Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
– No kurienes vispār jums, Rīgā dzimušai pilsētniecei, puķu patikšana?
– Mans tēvs mīlēja dabu, un viņš veda mani pie vecmāmiņas uz Pārdaugavas dārzu, kur es guvu pirmos iespaidus par puķēm. Dārzs bija brīnums manai pilsētas bērna dvēselītei, un puķes šķita pats skaistākais, kas vien uz pasaules var būt.
Septiņdesmitajos gados vecāki tika pie sešsimt kvadrātmetru zemes gabaliņa Saulkrastos, un tie kļuva par manu mīļāko vietu uz zemes.
Tur pavadīju visas vasaras un izpaudos caur puķēm – dālijām un gladiolām, peonijām, flokšiem un margrietiņām. Taču mani saistīja ne tikai dārzkopība, bet arī zīmēšana. Tādēļ pēc vidusskolas bija pat grūti izvēlēties, kur turpināt mācības. Izšķīros par labu daiļdārzkopībai. Tētis gan iebilda, jo uzskatīja, ka man būtu vajadzējis turpināt studijas Mākslas akadēmijā – pabeidzu sagatavošanas kursus un tiešām labi zīmēju. Vēlāk šī prasme noderēja, zīmējot attēlus grāmatām par gladiolām, lilijām un maz audzētām siltumnīcu puķēm strelīcijām.
Mācījos Republikāniskajā lauksaimniecības neklātienes tehnikumā, mācības pārsvarā notika Bulduros. Vienlaikus sāku strādāt Latvijas Valsts universitātes Botāniskajā dārzā. Iepriekš tur nekad nebiju bijusi. Kad gāju pieteikties, pat nezināju, kur ir vārti. Tomēr direktora kabinetā nonācu, un viņš prasīja, kuras puķes man vislabāk patīk. Atbildēju, ka rozes un gladiolas. «Nu, labi, tad strādāsi ar gladiolām.» Sākumā biju laborante, vēlāk kļuvu par agronomi un izmēģinājuma lauka vadītāju, pabeidzu Bioloģijas fakultāti.
– Kāpēc izvēlējāties tieši lilijas?
– Es jau viņas neizvēlējos – botāniskajā dārzā lilijas bija mans darbs, amata pienākums. Sāku ar gladiolām un rozēm, lilijas nāca vēlāk.
Selekcija mani aizrāva un pārsteidza ar to, ka Dieva radīto pasauli var pārveidot un puķei piešķirt citu stilu – brīvu, modernu, citādu nekā dabā.
Pamazām biju lilijas diezgan pamatīgi iepazinusi, kopā ar direktoru Ādolfu Zorgevicu pat sarakstījām grāmatu par lilijām. Bet tad, deviņdesmito gadu sākumā, zinātnei sāka klāties ļoti grūti, nebija naudas, un pētniecība Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā apsīka. Taču nodarboties tikai ar kopšanu un agrotehniskajiem pasākumiem man vairs negribējās.
Selekcija jau bija ieķērusies sirdī, un es vēlējos veidot jaunas šķirnes. Kamēr strādāju botāniskajā dārzā, man pašai pat savas liliju kolekcijas nebija. Astoņas stundas biju pavadījusi darbā ar lilijām, un brīvdienas pagāja bez tām. Dzīvē taču bija ne tikai darbs, bet arī ģimene, un gribējās arī kaut vai ar laivām izbraukt.
Kad aizgāju no botāniskā dārza, sāku visu no jauna. Vācu izejmateriālu selekcijai, un kolēģi no ārzemēm man ļoti palīdzēja. Selekcija tomēr prasa rūpīgu vecākaugu atlasi. Ja izvēlēti vecāki ar neizteiksmīgām pazīmēm, tad arī bērni, visticamāk, nebūs nekas sevišķs. Kāpēc gan tādus laist tautās? Tāpēc jāiegulda līdzekļi, jāpērk labākās šķirnes – gan Latvijas, gan ārzemju. Esmu strādājusi arī ar Krievijas šķirnēm, no kurām savukārt var iegūt labu izturību, ziemcietību.
– Cik ilgi top jauna liliju šķirne?
– No sēkliņas līdz lielam sīpolam un ziedam – trīs, četri, pieci, Daugavas lilijām pat seši gadi. Turklāt lielum lielākā daļa jauno sējeņu der tikai nešanai uz komposta kaudzi.
– Jābūt gana skarbai, lai paskatītos acīs puķei un nolemtu: «Tu esi nesmuka, ej uz kompostkaudzi!»
– Tas laikam ir profesionālais rūdījums, ko ieguvu jau botāniskajā dārzā. Cik gladiolu aiz matiem ir aiznests uz komposta kaudzi!
Bet tāda ir selekcionāra daba. Ļoti, ļoti stingri jābrāķē.
No tūkstoša viens labs sējenis varbūt sanāk. Man ir diezgan stingra roka. Tāpēc varbūt nav simtiem šķirņu, tikai kādas sešdesmit, un skaits pieaug lēnām, jo es gribu tiešām tikai to pašu oriģinālāko, kas atšķiras no citām šķirnēm.
