Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bijusī labklājības ministre Ramona Petraviča intervijās vienmēr ar mīļumu runāja par savas ģimenes mājdzīvnieku – Donas sfinksu Patriku. Viņa kaķim bija ļoti pieķērusies – vienmēr, kā aizbrauca uz Saldu, kur mīt ģimene, Patrikam dāvāja daudz mīlestības. Bet nu Patriks devies uz citiem medību laukiem.
«Viņam bija tikai 11,5 gadi, bet jau ilgstoši bija dažādas ādas problēmas. Īstenībā, kad Patrikam bija septiņi gadi, likās – laikam neko nevarēs darīt, būs jāšķiras, pēdējās stundiņas ir klāt. Toreiz braucām uz klīniku Rīgu, gājām pie veterinārārstiem Saldū, kuri ļoti sniedza palīdzību, ārstēja. Izglābām. Šoreiz viss notika ļoti ātri. Atklāja audzēju, kurš izrādījās ļaundabīgs. Bija operācija, ilgāku laiku gaidījām analīzes – cerībā, ka nav tik slikti.
Bet tikmēr jau uz visa ķermeņa sāka veidoties milzīgi bumbuļi…
Neviens nesaprata, kas tas par audzēju, bet tas attīstījās ļoti strauji. Pa dienām. Kļuva aizvien sliktāk, lai arī likām sistēmas, braucām pie ārstiem uz Rīgu, Kuldīgu, Jelgavas Universitātes veterināro klīniku. Līdz visi saprata, ka tas nav ārstējams, un Patrikam palikušas vien dienas. Līgo svētkos viņš vairs neēda, necēlās. Pēc konsultācijām ar mediķiem sapratām – lai arī cik Patriks mums mīļš, mocīt viņu ilgāk būtu neprāts. Diemžēl bija jāiemidzina,» tagad žurnālam «Privātā Dzīve» atklāj Ramona.
Viņa atzīst, ka ne pašai, ne meitai, kas tagad lielākoties dzīvo Rīgā, negribas braukt uz mājām Saldū. «Apzināmies, ka tur nebūs Patrika, kurš vienmēr izskrēja mums pretī, lai sagaidītu, samīlinātos. Vienmēr ar mani kopā gāja gulēt, arī cēlāmies kopā. Ko tur runāt, viņš mums bija kā ģimenes loceklis un man – kā jaunākais bērns. Māja man tagad šķiet tukša.»
Citas ziņas lasiet jaunākajā žurnāla «Privātā Dzīve» numurā!
