Spānijas kailgliemežu bieds – Indijas skrējējpīles

Tā kā arī es jau vairākus gadus cīnos ar kailgliemežiem un tas sāk atgādināt cīņu ar vējdzirnavām, šogad iegādājos trīs pīles. Manā pagalmā saimnieko divi tēviņi un viena mātīte. Lasot pieejamo informāciju internetā un konsultējoties ar citiem pīļu īpašniekiem, esmu secinājusi, ka manas pīles neatbilst pieņemtajam Indijas pīļu standartam. Tās dzīvo salīdzinoši mazā teritorijā, kas arī ir galvenais iemesls, kādēļ mani apstādījumi ik pa laikam tiek postīti, un tas viss garlaicības dēļ. Pretēji viedoklim, ka pīles ir tramīgas un tāpēc izvairās no citiem mājdzīvniekiem vai putniem, mazās teritorijas dēļ tās ir veiksmīgi sadzīvojušas ar suni, kaķi un mums, cilvēkiem. Ikdienā pīles labprāt man seko un piedalās dārza darbos, kas nozīmē, ka jūtas droši. Tās viegli pakļaujas ganīšanai – ļoti labi saprot, kad ir laiks doties uz novietni, un no rīta paziņo, ka saule ir uzlēkusi un laiks doties pastaigā. Šī ir pirmā vasara, kad man vairs nav jānolasa Spānijas kailgliemeži – pīles savu darbu paveic ļoti labi. Tās apēd arī maijvaboles, iznīcina skudru pūžņus un ķer mušas. Redzot, kā viņas apkaro kaitēkļus, varu teikt, ka vairs tik ļoti nepārdzīvoju par nograuztajām puķēm. Pudeļpīles ir diezgan privātīpašnieciskas un savu teritoriju sargā no vārnām. Ja pie apvāršņa parādās kāds nelūgts viesis, tās tandēmā skrien uzbrukumā un ātri vien atkaro savu teritoriju.

Kas īsti ir Indijas skrējējpīles?

To dzimtene – pretēji nosaukumam – patiesībā ir Malaizija, Java un Indoķīna. Pīļu ķermeņi ir vertikāli un atgādina pudeles, no kā arī aizgūts otrs nosaukums – pudeļpīles. Šie ir izteikti sauszemes putni, tāpēc nav nepieciešama ūdenstilpne – pietiek vien ar dzeramā ūdens tvertni. Taču, ja teritorijā ir pieejams dīķis, pīles to labprāt izmantos, lai nomazgātos. Tās ir labas dējējas – viena pīļu mamma gada laikā izdēj līdz 200 olām, bet jaunās pīles sāk dēt 6–8 mēnešu vecumā. Ap šo laiku jāsāk pievērst uzmanību tam, kur olas tiek izdētas, jo šīs pīles nav tendētas tās dēt ligzdā. Pīļu mātītes var dēt gan naktī, gan agrā rītā, tāpēc vislabāk uz nakti tās atstāt novietnē, tā pasargājot arī no dabiskajiem ienaidniekiem – sermuļiem, lapsām un citiem meža dzīvniekiem. Novietne jāveido tā, lai putni nevar aizbēgt, – vislabāk ar drošu pamatu un sietu, kuram tās nevar izlīst cauri. Lai gan pudeļpīles izskatās augumā raženas, tomēr tās spēj sarauties un paslēpties vai izsprukt caur žogu. Jāpārliecinās arī, lai piemājas teritorija ir iežogota un zem nožogojuma nav caurumu. 

Indijas skrējējpīle atšķiras no citām ar to, ka iznīcina daudz vairāk kaitēkļu veidu un nelido, šo trūkumu kompensējot ar ātru skriešanu. Tēviņus no mātītēm var atšķirt gan pēc krāsojuma, gan balss. Tēviņiem raksturīgi tumši zaļi kakli, bet mātītes pārsvarā ir vienā krāsojumā, kas var būt dažādu toņu. Tēviņu balss ir klusāka, bet mātītes ir izteikti skaļākas. To svars var sasniegt 1,7–2 kilogramus, tomēr šie primāri nav gaļas putni, tāpēc iegūstamais gaļas daudzums uz kopējā svara fona ir niecīgs.

Citi lasa

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Brīvdienās apzaguši princi Viljamu un princesi Keitu

Katrīna Jaunslaviete-Ķipure

Māja

Vai drīkst vākt malku valsts mežā?

Rāmis

Indijas skrējējpīles, tāpat kā jebkurš cits putns, biezā slānī atstāj aiz sevis šmuci jeb izkārnījumus. Novietne ir regulāri jātīra un pakaiši jāmaina. Visvairāk kaku būs vietās, kur novietota dzertuve vai kur tās mēdz uzturēties – karstākās dienās ēnā. Tā kā man ar pīlēm jādala viens mauriņš, es reizi dienā visus izkārnījumus izšķīdinu ar dārza šļūteni. Jāatzīst, ka tas reizē ir arī labs mēslojums un šovasar zāle aug patiesi labāk nekā iepriekšējos gados.

Uzmanību – putnu gripa!

Arī šogad Latvijā ir konstatēta putnu gripa, kas nozīmē, ka ne tikai pīļu, bet arī citu mājputnu turētājiem jābūt uzmanīgiem. Pārtikas un veterinārais dienests aicina Latvijas mājputnu turētājus nelaist mājputnus ārpus telpām vai nožogotām konstrukcijām, nepieļaut kontaktu ar savvaļas putniem, īpaši ūdensputniem (gulbjiem, pīlēm). Putnu barības un ūdens traukiem jāatrodas noslēgtā vietā, kur tiem piekļūst tikai mājputni. Tāpat mājputnus un nebrīvē turētus putnus ir atļauts izlaist ganībās vai pastaigu laukumos, ja tie ir atbilstoši norobežoti, kas nepieļauj savvaļas ūdensputnu piekļuvi. 