– Peonijas var dzīvot kaut simt gadu, pat divsimt. Cik ilgs ir liliju šķirņu mūžs?
– Peonija ir citāda. Tai pazemes sulīgajos sakneņos uzkrājas barības vielas, un desmitiem gadu tā var augt vienā vietā, ja nenopūst vai neizsalst. Bet veco liliju šķirņu gandrīz nevienā dārzā vairs nav.
Piemēram, Anglijā ir reģistrētas 155 Viktora Orehova šķirnes, pāri simtam Jāņa Vasarieša šķirņu. Nosaukums ir, bet fiziski tās nav saglabājušās. Arī man ne. Astoņdesmitajos gados radīto Viktora Orehova Sauli gan es turu kā vislielāko dārgumu, ko vajadzētu savairot. Lilijas vairāk apdraud dažādas puves un arī grauzēji. No rudens līdz maijam, kad nav lakstu, žurkām un kurmjiem, kas staigā pa zemes apakšu, ir viegli sīpolus aizstumt uz citu vietu. Ja tie lilijas pārstāda par dziļu, tās vairs nespēj izaugt.
Grauzēji liliju sīpolus arī apēd, jo tie ir garšīgi. Piemēram, Ķīnā senos laikos lilijas bija pārtikas augi.
Arī mūsdienās Ķīna meklē iespējas, kā bez ķimikālijām intensīvāk savairot sīpolus, lai tos varētu ēst.
– Jūs esat ēdusi liliju sīpolus?
– Nē. Bet astoņdesmitajos gados kāda krievu kundze man iedeva kulinārijas grāmatiņu ar receptēm, kā pagatavot lilijas, un kaut kur mājās man tā vēl ir. Tā ka arī Krievijā šādas domas ir bijušas.
– Vai lilijām ir arī sava mode? Un vai jūs tai sekojat?
– Jā protams! Arī mode katram virzienam ir sava. Nīderlandē un Itālijā vajag lielu, staltu un krāšņu, kas labi izskatītos vāzē. Mums dārzā labāk patiktu tāda, kam ir daudz ziedu, lai būtu krāšņa, ilgāk ziedētu. Viņi grib tīras krāsas, bet man patīk jautras, ar vasarraibumiņiem, divkrāsainas, lāsumainas. Taču par gaumi jau nav vērts strīdēties.
Kā jau daudziem liliju selekcionāriem, arī mans sapnis ir radīt zilu liliju, kādas vēl pasaulē nav.
Zilās krāsas trūkumu liliju ziedos pagaidām kompensēju ar mekanopšiem – zilajām magonēm. Esmu ar tām ļoti aizrāvusies.
Līdzīgi kā automašīnām, ko viens pērk pilsētai, cits mežam, arī lilijas, piemēram, Nīderlandē, Itālijā, Spānijā audzē tikai griešanai un pasniegšanai. Viņiem pat prātā nenāk lilijas audzēt dobē, kā to dara pie mums. Esmu lasījusi lekcijas Itālijā puķkopības institūtā, un tur šķita liels brīnums, ka mēs veidojam un stādām lilijas dārzā.
Tā kā es tuvojos posmam, kad aktīvā darba dzīve būs jābeidz, gribu atkal vairāk pievērsties liliju selekcijai. Man ir savs selekcionāra mērķis, kādas lilijas es vēlētos izaudzēt. Pēdējos gados esmu daudzus simtus sakrustojusi, sējeņi aug, tā ka es ceru: vēl pēc pāris gadiem atkal kaut ko oriģinālu varēšu parādīt.
– Kāds ir lielākais selekcionāra prieks?
– No rīta iziet dārzā un ieraudzīt atplaukušu liliju.
Lilija ir nakts puķe. Visu savu daiļumu un pievilcību tā izrāda uz vakara pusi. Gan smaržo visskaistāk, gan pumpuri atveras nakts klusumā. Tā nav lilijas kaprīze – daba evolūcijas gaitā tā iekārtojusi, ka lilija pati sevi apputeksnēt nevar. Viņai vajadzīgs kāds palīgs, kas to izdara.
Lilijai nepalīdz bites un kamenes, bet gan naktstauriņi – pūcītes, sfingi, lācīši – un citas nakts radības, kuras ieraugot cilvēki parasti sabīstas.
Kā naktstauriņi liliju tumsā atrod? Pēc spēcīgās smaržas, protams! Pagājušajā vasarā jūnija beigās un jūlija sākumā siltā laika dēļ naktstauriņi bija ļoti savairojušies. Vakarpusē vispirms kā ēnas riņķoja ap ielas spuldzēm, bet, kad lilijas sāka izdalīt savu reibinošo smaržu, viss pulks taisnā ceļā devās uz manām siltumnīcām, kam vasaras romantiskajās naktīs durvis stāv vaļā. Pat bail bija iet iekšā, kā viņi visi tur rosījās un ņēmās, lidojot no viena zieda uz citu. Tagad ar interesi gaidu, kas no lielās rosīšanās būs iznācis.
