un uzreiz var redzēt, kur tas jāmeklē. Nav jāpārrok visa dobe, zemi var atraust tikai tajā vietā, kur asns to izkustinājis. Īstam sparģeļu audzētājam ir speciāls sparģeļu duramais rīks – dzelzs stienītis ar koka rokturi un līku galu. Duramo iespiež zemē līdzās asnam, līdz jūt, ka tas atduras pret cietajām saknēm. Paliec uz sāniem, un – kniks! – asns nolūst. Protams, vienai nelielai dobītei diezin vai vērts ārzemēs meklēt īpašu sparģeļu duramo. Tad vienkārši zeme jāatrauš līdz pašai saknei un asns jānogriež vai jānolauž – arī līdz pašai saknei. Svarīgi ir neatstāt pat mazu celmiņu, jo tas sāks suloties, pūt, salīdīs kukaiņi, lai paēstu un vairotos, un tā samaitās sparģeļu ražu.

Lielie audzētāji sparģeļus vāc pat divas reizes dienā, lai neviens asns nepāraug un neaiziet zudībā.

Ja sparģeļus nevāc katru dienu, jāņem ne tikai lielākie un resnākie asni, bet arī tievāki un sīkāki, kas citādi vēl varētu paaugties. Līdz nākamajai reizei tie jau būs pārauguši. Siltā dienā asni var izaugt pat pussprīdi. Jāizlauž arī tie asni, kas jau izspraukušies no zemes un pārauguši. Gaismā asni sāk veidot hlorofilu, kas padara tos rūgtus. Turklāt rūgtumu tie spēj nodot arī pazemē palikušajiem.

• Kopšana. Sparģeļiem ļoti svarīgs ir siltums un mitrums. Tiklīdz par vēsu un sausu, tie neaug. Lai siltāk, dobes var piesegt ar melno plēvi. Ja pavasaris gadījies sauss – jālaista. Taču arī pārliecīgs slapjums neder.

Sparģeļi ražo 40–45 dienas – no maija pirmās puses līdz aptuveni 20. jūnijam. Pēc tam dzinumi kļūst stiegraini, sīvi un negaršīgi, un tiem jāļauj augt, kā pašiem tīk. Augstās vagas var nolīdzināt un pavasarī uzbērt no jauna. Laksti izaug gandrīz cilvēka augumā. Rudenī – septembra beigās – stublājus nogriež un aizvāc. Rudens pusē var zemē iestrādāt kūtsmēslus un augsni ap sparģeļiem sastrādāt – tikai ne pārāk dziļi, lai netraumētu saknes.

• Kaitēkļi. Tā kā Latvijā lielās platībās sparģeļus neaudzē, arī specifiskie sparģeļu kaitēkļi nav savairojušies. Pagaidām lielākais kaitnieks ir maijvabole, kuras kāpuri grauž saknes. Tā kā sakne ir cieta, nopietnu kaitējumu pieaugušiem augiem tā nodarīt nevar. Jaunos stādiņus gan var nograuzt beigtus.

Sliktākā pašrocīgi no sēklas audzēta sparģeļa īpašība – briesmīgi ilgi jāgaida, kad  varēs nograuzt pirmo asnu. Pirmajā gadā vienkārši nav ne ko lauzt, ne grauzt.

3 veidi, kā tikt pie sava sparģeļa

1. Izaudzēt no sēklas. Sēklas pavasarī – martā vai aprīlī – iesēj kastītē. Jānis Eriņš pēc savas pieredzes zina teikt, ka tās sadīgst diezgan ātri. Agronome Mārīte Gailīte raksta, ka, tā kā sēklām ir ciets apvalks un dīgšanai vajadzīga mitra un silta augsne, var dīgt pat sešas nedēļas. Lai sēkliņas ātrāk uzdīgtu, pirms sēšanās tās no 12 stundām līdz pat četrām dienām var pamērcēt siltā ūdenī. No sēkliņām izaug smalki matiņi – apmēram kā no sēklas audzēti sīpoli. Tos jau var pārpiķēt kūdras podiņos, ko pēc tam ar visu dēstu varēs iestādīt zemē, taču tas jau būs nākamajā gadā. Pirmo ziemu var atstāt siltumnīcā ar visu podiņu. Kūdras podiņam līdzīgu tūtu var izveidot no avīzes. Ieber zemīti, tur iepiķē sparģeli un nākamajā pavasarī liek zemē tur, kur tas augs.
   
   Sliktākā pašrocīgi no sēklas audzēta sparģeļa īpašība – briesmīgi ilgi jāgaida, kad tad varēs nograuzt pirmo asnu. Pirmajā gadā vienkārši nav ne ko lauzt, ne grauzt, jo dzinumi ir pārāk smalciņi. Nākamajā gadā dažai šķirnei jau var pa vienam dzinumam nolauzt, bet īsti ražot sparģeļi sāk tikai trešajā vai pat ceturtajā gadā.
2. Pirkt stādus. Tā kā var iegādāties ne tikai divgadīgus, bet pat trīsgadīgus stādus, pirmā raža nebūs jāgaida tik ilgi. Stādus var nopirkt arī interneta veikalos.
3. Atdalīt no vecā auga draudzenes dārzā. Jādala būtu agri pavasarī – pirms asni vēl izspraukušies no zemes. Jāatrauš zeme, jānoskata, kur spraucas kāds pumpurs un ar asu lāpstu jānocērt sakneņa gabals ar pumpuriem. Vecās saknes ir ļoti cietas, un jācērt būs dūšīgi. Tiesa, šis gan drīzāk ir veids, kā ieaudzēt sparģeli puķu dobē, nevis sakņu dārzā.