Mobilās pīļu mājas

Ilze Šarna ir mobilo pīļu māju idejas autore Latvijā. Divas vasaras pēc kārtas Siguldā tika izvietotas mobilās pīļu mājas, kā arī iedzīvotājiem bija iespēja šīs mājas īrēt, lai savā teritorijā uz noteiktu laiku izmitinātu pīļu saimi, kas cīnās ar Spānijas kailgliemežiem. Rezultāts bija acīmredzams – jau pēc pāris nedēļām gliemežu kļuva mazāk, tomēr tiem, kas vēlas pīles iegādāties, Ilze iesaka to darīt jau martā. Ja martā un aprīlī pīles sāk apēst gliemežu olas, tad jau jūnijā – kad sākas aktīvs gliemežu periods – to ir mazāk nekā iepriekšējā gadā. Šogad diemžēl mobilo pīļu māju projekts ir iepauzēts. Pēc projekta īstenošanas gan ir gandarījums par to, ka Ilzes ideja izrādījusies efektīva un daudzi iegādājas pīles. Ja kāds vēl baidās, Ilze iedrošina – pudeļpīlīšu uzturēšana nav sarežģīta! Teritorijai arī nav jābūt iežogotai – var uzstādīt elektrisko žogu, kas ierobežos pīļu gaitas un pasargās no to dabiskajiem ienaidniekiem. Indijas skrējējpīles rosīgas kļūst tieši vakarpusē, kad sākas gliemežu aktīvais laiks.

Pirms uzņem putnus savā sētā uz palikšanu, ir jāņem vērā, ka tie dzīvo 8–13 gadus, tātad būs pastāvīgi mājdzīvnieki, par kuriem jārūpējas.

Runājot par to, vai pīles nodarīs postu košumdārziem, Ilze saka, ka īpaši mīļus augus būtu vēlams nožogot, jo nekad nevar zināt, kas pīlēm ienāks prātā. Visvairāk tām tīk asni, kas pavasarī iznāk no zemes, bet vēlāk, piemēram, pret peonijām un hortenzijām, kļūst diezgan vienaldzīgas. 

Pieredzes stāsts

Anita Martinsone Indijas skrējējpīles iegādājās, kad nopirka lauku īpašumu un saskārās ar kailgliemežu problēmu. Šobrīd 3 hektārus lielo teritoriju apsaimnieko 23 pieaugušas pīles, kurām drīzumā pievienosies bariņš ar pīlēniem. Tiesa, pīles tiek izlaistas tikai tur, kur uzstādīti nožogojumi. Anitas pīles ir raženas dējējas – pilnībā nodrošina ģimeni ar olām, tomēr ir jāseko līdzi, kad olas izdētas, jo pašas pīles ir diezgan ēdelīgas un olas var apēst, pirms tās nonāk saimnieka rokās. Runājot par pīļu barošanu, Anita norāda – tās nav prasīgas. Pa dienu, esot ganībās, tās pašas sevi apgādā ar visu nepieciešamo, tāpēc jābūt uzmanīgiem un nevajadzētu tās pārbarot, piedāvājot papildu barību. Siltajā periodā piebarošanai pietiek ar miksētu graudu barību – kviešiem, miežiem un auzām. Papildu vitamīniem var iedot kombinētās lopbarības maisījumu. Ziemā ēdienkartē jāievieš vārīti kartupeļi, ko sastampā putrā, var dot arī aplietus miltus. Klāt var pievienot sagrieztas lopbarības bietes.

Tā kā Indijas skrējējpīles ir izteikti tramīgi putni, vislabāk iegādāties uzreiz vismaz piecus indivīdus.

Nekādā gadījumā nedrīkst turēt tikai vienu pīli, jo tie ir bara putni un viena pīle piedzīvos pārāk lielu stresu, kā rezultātā var aiziet bojā.

Ņem vērā! Lai gan pīles nav tik salīgas, cik vistas, tomēr gada aukstajā periodā tām ir jānodrošina patvērums, kurā ir vismaz plus 10 grādu. Tam jābūt pasargātām no nokrišņiem un vēja, kā arī pakaišiem vienmēr jābūt sausiem – tam var izmantot skaidas, sienu un salmus. Jābūt pieejamam tīram dzeramajam ūdenim, bet jārēķinās, ka pīles to izmanto, lai nomazgātos, tāpēc regulāri jāseko līdzi, lai novietne nav pārāk slapja. Līdz salam pīles var droši laist ārā, tomēr, ja uzsnieg, būtu vēlams sniegu nobērt ar sienu. Ja aukstajā laikā pīles kļūst mazāk aktīvas – vairāk guļ un sāk trīcēt –, ārā tās laist vairs nedrīkst, līdz iestājas siltāks laiks. 

Vēl viens šo mājputnu pluss ir to vienaldzība pret apstādījumiem un košumdobēm. Indijas skrējējpīles ir vienaldzīgas pret puķēm, ja tām ir pietiekami plaša teritorija, kur meklēt kukaiņus, gliemežus un citus kaitniekus. Tās var droši laist dārzā – īpaši kartupeļu vagās, jo tās apēdīs arī kartupeļu vaboles.