Arī balto Sonoru, kas ir mans lielākais lepnums un selekcijas sasniegums, vienu rītu tā ieraudzīju: – ieeju siltumnīcā, kur jābūt parastajām Āzijas lilijām – ķeizarkroņiem –, un neticu savam degunam – smaržo! Kas te var smaržot? Ķeizarkroņi taču nesmaržo! Starp visiem dzeltenajiem un oranžajiem ķeizarkroņiem ieraugu vienu baltu – nu, nevar būt!
Kur te tāds gadījies?! Īsts šedevrs! It kā starp parastiem bērniem viens pēkšņi būtu ģēnijs.
– Un grūtums?
– Ai, tas tiešām ir smagi – sievietei būt selekcijā. To pat iedomāties nevar. Cik daudz sieviešu, selekcionāru, jūs esat intervējusi?
– Jūs esat… pirmā.
– Tas tiešām ir ļoti grūts darbs, varbūt tāpēc sieviešu tajā nav daudz. Gandrīz par katru sējeņu kasti būtu savs stāsts. Deviņdesmitajos gados, kad patstāvīgi sāku nodarboties ar selekciju, bērni bija mazi. Desmit gadi pagāja trīsstūrī Rīga–Saulkrasti–Skrīveri, kur zemi bija atvēlējuši arī vīra radi, jo selekcionāram jau vajag daudz vietas.
Uz Skrīveriem braucot, sējeņu kastes likām uz žigulīša jumta, jo aizmugures bagāžniekā maz vietas, arī bērnu drēbes kaut kur taču jāliek. Bet, kamēr tikām galā, uz jumta vējš plēvi kastītēm norāvis, visām lilijām lapas noplēsis – gatavās šausmas!
Mani trīs bērni ir izauguši bez nevienas pašu audzētas zemenes, bez neviena burkāna, sīpola un zirņa, jo viss dārzs bija atdots tikai lilijām.
Toties bērni ir čaklākie liliju nosaukumu devēji. Ir nācies sarīkot pat konkursu par skanīgāko jaunā hibrīda nosaukumu. Tā koši sarkanu ziedu šķirne tika pie nosaukuma Vulkāns, baltā ar dzeltenu vidu – Staburags, bet dzeltenā ar tumši sarkanbrūnu vidu – Meteorīts.
– No liliju pasaules jūs esat spērusi arī sānsoli – pie sēnēm.
– Tās jau nemaz nav tik svešas un tālas viena no otras, kā sākumā varbūt šķiet. Abas pārstāv netradicionālās dārzkopības virzienu, abas vienādi spēcīgi aromātiskas, lai gan viena savu krāšņumu parāda virs zemes, otra slēpj zem zemes.
Bet, ja nopietni, – grupa Latvijas zemnieku palūdza, lai kāds Latvijā izpēta, vai arī pie mums varētu audzēt trifeles, un es to izdarīju.
Latvijā jau ir vairāk nekā trīsdesmit dārzu, nelieli, līdz hektāram, kur trifeles ir iestādītas. Cilvēki tās audzē un kopj, tic un cer, un gaida, ka izaugs. Dažus es apciemoju, skatos, kā tiem klājas, un arī pati esmu aizrāvusies.
Arī man šīs interesantās sēnes ir iestādītas. Tās vienas pašas par sevi nevar pastāvēt. Lai augtu, tām vajag speciālus kokus, vislabāk ozolus, der arī lazdas. Bez kopšanas arī šie koki Latvijā neaugs, jo mūsu dabiskā lauksaimniecības zeme nav īsti piemērota trifeļu audzēšanai, bet, ja ir zināšanas, ja zemi var pielāgot cilvēka vajadzībām, tad cerība ir, ka kādu dienu mēs kādu trifeli ieraudzīsim.
– Kad jāienākas pirmajai trifelei?
– Desmit gadu laikā. Kad cilvēki žēlojas, ka ilgi jāgaida, es vienmēr saku, ka arī āboli un rieksti tāpat jāgaida gadiem. Koks ir sagatavots, un tagad galvenais, lai audzētājs to labi koptu – apravētu, nopļautu zāli, sausā laikā palaistītu. Vajadzīgs gan stumbra pieaugums, gan saknēm jābūt palielām, jo uz nabadzīga, vārga, trīcoša kociņa trifeles neaugs. Tāpat kā lilijai – no maza sīpoliņa lielu ziedu arī nevar gaidīt. Arī trifele veidojas tikai uz pieauguša koka.
– Bet kā jūs uzzināsiet, ka trifele zem zemes ir? Vai jums ir arī trifeļcūka?
– Ir pazīmes, kas liecina, ka varbūt tur jau briest trifele. Kad tā savu sēņotni savijusi, tad nelaiž tuvumā citus augus. Var parādīties tādi kā tukši plankumi, kur zāle jau vairs nav tik lekna, tik liela. Bet, protams, tie, kas nopietni domā par trifeļu audzēšanu Latvijā, arī suņus ir iegādājušies.
– Un, ja tiešām tās trifeles izaugs, tad jūs būsiet ieviesusi Latvijā jaunu sēni.
– Jā, tā ir. Mēs ceram un gaidām.
